Foto - Daina Geidmane
 
Teātris
17.10.2017

Omulīgās šausmas

Komentē
0

Par Aleksandra Morfova izrādi "Svinības" Dailes teātrī

Dailes teātra sezonas atklāšanas izrāde "Svinības" lutina skatītāja redzi un dzirdi. Ģirta Ķestera tēlotā bagātā uzņēmēja Helges 60. dzimšanas diena tiek svinēta ar vērienu. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis radījis greznas ārpilsētas viesu nama divstāvu telpas zaļganos un zelta toņos, kas atgādina jūgendstilu; viegli transformējamā skatuve caur stikla sienu ļauj ieraudzīt kuplus kokus un krūmus, kas šūpojas vējā (videomākslinieks Artis Dzērve). Garš, balti klāts viesību galds ar bagātīgu ēdienu un dzērienu krāvumiem, apkalpotāju bīdīts, vairākkārt viegli un bez skaņas izpeld skatuves centrā un vēlāk ieslīd kulisēs. Mūziķu trio – Gints Žilinskis, Bruno Priekulis, Tālis Gžibovskis – spēlē dzīvo mūziku. Aktrises Lelde Dreimane (Mišela), Kristīne Nevarauska (Pija), Aminata Grieta Diarra (Umaima Gbatokai), kā jau pierasts šai teātrī, ietērptas minibruncīšos, demonstrē savas slaidi pievilcīgās kājas augstpapēžu kurpēs. Režisors Aleksandrs Morfovs patiešām labi pārvalda publikas ietekmēšanas paņēmienus, veikli mainot skatuves notikumu temporitmu: tiklīdz dialogi draud nogurdināt skatītāja uzmanību, tos pārtrauc dejas, skraidelēšana ar joku vai nežēlības elementiem. Īpaši efektīga ir vīriešu deja ar ritmiskiem papēžu piesitieniem, ko inscenējusi horeogrāfe Inga Krasovska, – tā burtiski izstaro kādu mazliet piedauzīgu tēviņu enerģiju. Lielās un mazās lomās redzami Dailes teātra labākie aktieri: blakus Ģirtam Ķesterim Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe, Artis Robežnieks, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lidija Pupure, Lauris Subatnieks, Lauris Dzelzītis, Kristīne Nevarauska... Nav taupīti ne materiālie, ne trupas talantu resursi, lai iepriecinātu skatītājus. Ātri vien nodibinās omulīga atmosfēra ne tikai uz skatuves, bet arī zālē –skatītājs sāk justies kā šo pompozo svinību viesis. Tas nekādā ziņā nav slikti, jo svētki, īpaši ar tādu vērienu, jau nemaz tik bieži negadās. Nepretojos vispārējai pacilātībai, lai arī zināju lugas sižetu, ko pēc savas ievērību guvušās 1997. gada filmas sarakstījis dāņu kinorežisors Tomass Vinterbergs kopā ar Magnusu Rukovu. Morfova "skatuves versijā" mainīti daži akcenti, bet saglabāta notikumu pamatstruktūra. Tiesa, mani ļoti interesēja, vai un kā no Vinterberga sižeta iespējams izvirpināt traģikomēdiju, kā savu izrādi programmā piesaka teātris.

Omulīgo skatuves atmosfēru patiešām iespeķo daži gaumīgi ironiski akcenti. Piemēram. Vakara vadītājs Helmuts – šai lomā Dainis Gaidelis – uzņem pārspīlēti svinīgu toni, pūlas realizēt iecerēto programmu arī tad, kad jubileja ievirzās pagalam skandalozā gultnē. Savukārt Jura Bartkeviča seniors Leifs, jubilāra biznesa partneris, lepojas ar savu jauno, žilbinoši daiļo sievu Ievas Florences atveidojumā, kas varētu būt viņa mazmeita, un izliekas neredzam tās romānu ar savu dēlu Poulu, kurš staro Mārtiņa Upenieka vīrišķības un jaunības pievilcībā. Jubilāra tēvs un māte – to lomās Āris Rozentāls un Lidija Pupure – tiecas viesus izklaidēt, nesaprotot, kas apkārt notiek, un tādējādi kļūst par atmosfēras absurda ražotājiem: tēvs stāsta seksuālā ziņā divdomīgas anekdotes, māte, atdarinādama popmūzikas dīvu, dzied pie mikrofona.

Taču – vai režisoram ir izdevies interpretēt traģikomiski "Svinību" galveno konfliktu? Un – vai tas vispār iespējams?

Jubilāra vecākais dēls Kristians, lūgts pagodināt tēvu ar svētku runu, apvaino to pedofilijā, atzīdams sevi un savu nesen pašnāvību izdarījušo dvīņumāsu par tēva veikto izvarošanas aktu upuriem. Regulāri lasu skandināvu detektīvromānus, kur vai katra otrā centrā ir pedofilu veiktie noziegumi, kas acīmredzot liecina par šīs baisās parādības plašo izplatību ziemeļvalstīs. Varbūt pirms gadiem desmit šī tēma pie mums varēja likties kā tālu zemju, citu valstu "eksotika", kam ar mums ir mazs vai pat nekāds sakars. Taču pēdējos gados arī Latvijā gaismā nāk ne viens vien asinis stindzinošs šāda veida noziegums, kas manā uztverē pielīdzināms vismaz slepkavībai. Tātad "Svinību" tēma ir pat ļoti aktuāla.

Režisora izdarītajām lugas korekcijām ir visai nepārprotams raksturs: tās veiktas ar nolūku, pirmkārt, uzsvērt, ka Helge pārstāv pašus augstākos sabiedrības slāņus – viņam izrādē, pretēji tam, kā tas ir lugā, piezvana premjerministrs, lai sveiktu jubilejā un pateiktos par atbalstu vēlēšanās. Otrkārt, izdomāti vairāki sižeta elementi, lai Helges noziegumu pakļautu arī apšaubīšanai. Tādā kārtā padarot izrādi par potenciālu detektīvu, kur skatītājam pašam, uzmanīgi sekojot skatuves notikumiem, jāsecina, bija noziegums vai tā nebija. Tā, piemēram, Skrastiņa Kristians no restorānu īpašnieka pārvērsts par rakstnieku, kura apsūdzība (tiek doti tādi mājieni), iespējams, ir tikai viņa radošās fantāzijas izpausme. Izrādes finālā Kristians arī pavēsta par savu nolūku rakstīt romānu ar nosaukumu "Svinības". Treškārt, mīkstināts vairāku tēlu un tēlu grupu galēji negatīvais raksturojums, kas tos ļautu tēlot nevis kā cilvēkus, bet gan cilvēkveidīgus monstrus. Pārveidojumi skāruši arī Kristiana apsūdzību mātei, kura, pēc viņa izteikumiem, redzējusi, bet izlikusies neredzam vīra noziedzīgās darbības. Tā svītrots naturālistiskais un savā konkrētībā baisais teksts: "...tu ienāci kabinetā un ieraudzīji mana tēva stīvo pimpi piedauzīgi šūpojamies man pie sejas... tu, kuce!" Taču vairāk par attaisnojošajiem izrādē palikuši Helgi apsūdzošie fakti, liekot izdarīt vismaz divus secinājumus. Pirmkārt, Morfova pūliņi tīstīt miglā noziedznieka patiesās sejas profilu bijuši nesekmīgi. