Mūzika
28.11.2017

Opera un mediatizācija. Līdzpārdzīvojuma anatomija

Komentē
0

Pastarpinātā baudīšana un ar to saistītā problemātika līdz ar tehnoloģiju attīstību kļūst arvien aktuālāka arī tādā samērā konservatīvā mākslas žanrā kā opera. Šī raksta mērķis ir ieskicēt mediatizācijas procesa galvenos virzienus saistībā ar operas žanru, mēģinot konstatēt, kā šī mijiedarbība ietekmē sabiedrības izpratni par šo mākslas veidu un kultūrpieredzes veidošanos. Vēl pavisam nesen daudzi nevarēja iedomāties, ka baudīt operu visā pilnībā būs iespējams arī virtuāli, tikpat vienkārši, kā skatīties, piemēram, Olimpiskās spēles tālrādē vai lasīt ziņas datora ekrānā. Pētnieku vidū operas un sporta mediju pastarpināto formu salīdzinājums šobrīd ir ļoti populārs temats, bieži vien tiek diskutēts, vai mediju pastarpinājums uzreiz nozīmē surogātformu. Vai operas izrāžu HD translācijas kinoteātros, televīzijā un interneta vietnēs, respektīvi, inženiertehniski apstrādāta LIVE tiešraide vai izrādes ieraksts, spēj radīt tādu pašu līdzpārdzīvojumu kā operas izrāde klātbūtnē? No vienas puses – līdzīgi kā hokeja vai futbola spēlē –, ir spilgtāki tuvplāni un spēcīgs virtuālās klātbūtnes efekts lielā kameru skaita un dažādo skatpunktu, kā arī skaņu režijas dēļ, no otras – pilnībā trūkst enerģijas apmaiņas, kas iespējama tikai klātbūtnē. Agrāk opera nozīmēja kolektīvu pārdzīvojumu slēgtā, tumšā telpā kopā ar vairākiem simtiem svešinieku, šobrīd iespējams izvēlēties arī operu pat pidžamā pie datora, radikāli mainot šīs kultūrpieredzes iegūšanas formas.

Vācu pētnieks Klemenss Rizi uz uzdoto jautājumu atbild šādi – mediatizētās formas spēj radīt līdzpārdzīvojumu, kura galvenā izpausme ir likt ilgoties pēc dzīvā izpildījuma, taču tas darbojas tikai uz tādu auditoriju, kurai jau ir dzīvā izpildījuma un tā radītā līdzpārdzīvojuma pieredze [1]. Tas, iespējams, izskaidro dažkārt piedzīvoto dīvaino situāciju, kad neviltoti kaismīgas skatītāju ovācijas gadījies pieredzēt arī HD translācijas atkārtojuma, tātad ieraksta (!), gadījumā kinoteātrī, piemēram, pēc Ņujorkas Metropoles operas iestudējumiem, sevišķi, ja tajos redzēts kāds Latvijas solists vai soliste. Publikas līdzpārdzīvojums šajā gadījumā veidojas, tai kopienas līmenī identificējoties kā "līdzjutējiem", gluži tāpat kā sportā. Nav gan statistikas, kas atļautu apgalvot, ka jebkur pasaulē kāds no operu pirmoreiz pastarpinātā veidā baudījušajiem pēc tam taisnā ceļā dotos uz tuvāko operteātri. Cita lieta, ka šobrīd teorētiskās diskusijas noris arī par un ap jauniem operas formas aspektiem, panākot, ka mūsdienu tehnoloģijas nevis tikai nodrošina virtuālu klātbūtnes efektu operteātrī, bet arī organiski iekļaujas operas mākslinieciskajā koncepcijā, radot jaunus žanra paraugus, piemēram, ne tikai jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem pazīstamās operfilmas, bet arī videooperas, operas mobilajiem tālruņiem, "klusās" (silent) operas, kuras baudīt klausītāji aicināti austiņās un tamlīdzīgi, taču Latvijā šādas pieredze pagaidām ir maz izplatīta. Tas, ar ko iznāk saskarties regulāri, ir trīs tradicionālākās mediatizācijas formas – pirmkārt, tas ir multimediju izmantojums operu iestudējumos kā iestudējuma teksta un estētiskā veidola sastāvdaļa, otrkārt, mediju starpniecība izrādes baudīšanā jeb mediji kā kanāls mākslas produkta nogādāšanai plašākai skatītāju un klausītāju auditorijai, treškārt, mediji kā informācijas un komunikācijas instruments, ar kura palīdzību tiek aktualizēti dažādi konteksti, veicināta atgriezeniskā saite un tamlīdzīgi.

Paplašināta operas pieredze

Pirmais mediatizācijas veids ir samērā vienkāršs – katram daudzmaz regulāram operas apmeklētājam zināms, ka videomākslinieks šobrīd radošajā komandā ir tikpat svarīgs kā scenogrāfs vai kostīmu mākslinieks, iestudējumos tiek izmantoti ekrāni un videoprojekcijas, reāllaika kameras projekcijas ar laika nobīdi vai bez tās, piešķirot jaunas dimensijas skatuves realitātei un ar vizuālu, kustīgu attēlu palīdzību skatītājiem paverot jaunus līdzpārdzīvojuma apvāršņus. Franču teātra zinātnieks Patriss Pavī rakstījis, ka video jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem ir neatņemama skatuves noformējuma sastāvdaļa, kura iezīmē jaunu veidu, kā izstāstīt stāstus teātra valodā [2]. Nereti video izmantojums uz skatuves ir tieši proporcionāls režisora attiecībām ar kinomākslu, un šī pieredze noder operas inscenējumu atsvaidzināšanā, taču tā arī ietekmē publikas uztveri, galvenokārt akcentējot vizuālo komponentu. Šī mediatizācijas tipa apakšprodukts un operas un kameru sadarbība kā radoša procesa rezultāts ir operfilmas, kas veidotas televīzijas vajadzībām, piemēram, leģendārā Andreas Andermaņa (Andermann) un Marko Belokio (Belocchio) veidotā "Rigoleto Mantujā" (2010), kur pati pilsēta kalpo par operas darbības vidi, rādot "īsto [libreta] realitāti", tipiskus interjerus vai ielas skatus filmējot atbilstoši libreta saturam. Dziedātājiem visur seko operatori, savukārt orķestris atrodas studijā un tiek savienots ar solistiem, izmantojot monitorus un austiņas. Ar tuvplāniem, rotējošo kameru izmantojumu un montāžu tiek panākts hiperklātbūtnes "šeit un tagad" efekts, skatītājiem piedāvājot jauna tipa līdzpārdzīvojumu operā kā kino, un šī ļaušanās "realitātes" apmānam otrpus ekrānam šķiet dabiska un patīkama.

Mediatizācijas blakne: palielināmā stikla efekts

Otrs mediatizācijas veids saistās ar operas kā mākslas produkta izplatīšanu. Vēsturiski visa veida ieraksti jau ir "mediatizēta" opera jeb konservi iepretim dzīvam izpildījumam. Šobrīd gan, visticamāk, skaņu un DVD ieraksti vairāk kalpo operas iestudējumu vēstures dokumentēšanai, nekā ir šī mākslas žanra baudīšanas veids plašās ļaužu masās. Arī radio tiešraides kā mediatizācijas veids mūsdienās sniedz ļoti daļēju un nepietiekamu priekšstatu par operas iestudējumu. Ierakstu kultūru ir nomainījusi HD tiešraižu un tiešsaistes straumējumu, kā arī arhivētu ierakstu noskatīšanās iespēja tiešsaistē, ko piedāvā daudzi opernami. HD tiešraides kinoteātros vai videoekrānos pie opernamiem padara operu demokrātiskāku izmaksu ziņā un saglabā ideju par opermākslu kā kolektīvu līdzpārdzīvojumu, savukārt straumējumi tiešsaistē un iespējas izrādi noskatīties internetā, tieši pretēji, padara šo mākslas pieredzi individuālu un virtuālu. No vienas puses, tas atbrīvo no dažādiem sociālajiem blakusefektiem, piemēram, nepieciešamības saposties vai "šampanieša un lašmaizīšu" fenomena, kam parasti ar mākslu nav nekāda sakara, taču, no otras, tā ir absolūta atsvešināšanās un virtualizācija, kur kolektīvo līdzpārdzīvojumu aizvieto, labākajā gadījumā, apmaiņa ar komentāriem kādā no virtuālajām platformām. Pētniekiem toties mediatizācijas piedāvā neaizvietojamu iespēju analizēt iestudējumu līdz vissīkākajām detaļām, turklāt nav jāpaļaujas uz savu atmiņu vai bieži vien pustumsā drudžaini uzskricelētu izrādes dokumentālo protokolu.

