Foto - M. Germane, teatris.lv
 
Recenzija
14.12.2016

Par dabu cilvēkos

Komentē
0

Par laikmetīgās dejas izrādi "Nature morte" Latvijas Nacionālajā teātrī, horeogrāfe – Agate Bankava

Laikmetīgās dejas izrāde "Nature morte" ir nokļuvusi uz Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunās zāles skatuves, pateicoties skatuves mākslas festivāla "Patriarha rudens" balvai, ko horeogrāfe Agate Bankava ieguva 2015. gadā. Šobrīd, 2016. gada nogalē, mēs varam pieredzēt, ko nozīmē iespēja jaunam horeogrāfam strādāt ar profesionāliem dejotājiem un aktieriem, kvalitatīvās un pielāgotās telpās ar visu nepieciešamo tehnisko atbalstu. Laikā, kad laikmetīgās dejas izrādes nereti savu vietu atrod zem klajas debess, pussagruvušos padomju laiku kultūras namos vai muzeju pagrabos, ir patīkami piedzīvot kvalitāti un tīrību gan formā, gan saturā uz "īstās" skatuves. Protams, norises vietai ir nozīme, taču horeogrāfe Agate Bankava jau iepriekš ir pierādījusi sevi, pieturoties pie noteiktām, sev raksturīgām horeogrāfijas kvalitātēm: kompozīcijas un režijas tīrības, asprātīga humora un prasmes dejotājos izsaukt patiesu emocionālo iesaisti.

Ejot uz izrādi, biju redzējusi, kā izskatīsies skatuves mākslinieki, un lasījusi, ka izrādes atslēgvārdi ir cilvēks, daba un nāve. Un nekas vairāk arī nebija vajadzīgs – viss svarīgākais par šo izrādi ir piedzīvojams, tikai klātesot un tikai atverot sirdi un prātu šai konkrētajai pieredzei. Ne velti izrādes sākumā mākslinieki stilizētā, labestīgi komiskā veidā centās nodot vēstījumu – nerunā, sajūti, atver sirdi, domā ar galvu un, protams, izslēdz mobilo telefonu. Ar žestu un tiešas skatītāju uzrunāšanas palīdzību mākslinieki panāca, ka auditorija pieslēdzas saturam: atstāj aiz durvīm visu, kas neattiecas uz šo izrādi, un aktīvi līdzdarbojas. Un tad izrāde sākās pa īstam – mākslinieki, kas šoreiz bija izcilu dejotāju un aktieru kompānija, iededza gaismu savās acīs, atvēra durvis uz savu sirdi un atklāja savas domas par tēmām: cilvēks, daba un nāve. Tas, kas notika uz skatuves, bija ārkārtīgi personīgs katra mākslinieka stāsts. Nebija slēpšanās aiz lomas vai iejušanās cita ādā – jau izrādes sākumā, kad mākslinieki nostājās vienā līnijā pavisam tuvu skatītājiem, kļuva pat nedaudz neērti no tā, cik tuvu skatītājs tiek pielaists mākslinieka iekšējai pasaulei. Un šīs intimitātes radīšanas kanāls pavisam noteikti bija acis. Nezinu, kā horeogrāfei to izdevās panākt – vai, iespējams, tas ir maģiska kopdarba rezultāts –, taču mākslinieku acis spēja noturēt manu uzmanību visas izrādes garumā.

Nebaidos atzīties – neatceros, kā beidzās izrāde. Šobrīd noteikti neatceros vairākas nianses no tā, kas notika uz skatuves, toties man ir palikusi ļoti intensīva pēcgarša. Ir izrādes, kuras atceros no sākuma līdz beigām, taču neesmu droša, par ko tās īsti bija. Šoreiz svarīgākais bija vēstījums, ko horeogrāfei un māksliniekiem izdevās nodot pārliecinoši un spēcīgi. Horeogrāfe izrādei ir izvēlējusies ļoti skaidru struktūru jeb rāmi, kura ietvaros norisinās mākslinieku individuālais darbs. Šīs struktūras pamatā var samanīt klasiskas aktiermeistarības pamatprincipus – etīdes ar konkrētu mērķi, ar konkrētiem dotajiem un vēlamo vēstījumu. Šķiet, ka šie skaidrie noteikumi ir ļāvuši dejotājiem un aktieriem kļūt par vienu komandu, kurā valda savstarpēja uzticēšanās un brīvība – netiek šķirots, kurš labāk dejo vai kurš labāk spēlē, jo visiem ir viens mērķis: attīstīt tēmu sevī. Izrādes laikā varēja vērot, kā vienlīdz meistarīgi uz skatuves kustējās gan dejotāji, gan aktieri. Izrādes horeogrāfija sastāvēja gan no konkrētām dejas kompozīcijām, gan mērķtiecīgas, dejiskas pārvietošanās pa telpu, gan spilgtām aktierspēles epizodēm. Šis tehniku salikums ļāva katram izrādes dalībniekam atklāt savu spēcīgo pusi, vienlaikus neizceļot nevienu kā pārāku.

Izrādes nosaukums ir "Nature morte", kas, burtiski tulkojot no franču valodas, nozīmē nedzīvā jeb mirusī daba. Izrādes laikā domāju par šo nosaukumu, un savā ziņā man tas pat traucēja. Skaidri nolasīju šo divu atsevišķo vārdu – daba un nāve – klātesamību uz skatuves, taču "klusā daba" kā mākslas zinātnes jēdziens mani mulsināja. Klusās dabas mākslas darbiem ir raksturīga izteikta kompozīcija, kurā sakārtoti dzīvās un nedzīvās dabas priekšmeti. Šo mākslas darbu statiskumu un mākslīgumu panāk cilvēka rokas izveidotā kompozīcija. Turpretim izrāde bija dzīvības un dabas spēka pilna, tajā mutuļoja cilvēka dabiskā enerģija, kura, protams, izpaudās konkrētas, cilvēka radītas struktūras ietvaros, bet tomēr bija savā ziņā mežonīga un neapspiesta. Iespējams, šī vārdu spēle un kontrasts ir bijis autores iedvesmas avots vai intereses objekts, tomēr man kā skatītājam tas lika lauzīt galvu.

Bet galvu lauzīt man patīk, tādēļ jau laikmetīgā deja ir manai sirdij tuvs skatuves mākslas žanrs. Laikmetīgajā dejā stāsts un interpretācija veidojas katrā skatītājā individuāli. Vienmēr ir interesanti dzirdēt dažādās versijas par to, ko katrs ir nolasījis, taču labas izrādes rādītājs ir kopsaucējs vai vadmotīvs, vai vismaz atslēgas vārds, kas notur izrādi kopā. Šoreiz grūti to nosaukt par stāstu, drīzāk par cikliskām epizodēm, kurās skaidri iezīmējās sākums un beigas, dzimšana un nāve, nebeidzams dabas ritējums. Redzēju vētras izraisīšanu, vēja vai viesuļa spēku, dabas atmošanos, dzīvniekiem raksturīgās bara un indivīda attiecības – izstumšanu, pieņemšanu, rūpes, savrupību. Es nebrīnītos, ja kādā no epizodēm tiktu izdejots kāds eksotisks zieds vai savvaļas dzīvnieks. Iedzīvināt fantāzijas tēlus palīdzēja ne tikai mākslinieku ķermeņi un kustības, bet arī to izskats – Evijas Bergas darinātie tērpi bija mākslas darbi paši par sevi: vienotais krāsu motīvs un oriģinālie piegriezumi izcēla katra mākslinieka individualitāti, taču nekādā ziņā nenovērsa uzmanību no pašiem māksliniekiem un horeogrāfijas.

Manuprāt, viens no izrādes galvenajiem motīviem bija daba ārpus un iekšpus cilvēka ķermeņa. Aktualizējot dabas parādību spēku, neprognozējamību un vitalitāti, tika vērsta uzmanība uz dabu cilvēka iekšienē. Mēs esam tikai viena daļa visas pasaules dzīvības – līdzīgi kā dabā, arī cilvēkā strādā noteiktas dabiskas likumsakarības, kas tikai apstiprina to, cik dzīvības pilni mēs esam. Izrādē vairākkārt manīju dejiskas kompozīcijas vai mērķtiecīgi izsauktas emocijas, kas it kā pierāda, ka mēs esam dzīvības pilni. Viena no spilgtākajām epizodēm bija Evijas Skultes emocionālais sprādziens, kura laikā varēja manīt, kā uzvelkas nervu stīgas ar vienu mērķi – pārbaudīt, kā uz to reaģē ķermenis. Cits pēc cita izrādes dalībnieki pielika ausis pie Evijas ķermeņa, pārbaudot pulsu vai ieklausoties viņas iekšējā enerģijā. Tā bija ļoti asprātīga un saliedējoša aina – ieklausoties cits citā, visi sāka līgoties vienotā ritmā, tādējādi parādot viena cilvēka spēcīgo ietekmi uz apkārtesošajiem. Beiguši klausīties Evijas ritmā, izrādes dalībnieki sāka vērot sevi, iedziļinoties sava ķermeņa reakcijā: tas bija vērtīgs atgādinājums – lai arī cik spēcīgas būtu ārējās ietekmes, vispatiesākās atbildes rodamas sevī.

"Nature morte" ir tehniski tīra, iztēli veicinoša un estētiski baudāma izrāde, taču lielākā laika nogrieznī tā pārtaps par vienu no daudzajiem Agates Bankavas atspēriena soļiem augšup. Par to atcerēsies tikai daži, taču horeogrāfes attīstībā tas būs bijis vēl viens pierādījums, ka viņa var – un var patiešām daudz. Turpināšu iet uz Agates izrādēm un iesaku to darīt ikvienam, jo nebaidos teikt: šobrīd viņa ir viena no spēcīgākajām Latvijas horeogrāfēm.

Laura Bokiša

Laura Bokiša ir Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente, kurai interesē skatīties, pētīt un rakstīt par deju.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!