Blogs
02.11.2017

Padomāsim līdzībās

Komentē
0

Par Timotija Snaidera grāmatu "Par tirāniju. Divdesmitā gadsimta divdesmit mācības", no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska, apgāds "Jumava", 2017

Tas un tas, paši zināt – kas, ir jaunais Hitlers; tur un tur, paši zināt – kur, ir sācies bezmaz vai jauns Holokausts; mūsu debespusi, un jūs labi zināt – kura tā ir, piemeklēs senās Romas bēdīgais gals, bet Latvija plauks un zels vien brīdī, kad viss būs kā Ulmaņa laikos – šādi un līdzīgi salīdzinājumi regulāri mēdz uzpeldet gan runās, gan rakstos.

Droši vien arī pārliecība, ka aizraušanās ar vēsturisku līdzību jeb analoģiju meklēšanu ir tieši tagadnes laikam kaut kas īpaši raksturīgs, ir tikai vēl viens no daudziem cilvēcīgajiem maldiem. Ja vēl Jaunās Derības Jēzus izvēli savus uzskatus ietērpt līdzībās – par pazudušo dēlu, par žēlsirdīgo Samarieti, par nokaltušo (vai, gluži pretēji, – pavasarī pumpurojošo) vīģes koku u. tml. –, varbūt arī var mēģināt izskaidrot ar dzīvi trauksmainos apstākļos, šādas izteiksmes piemērus var sastapt arī pavisam mierīgos apstākļos. Kaut vai, piemēram, tā dēvētajos teksta uzdevumos matemātikā, ar kādiem algebras stundās bez žēlastības mocīta ne viena vien bērnu paaudze: "Tūristi ar autobusu devās ekskursijā pa Eiropu. Pirmajā dienā viņi veica 16 km, bet katrā nākamajā dienā par 5 km vairāk. Cik km garu maršrutu ekskursantu autobuss veica 23 dienās?" u. tml. Dažs "tīrais" matemātiķis vai īpaši analītiski domājošs citas profesijas pārstāvis, kādu sabiedrībā parasti ir mazākumā, gan uzreiz iebilstu, ka vismaz teksta uzdevumu līdzības ir kaut kas neērtam kruķim līdzīgs, kas radīts vien tāpēc, lai savā aprobežotībā uz priekšu paklumburēt spētu pat tie, kam nepiemīt abstraktās domāšanas spējas. Proporcija, kādā sašķirojas līdzību piekritēji un to derīguma noliedzēji, droši vien katrā jomā ir nedaudz atšķirīga, un piemērs par matemātiķiem jau varbūt ir īpaši ekstrēms, tomēr diskusijas par to, vai kaut ko tagadnē notiekošu ir lietderīgi un pareizi salīdzināt ar to, kas jau bijis jeb, vienā vārdā sakot, – vēsturi, vai labāk to nedarīt, visapkārt virmo vienā laidā. Kaut vai tobrīd – ja vēl vispār šo brīdi atceramies –, kad arvien populārāk kļuva te Vladimiru Putinu, te Donaldu Trampu salīdzināt ar Hitleru, un drīz vien atskanēja nebūt ne zemē metami iebildumi, vai gan šādi salīdzinājumi nenoplicina mūsu saprašanu tieši par Hitlera nodarījumu mērogu.

"Vēsture neatkārtojas, taču tā sniedz mācības," nupat iznākušās grāmatas "Tirānija" prologā "Vēsture un tirānija" raksta amerikāņu vēsturnieks un autors Timotijs Snaiders (tvitera profils: @TimothyDSnyder) (1969). Latvijā viņš pazīstams gan ar dažu savu darbu (2013. gadā Ievas Lešinskas tulkojumā apgādā "Jumava" iznāca viņa grāmata "Asinszemes. Eiropa starp Hitleru un Staļinu"), gan klātienē (šogad 16. oktobrī viņš Rīgā nolasīja Jesajas Berlina dienai veltītu lekciju), bet, kas varētu būt vēl svarīgāk, – arī ar izpratni par to, kas 20. gadsimta gaitā noticis Eiropas mūsu galā.

"Vēsturei ir pa spēkam ne vien iepazīstināt, bet arī brīdināt," viņš raksta, un, atsaucoties kā uz pēdējo ASV prezidenta vēlēšanu nestajiem pārsteigumiem, tā visu Eiropas 20. gadsimta vēsturi, atgādina: "Mūsdienu amerikāņi nav gudrāki par eiropiešiem, kuri 20. gadsimtā bija spiesti nolūkoties, kā demokrātija piekāpjas fašisma, nacisma vai komunisma priekšā. Mūsu priekšrocība ir tā, ka varam mācīties no viņu pieredzes. Pienācis īstais bridis to darīt."