Nereti laimīgais HD tiešraižu vai tiešsaistes straumējumu skatītājs un klausītājs bieži piemirst, ka šis "dzīvais" izpildījums ir tādi paši konservi, jo skaņa un attēls tiek atbilstoši pielāgoti konkrētā izplatīšanas kanāla specifikai. Un, skatoties un klausoties Elīnu Garanču vai Jonasu Kaufmani ekrānā, šķietami sekojot saviem operpasaules elkiem viņu gaitās pa pasaules slavenākajām operskatuvēm, īstenībā runa ir par tehnoloģiju ietekmētu sniegumu. Patriss Pavī raksta par mēroga maiņu, kas ir labi pazīstama fotogrāfijā un kino un kas dezorientē skatītāju gan ķermeniski, gan telpā. [3] Operas tiešraižu gadījumā mēroga maiņa attiecas gan uz attēlu, gan skaņu.

Rīgā, k/t "Kino Citadele" mums ir iespēja baudīt operas translācijas ar modernāko tehnoloģiju starpniecību. HD tiešraides no Ņujorkas Metropoles operas tiek rādītas SPACE auditorijā, kas aprīkota ar "Barco 4K" lāzerprojektoru ar lielāku krāsu un kontrastu izšķirstpēju, 3D efektu uz milzīgā un ieliektā ekrāna, kā arī "Dolby Atmos" skaņu sistēmu ar 87 skaļruņiem, kuri izvietoti auditorijas griestos. Tomēr dažbrīd šis tehnoloģiju klātbūtnes efekts pārvēršas tādā kā "palielināmā stikla efektā" [4], kad šķiet, ka dziedātāji, pašiem un arī skatītājiem negribot, nokļuvuši zem palielināmā stikla. Kameras leņķi un naturālistiskie tuvplāni skatītāju padara teju par vuāristu. Iespējams, tas ir individuālās gaumes jautājums, tomēr sviedru lāšu vai krunciņu skaitīšana uz dziedātāju sejas vai ķermeņa vai tuvplānā rādīta ādā iegriezusies krūštura lencīte reizēm liek sajusties neērti. Arī jaudīgie skaļruņi piedāvā cilvēka dzirdei mazliet pārspīlētu skaņas izšķirtspēju, kas līdzinās krāsu intensitātei dažu zīmolu viedtālruņos, kad tiekšanās pēc "reālā" rezultāts ir "pāspīlēti reāls". Vienlaikus šī hiperreālā pieredze izraisa zināmu pieradumu, tādēļ pēc "Kino Citadele" MET rūpīgi režisētajām translācijām, skatīties, piemēram, "Splendid Palace" zālē "Donu Karlosu" no Bastīlijas operas Parīzē ir grūtāk atšķirīgās tehniskās kvalitātes dēļ – kameras tricinās, leņķi reizēm nav īstie, skaņa nav pāri līstoša un visaptveroša, bet mainās līdzi solistu kustībai pa skatuvi, reizēm "raustās" signāls. Taču šīs mazās neērtības ir nieks, ja mediju pastarpinājums ļauj klausīties un skatīties īstas operzvaigžņu superkomandas – Jonasa Kaufmaņa, Ludovika Tezjē, Ildara Abdrazakova, Sonjas Jončevas un Elīnas Garančas – sniegumu, kaut virtuāli esot klāt šajā vēsturiskajā iestudējumā.

Kā jau iepriekš noskaidrojām, opera kinoteātrī saglabā operas kolektīvā pārdzīvojuma raksturu, tādēļ arī kinoteātros reizēm novērojamas operteātra auditorijas ķermeniskās līdzdalības izpausmes un reakcijas, piemēram aplausi.

Komunikācijas instruments

Trešais mediatizācijas veids operas kontekstā veidojies relatīvi nesen un ir saistīts ar divu veidu informācijas plūsmām. Viena no šīm plūsmām saistīta ar opernamu mārketinga komunikāciju, kura izpaužas kā oficiālas iestudējumu videoreklāmas, ieskati sagatavošanās procesā un aizskatuvē, intervijas un mēģinājumu fragmenti, kas piedāvā plašu kontekstuālu informāciju par aktuālajiem un topošajiem operu iestudējumiem. Arī šajos materiālos būtiska ir skatītāja "tuvināšana" operas pasaulei, radot klātbūtnes un līdzdalības ilūziju, piemēram, par klātbūtni mēģinājumos vai sarunās ar iestudējuma dalībniekiem, liekot sajusties priviliģētākiem salīdzinājumā ar "parasto" skatītāju.

