Ar bērniem
29.07.2016

Par atrašanu

Komentē
0

Recenzija par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu 79.-84.

Izdevniecība "Liels un mazs", 2016

Varbūt nejauši, bet var varbūt tīšām šīs vasaras "Bikibuku" laidienā atkārtojas pazaudēšanās motīvs. Varbūt tāpēc, ka brīvlaiks ir īsti piemērots, lai paklaiņotu un mazliet noietu no ceļa. Eižens ir jau liels, vairs nestaigā man visur līdzi, bet paliek viens uz lauku mājas lieveņa ar savām paša domām un iecerēm. Viņš ir piesardzīgs, taču var just, kā viņam gribas pārkāpt drošās līnijas, aizmirst prātīgumu un reizēm kļūdīties, nokrist, nepaklausīt. Apmaldīšanās (visdažādākajos kontekstos), bailes un iespējamās situācijas modelēšana darbojas kā spēcīgs iztēles ierosinātājs arī dzejniekiem un māksliniekiem, kuri piedalījušies šo grāmatiņu radīšanā.

Māras Cielēnas dzejolī "Ķemme Emma" (Nr. 84) desmit pirksti dodas meklēt ceļu pazaudējušo ķemmi. Gleznotāja Kristapa Zariņa iztēlē ķemmes sievišķīgi liektā forma iegūst Ofēlijas veidolu. Ķemme Emma ir skaisti saposusies dāma, kas nekur netiek bez saviem desmit apkalpotājiem, tāpēc viņa fatāli ļaujas gan pazušanai, gan glābšanai. Cielēnai ir talants asprātīgi iedzīvināt sadzīviskas lietas, kurām ir jāienāk bērnu rutīnā. Viņai ir dzejoļi gan par ģērbšanos, gan ārstēšanos un mazgāšanos. Arī šis ir viens no dzejoļiem, ar ko skriet pakaļ sapinkātai galvai, mēģinot iežēlināt, ka pirkstiņi ļoti meklē savu ķemmi: "Ūū, Emmā!" Zariņa dramatizējums un stīvais Ofēlijas tēls padara vienkāršo sižetu reizē gan komiskāku, gan biedējošāku. Māksliniekam izdodas nodot dzejoļa plūdumu un melodiskumu, taču krāsainās ņirbošās ainavas, kurās pazaudējas Emma, vairāk atgādina zemapziņas, nevis matu mudžekļus.

Leons Briedis dzejolī "Rudzu puisītis" (Nr. 82) pauž iracionālas bailes no rudzupuķu zilās krāsas: "Satvers vēl tevi aiz matu galiem un aizraus rudzu valstībā līdz! Redzi, tā zilā acs ir viņas… Tajā zila uguns spīd." Šajos vārdos ir kaut kas no kraujas malas sajūtas – vilinājums ļauties bīstamajam, nezināmajam, nespēja pretoties un jūsmīga sava vājuma apzināšanās. Zilā ir ilgu un neaizsniedzamības krāsa, zilā puķe no romantisma literatūras, kas sēj mūžīgu nemieru.

Māksliniece Sandra Krastiņa zili spuraino un akotaino teiksmu atveido papīra aplikācijas tehnikā – ar grieztiem un burzītiem papīra tēliem, kas nav pielīmēti, bet viegli uzmesti uz virsmas, tādā veidā raisot asociāciju ar vēja, viegluma un mainības sajūtu. Liekas, papīriņus var paņemt pirkstos, izmainīt to kārtību un uzsākt savu spēli – viss paša rokās. Bet apziņa, ka pats esi atbildīgs, pastiprina destabilizējošo brīvības sajūtu – gribas aizturēt elpu, lai nejauši neaizpūstu kādu detaļu pārāk tālu.

Ierosmi rotaļām ar telpu sniedz arī tēlnieka Ivara Drulles veidotais fotostāsts ar māla ķipariem galvenajā lomā. Viņam un dzejniekam Jānim Sirmbārdim apmaldīšanās mežā ir "Piedzīvojums" (Nr. 81). Viņi abi mazliet uzspēlētā vientiesībā un apzināti dodas brikšņos, lai pabaidītos un pašausminātos. "Vai, vai, kā nu bijāmies – abi apmaldījāmies!" – neskan izmisīgi, bet drīzāk optimistiski, un, kā dzejoļa izskaņā secina dzejnieks, "tomēr divatā mierīgāk kaut kā".

Ivara Drulles veidotais mežs nešķiet pārāk baiss, tas patiesībā ir diezgan skrajš. Miniatūrajās ainiņās izmantotas īstas sūnas, kaltētu augu stublāji, dadži un latvāņu čemuri, bet galvenie varoņi ir mazas skulptūriņas. Interesanti, ka mākslinieks izvēlējies izmantot nedzīvus un sačokurojušos dabas elementus. Sevišķi daudz dzīvības nav arī tēlu abstraktajos seju atveidojumos, un tie atgādina aizvēsturiskas figūriņas. Fotostāsts ir melnbalts, kas vairāk piešķir teiksmainību un mēnessgaismas klātbūtni, bet mainīgas noskaņas tiek panāktas ar niansētu gaismojumu. Neparastu iespaidu rada tas, ka skulptūriņas tiek animētas – katrā ainā varoņiem viegli mainās grimases vai poza, un to atdzīvošanās mazliet samulsina. Reālistiskā un brīnumainā balanss atgādina Hofmaņa pasakas, kur neticamais ir gandrīz ticams.

Imanta Ziedoņa un Evijas Stukles-Zuitiņas kopīgajā grāmatiņā "Pupa" (Nr. 80) smieklīgs ir pilnīgi viss: gan problēma (paklupšana pār čupu), gan pati Pupa, gan zirņu grupa, gan čupačupa konfektes, kas pašķīst, pupai krītot. Pupa-čupa-klupa-glupa – dzejolis nav par neko citu kā tikai šo "garšīgo" skaņu. Tas neiztirzā, neanalizē, bet koncentrējas vienā vārdā, kuru gribas viļāt pa muti kā ledeni, – "pupa". Un tādu šo Ziedoņa dzejoli ierauga arī māksliniece – pupu kā gludi nozelētu konfektīti, kas paklūpot izkrīt no mutes. Taustāmi pazīstami, mīļi un lakoniski.

Pētera Brūvera dzejolis "Pirmās sniegpārsliņas" (Nr. 83) it kā ir par priecīgo – pirmo pārsliņu atrašanu –, taču kaut kas tajā pavisam viegli aizķer arī skumju stīgu. Pārslas krīt pa vienai kā pirmās ievadnotis ar garām pauzēm, kas notur uzmanību un liek padomāt par šo brīdi un pārmaiņu neizbēgamību. "Pirmā sniegpārsliņa nokrīt dejodama, otrā iekrīt upē ciemoties pie sama", bet pie ceturtās, kas "uzkrīt zilam autobusam", uz mirkli iestājas viegla bezsvara sajūta, it kā kaut kas izslīdētu no rokām… Un tad jau tas ir beidzies, pārslas turpina birt un birt, un sākas ziema kā dzīvespriecīgs skaņdarbs.

Bet varbūt tā ir tikai mana interpretācija un dēls dzejolī neko skumju nemana? Jo bērnībā mums piemīt vienreizējā spēja nezināmo gaidīt ar prieku, nevis bailēm un piesardzību. Varbūt uz dziļākām pārdomām vedina mākslinieces Zanes Ernštreites vizuālais noformējums. Pelēkais mežģīņu fons – asociācija ar sniegpārslu simetriskajiem rakstiem – aptver pasauli kā vienojošs pasaules kārtības ornaments. Māksliniece šajā blīvi simetriskajā kārtībā kā aplikācijas uztupina arī mani, tevi, samu, lāci, sniegpārslas ar visām kontūrām, bet nojauta liecina, ka mēs esam tikai epizodiski viesi kādā daudz lielākā un nemainīgākā ritumā.

Rūdolfa Blaumaņa "Mazās Martas dziesma" (Nr. 79), kas sākas ar vārdiem "Māmiņ, mīļo māmiķīti, nāc un paskaties tu ar", droši vien ir vissirsnīgākais, ko es jebkad esmu teikusi savai mammai. Manā ģimenē bērnībā nebija pieņemts tieši runāt par savām jūtām, bet vienreiz gadā, pavasarī, mammas dzimšanas dienā, es spēju saņemties uz šo atklāto atzīšanos, skaitot šo dzejoli, bet vēlākos gados jau pēc tradīcijas simboliski uzdāvinot viņai agrīnu vijolīti vai citu ziedu ar saulainu viduci. Tāpēc šis noteikti ir viens no pašas bērnības dzejoļiem, kuru šķiet personiski svarīgi nodot tālāk saviem bērniem.

Iespējams, līdzīgi "dārzā pirmā vijolīte" ir iespaidojusi arī mākslinieci Ilzi Raudiņu, no kuras ilustrācijām strāvo intensīva medaina gaisma un sildošas mīlestības tuvums. Viņai izdodas parādīt bērna skatpunktu: vispirms ar mātes portretu – konkrētiem, pazīstamiem, labvēlīgiem vaibstiem – pirmo seju, kuru cilvēks pasaulē ierauga un pazīst. Pēc tam seko mazās Martas tīrais, skaidrais vērojums – mamma siltumnīcā aiz stikla –, pirmais mēģinājums noformulēt vārdos to, kas mamma ir un ko viņa nozīmē. Meitene atrod atbildi uzplaukušā ziedā, kurš, rūpīgi sildīts un laistīts, pats nu ir spējīgs dot, ne tikai saņemt. Pārliecība par mīlestības īstumu uzaust strauji kā saule, un grāmatiņas pēdējās lappusēs tā jau žilbinoši spīd ar pilnu dienvidus spēku. Šī pārliecība veido stingru pamatu un palīdz justies drošam arī tad, kad pienācis laiks vienam doties pamaldīties mežā.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0