Snaiders šajā ievadā gan nepiemin vēl kādu nepatīkamu patiesību, proti – mācīties, pēc tam, kad jau pabeigta algebras teksta uzdevumu risināšana vai saņemts augstskolas diploms, cilvēkiem nemaz tik ļoti nepatīk, jo īpaši, ja kāds "no malas" viņus mēģina pamācīt zinībās, kas mūžizglītības gaismā nepadara konkurētspējīgāku darba tirgū, nepalīdz saskrūvēt "Ikea" mēbeli, nedāvā tvirtāku ķermeni, nepalīdz atmest smēķēšanu vai nesniedz kādu citu šā vai tā un drīz vien izmērāmu labumu.

Bažīgos uzreiz varu mierināt, ka šī Snaidera grāmata ar tajā iekļautajām "20 mācībām" ir pavisam neliela, viegla pēc svara, turklāt tikai 80 lappuses bieza ("Asinszemēs" ir piecarpus simti lappušu), katra no mācībām aizņem tikai dažas lappuses, un tas nozīmē, ka, pat pa vienai katru vakaru izlasot pirms gulētiešanas, visu grāmatu tās veselumā var pieveikt nepilna mēneša laikā.

Kā atrodams vārdnīcās, tirānija ir bijusi vienvaldības forma (Senajā Grieķijā no 7. līdz 6. gadsimtam pirms mūsu ēras), kas radusies, kādai par citām ietekmīgākai personai sagrābjot varu, un kam bijis piespiedu raksturs, taču kopš tā laika šis jēdziens tiek lietots krietni plašāk – runājot par indivīda vai personu grupas varas uzurpāciju un iekārtojumu, kurā pie varas esošie loka likumus savās interesēs.

Tomēr, kā Snaiders aprāda mazās grāmatiņas 20 nodaļās, priekšstats par to, ka tirānijās vai autoritāros režīmos varaskārs mazākums vai viena persona vienkārši brutāli un ar spēku sagrābj varu, ir stipri vien vienkāršots, pat aplams, un lielākoties tieši pie varas it kā neesošā vairākuma darbības, bezdarbības, domāšana, bezdomāšana un lēmumi parasti arī aizvada mūs līdz brīdim, kad, palūkojoties uz mirkli atpakaļ, mēs spējam vien šausmās sastingt un nomocīt sevi ar jautājumiem par to, kā gan kaut kas tāds ar mums varēja notikt.

Snaidera grāmatas iznākšanai latviešu valodā nav nekāda tieša sakara nedz ar nākamajā gadā gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nedz plānotajiem Latvijas valsts 100 gadu jubilejas pasākumiem, tomēr domāju, ka vēl pirms abiem šiem notikumiem to noderīgi būtu izlasīt ikvienam, jo, kā mums būtu labi jāzina pašiem no savas vēstures, arī Latvijas valsts pastāvēšana nebūt nav kaut kas pašsaprotams, ar Dieva svētību zvaigznēs ierakstīts, tāpat kā viss, kas lasāms ziņās, tāpēc vien nav uzskatāms par kaut ko svarīgu.

Grāmatas nodaļas nebūt nav jālasa pēc kārtas, to var darīt izvēles secībā – kaut vai sākot ar 17., kas saucas "Pievērs uzmanību bīstamiem vārdiem". Bet, pirms sociālajos tīklos pārpublicēt nezināmā informācijas avotā uzietu "šokējošu ziņu, par to, kas notika patiesībā", varbūt ir vērts pārlasīt nodaļu "Saglabā mieru, kad notiek neiedomājamais".

"Pagātni mēs izmantojam, lai izprastu tagadni (un otrādi). Domāšanas procesā analoģijas ir ne vien nepieciešamas, bet arī neizbēgamas," esejā "Tramps ir jaunais…" nesen rakstīja vēsturnieks Zaharijs Džonatans Džeikobsons (tvitera profils: @zacharyjacobson). "Vēsturiska pieeja ietver nepārtrauktības un pārmaiņu, analoģiju un lūzumu dialektiku. Akls vēsturisku analoģiju noliegums būtu kaut kas līdzīgs centieniem mudināt programmētājus savā kodā maksimāli izmantot nulles, bet izvairīties no vieniniekiem. Analoģijas ir nepieciešamas, pat nenovēršamas. Jo, tikai pavēršot savu skatu atpakaļ, mēs spējam saglabāt modrību un izvērtēt mūsu tagadnes maldus, cik vien labi tas iespējams. Vai, kā bija izteikušies Ričars Fonteins un Vens Serčuks no Jaunā Amerikas drošības centra domnīcas: "Pienākums saukt vēsturi palīgā, tā vien šķiet, gulsies pār tiem, kas to atceras.""

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0