Cita tipa komunikācijas instruments ir operas cienītāju komunikācija dažādos sociālajos tīklos, kopienās vai platformās, daloties ar informāciju (ieskaitot neoficiālus, ar viedtālruņiem uzņemtus video un ierakstus), jaunumiem un savām pārdomām. Šī veida komunikācija pieļauj arī tāda veida informācijas nonākšanu pie klausītājiem, kādu opernami un dziedātāji varbūt nemaz negribētu publiskot. Tā, piemēram, 2016. gada 20. aprīļa video no Vīnes Valsts operas, kad "Toskas" iestudējumā titullomas atveidotāja Angela Georgiu netīšām vai speciāli nokavēja savu uznākšanu 3. cēlienā pēc tam, kad Jonass Kaufmanis kavaliera Kavaradosi tēlā pēc publikas pieprasījuma bija atkārtojis āriju "E luevan le stelle", par šo faktu uzzināja miljoniem cilvēku, jo šo video cilvēki kopīgoja sociālajos medijos, tas nonāca gan ziņās, gan presē, sasniedzot visplašāko auditoriju un raisot kaismīgas diskusijas plašā mērogā. Sociālie mediji arī operā ir devuši iespēju ikvienam skatītājam izteikties un justies līdzdalīgam procesā, virtuālajās kopienās veidojot savdabīgu diskursu par operu, kā arī tieši komunicēt ar saviem elkiem, jo daļa mūsdienu solistu labprāt sazinās ar saviem faniem arī sociālajos tīklos.

Mediatizācija ienesusi būtiskas izmaiņas operā kā skatuves mākslas žanrā, galvenokārt mainot publikas uztveri, pētniekiem paverot jaunu pētījumu lauku un radot jaunu problemātiku. No vienas puses, mediatizācijas sekas ir operas žanra demokratizēšanās, šai mākslai kļūstot pieejamākai masveidā un par zemu cenu, tādējādi ļaujot apgalvot, ka šobrīd opera – šī sākotnējā galma izklaide – atrodas tuvāk cilvēkiem nekā jebkad agrāk. No otras puses – rodas jautājums, vai pastarpināta operas pieredze var aizvietot līdzpārdzīvojumu klātienē teātrī. Realitātes un virtualitātes attiecības mediatizācijas dēļ operas pasaulē kļuvušas sarežģītākas. Metropoles operas tiešraižu moderatori ik reizi atgādina, ka nekas nelīdzinās operas piedzīvojumam klātienē, un aicina doties uz Ņujorku vai apmeklēt vietējo operteātri. Protams, runa nav par "operceļotājiem", kas tērē lielu naudu un laiku, lai sekotu saviem elkiem pa viņu karjeras takām pasaulē. Patiesam Rīgas opermīlim ar nelieliem ienākumiem izvēle maksāt to pašu vai pat zemāku cenu par kaut virtuāli baudāmu Jonasa Kaufmaņa un Elīnas Garančas sniegumu vai ar minētajiem pēdējā laikā diemžēl reti salīdzināmu priekšnesumu klātbūtnē LNOB nav pārāk sarežģīta, ja vien atrašanās teātrī nav saistīta ar statusu vietējā sabiedrībā. Savukārt operteātriem kļūst arvien grūtāk konkurēt ar mediatizācijas piedāvātajām alternatīvām ne tikai pie mums.

Dienā, kad nodevu rakstu publicēšanai, feisbuka kopienā uzzināju, ka miris slavenais baritons Dmitrijs Hvorostovskis. Šo informāciju pārbaudīju dziedātāja oficiālajā fanu lapā un dalījos ar ierakstu, pievienojot R.I.P. Ieslēdzu "Youtube" un noklausījos grāfa di Lunas āriju "Il balen del suo sorriso" no Verdi "Trubadūra". "Sic transit gloria mundi". Bet, pateicoties mediatizācijai, arī Hvorostovska "dzīvais" izpildījums turpinās sildīt fanu sirdi jau ar pavisam citu vērtību.

[1] Risi, Clemens. Opera and/as bodily participation. The Inaugural Conference of the Northern Opera Research Network "Operatic Immersions". Huddersfield, Leeds, United Kingdom, 23.04.2016.

[2] Pavis, Patrice. Contemporary Mise-en-Scène: Staging Theatre Today. Routledge, 2013, pp. 139.

[3] Ibid, pp. 140.

[4] Rakstot par šo tēmu angliski, lietoju semantiski un lingvistiski ietilpīgāku jēdzienu "operating theatre effect", burtiski "operāciju zāles efekts", jo tas sabalsojas gan ar operu, gan operēšanu, gan operāciju zāli vai galdu ar īpaši spilgtu apgaismojumu. (Autores piezīme.)

 

 

 

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0