"Tas bija neatkarības atgūšanas pirmajos gados, kad omammas balsoja par Gorbunovu viņa frizūras dēļ..."
"Es vēlēšanās balsošu par Zemniekiem, jo pati arī esmu zemniece...
"Bet vai tu redzēji, kā Šlesers raudāja? Ja vīrietis tā spēj raudāt, tātad viņš ir labs cilvēks..."
Šie ir dažādos laikos un situācijās noklausīti politiskie spriedumi, kas nāk no savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem. Kopīgais tajos – loģiski grūti argumentējama uzticēšanās cilvēkam vai grupai, kuras pamatā ir kāda maznozīmīga nianse ārējā izskatā, nosaukumā vai rīcībā.
Jau psiholoģijas zinātnes sākumposmā 1920. gadā Edvards Torndaiks (Edward Thorndike) aprakstīja fenomenu, ko pats nosauca par oreola efektu (angliski – halo effect). Viņš ievēroja, ka "personības novērtējums uzrāda lielāku tendenci būt saistītam ar citām pozitīvām pazīmēm nekā tad, ja argumenti būtu sakņoti vienīgi pieredzē" [1].
Personības aspekti ir dažādi. Daļa no tiem patiešām ir saistīti, un tādēļ nebūtu nekāds brīnums, ka, piemēram, jautru un enerģisku darba kolēģi pārējie vēlas redzēt kā neformāla pasākuma vadītāju. Savā pieredzē atradīsim diezgan daudz tādu piemēru, kad tādi cilvēki kļūst par sabiedrības dvēselēm. Tādēļ kolēģu uztvertā sakarība ir uzskatāma par pilnīgi pamatotu un saprotamu.
Tomēr Torndaiks uzsver – nē, viņa aprakstītais fenomens plešas tālāk. Simpātiskiem cilvēkiem, kas ir pierādījuši savas spējas vienā jomā, apkārtējie ir gatavi uzticēties visdažādākajās, arī pilnīgi nesaistītās jomās.
Viens no klasiskākajiem un biežāk sastopamajiem oreola efektiem ir vēlme vadītāja (nodaļas vadītāja, direktora, ministra utt.) amatā redzēt pieredzējušu speciālistu, labu izpildītāju. Viņš, uz kuru vienmēr varēja paļauties un palūgt padomu, bieži izrādās gluži nejēdzīgs vadītājs – neprot sadalīt pienākumus, ātri aizsvilstas, izlamā savus padotos par nejēgām un visbeidzot darbu padara vienpersoniski (starp citu, lai lēmums "ejiet visi prom, izdarīšu pats" nebūtu iespējams, reizēm, gluži pretēji, ir labāk par vadītāju iecelt tādu cilvēku, kas pats nekad nav strādājis par speciālistu attiecīgajā jomā un pārzina to tikai vispārīgās līnijās).
Oreola efektam ir arī primitīvi banālas izpausmes. Izskatīgāki studenti saņem augstākus vērtējumus [2], pievilcīgāki darbinieki vieglāk kāpj pa karjeras kāpnēm [3]. Jā, meitenes – stopojot velciet polsterētos krūšturus vai ko tamlīdzīgu, jo saskaņā ar zinātniskiem pētījumiem tādējādi ievērojami pieaug jūsu iespējas ātrāk nokļūt ceļa mērķī [4]. Ja starpību starp A un B krūšu izmēru pamana tikai acīgākie šoferi (uzņemt gatavo skaits pieaug no 15 līdz 18%), tad C izmērs ir pietiekams, lai jau katrs ceturtais šoferis būtu gatavs šādu būtni nogādāt, kur nepieciešams. Tāpat veiksmīgas stopēšanas iespēju palielina arī gaiša matu krāsa [5]. Abos gadījumos efekts gan darbojas tikai uz vīriešiem, bet, par laimi, vīrieši ar auto joprojām brauc itin bieži.
Oreola efekts ir spēkā ne vien fiziskās pievilcības gadījumā, bet arī praktiski jebkurā citā situācijā ar nosacījumu, ka persona ir spējusi pozitīvi iespaidot vērtētāju. Piemēram, skolotāji augstāk novērtē tādus skolēnus, kuriem ir augstāks vispārējā intelekta līmenis – pat ja konkrētajā pārbaudījumā sniegums nav bijis tik pārliecinošs [6].
Pats oreola efekta upuris bieži pat nenojauš, ka viņa attieksmi pret personu ir ietekmējusi vienkārša domāšanas kļūda. Tieši otrādi – viņš var uzstāt, ka negatīvā vērtējuma cēlonis ir meklējams pavisam citur. Klasiskajā Ričarda Nisbeta 1977. gadā veiktajā pētījumā ar eksperimenta dalībniekiem runāja augstskolas pasniedzējs, kurš vienu priekšā izturējās silti un pretimnākoši, bet pret pārējiem bija salts un nepieejams. Pētījuma dalībnieki atturīgo pasniedzēju novērtēja kā manāmi mazāk izskatīgu, ar sliktākām manierēm un kaitinošāku akcentu (pasniedzējs bija ārzemnieks). Paradoksāli, bet vērtētāji uzskatīja, ka tieši ārējā izskata, manieru un akcenta dēļ viņu kopējais iespaids par šo cilvēku ir uzlabojies [7].
Par oreola efekta esamību man atgādināja šīgada sākuma aktualitātes Latvijā. Janvāra vidū labi zināmais komponists Imants Kalniņš publicēja manifestu, ko adresēja visiem latviešiem, un aicināja pretoties "bankrotējušās Rietumu "demokrātijas" šakāļu" spiedienam, kas liek Latvijai iet kopsolī ar pasaules attīstītākajām valstīm. Tā vietā viņš rosināja palūkoties uz drosmīgo Aleksandru Lukašenko un Vladimiru Putinu, kuri savās valstīs neko tamlīdzīgu nepieļauj [8]. Viņš pārliecināti apgalvo – novēršanās no tūkstošgadīgiem orientieriem liek mums nonākt nāvējošās skavās un izšķīst federatīvā Eiropā.
Patiešām, nebūtu nepareizi runāt arī par pašoreola efektu – situāciju, kurā cilvēks sevi novērtē kā labu speciālistu visdažādākajās situācijās, pamatojoties uz to, ka ir daudz sasniedzis vienā jomā. Pavisam ikdienišķs piemērs ir meklējams ceļu satiksmē. Tie cilvēki, kuri kādā sev vien zināmā veidā ir tikuši pie lielas naudas un labas mašīnas, par zemākiem, mazāk spējīgiem un mazāk saprotošiem radījumiem uzskata tos, kuriem tā visa nav. Arī Imants Kalniņš, kurš cieņu sabiedrībā ir iemantojis ar melodisku mūziku un sirsnīgiem koncertiem, ar skaidru pārliecību norāda, ka zina, uz kurieni ved bezprecedenta sociālpolitiskie notikumi pasaulē.
Pirms dažām nedēļām arī cits mūziķis Kaspars Dimiters nāca klajā ar līdzīgu iniciatīvu – veidot Tautas varas fronti, kurā cer apvienot vismaz 100 000 Latvijas iedzīvotāju, lai kopīgi cīnītos pret izredzētu uzņēmēju, politiķu, nacionālistu un internacionālistu kastām, kas uzurpējušas varu Latvijā, atņemot to tautai. Kā vēstīts uzsaukumā, Latvijā "tika radīts ekonomiski, politiski un ideoloģiski manipulatīvs režīms, kura uzdevums bija kalpot aukstajā karā uzvarējušajām rietumvalstīm" [9].
Kas vada žurnālistus un medijus, kuri gatavi bez redzamas redakcionālas atlases tālāk izplatīt jebko, kas nācis no sabiedrībā labi zināmiem cilvēkiem? Oreola efekts vai kāre pēc sensācijām? Starp lasītājiem jau noteikti atradīsies tādi, uz kuriem oreola efekts iedarbosies.
Jo sevišķi spilgti to varēja novērot deviņdesmitajos gados, kad mūsu sabiedrībā dzīvs bija uzskats, ka lieliski deputāti sanāk no populāriem mūziķiem, aktieriem, rakstniekiem. Pēdējās vēlēšanās savukārt šāda tipa deputātu kandidāti bija starp visvairāk svītrotajiem. Tas liecina, ka sabiedrība spēj mācīties un atvadīties (vismaz vienas paaudzes ietvaros – nezinām taču, kā rīkosies nākamā) no bezjēdzīgiem domāšanas slazdiem. To apstiprina arī pētījumi – profesionāļi, kuri ir īpaši trenēti saskatīt oreola efektus, no tiem izvairās labāk [10]. Jā, ik pa laikam vēl uzrodas kāds Šlesers ar noraudātu vaigu vai partijas ar populistiskiem saukļiem, tomēr ilgi sabiedrības uzmanības laukā tās noturēties nespēj. Arī nelielā rezonanse par Imanta Kalniņa un Kaspara Dimitera politiskajām iniciatīvām liecina, ka vismaz tā sabiedrības daļa, kas seko līdzi politiskajām aktivitātēm un būtu potenciāli iesaistāma tamlīdzīgās akcijās, ir iemācījusies nošķirt, kurā brīdī aicinājums ir spējis izlauzties līdz mediju virsrakstu līmenim, tikai pateicoties tā autora radītajam oreola efektam.
[1] Greenwald, A.G. & Banaji, M.R. (1995). Implicit Social Cognition: Attitudes, Self-Esteem, and Stereotypes. Psychological Review, 102:4-27 http://dtserv2.compsy.uni-jena.de/ws2007/psychnf_uj/19380518/content.nsf/Pages/62C79AA9FCB1B8C0C125738B0064238A/$FILE/greenwaldbanaji1995.pdf
[2] Lucker, G.W., Beane, W.E., Helmreich, R.L. (1981). The Strength of the Halo Effect in Physical Attractiveness Research. The Journal of Psychology, 107:69-75 http://www-pmhs.stjohns.k12.fl.us/teachers/higginj/0CF7DB48-0118C716.4/The%20Strength%20of%20the%20Halo%20Effect%20in%20Physical%20Attractiveness%20.pdf
[3] Karen, D., Berscheid, E., Walster, E. (1972). What is Beautiful is Good. Journal of Personality and Social Psychology, 24(3):285-290
[4] Guéguen, N. (2007). Bust Size and Hitchhiking: A Field Study. Perceptual and Motor Skills, 105:1294-1298
[5] Guéguen, N., Lamy, L. (2009). Hitchhiking Women’s Hair Color. Perceptual and Motor Skills, 109: 941-948 http://nicolas.gueguen.free.fr/Articles/PMS2009.pdf
[6] Yorozuya, R., Oller, J.W. (2006). Oral Proficiency Scales: Construct Validity and the Halo Effect. Language Learning, 30(1): 135-153
[7] Nisbett, R., Wilson, T.D. (1977). The Halo Effect: Evidence for Unconscious Alteration of Judgements. Journal of Personality and Social Psychology, 35(4):250-256
[8] Kalniņš, I. (2013). Valsts bez nākotnes – vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši? NRA.lv http://nra.lv/latvija/87454-imants-kalnins-valsts-bez-nakotnes-vai-tas-ir-tas-ko-mes-esam-izcinijusi.htm
[9] Dimiters nodibinājis biedrību Tautas varas fronte un cer pulcēt 100 000 biedru (2013). Diena.lv http://www.diena.lv/latvija/politika/dimiters-nodibinajis-biedribu-tautas-varas-fronte-un-cer-pulcet-100-000-biedru-13993164
[10] Brown, E.M. (1968).Influence of Training, Method, and Relationship of the Halo Effect. Journal of Applied Psychology, 52(3): 195-199
0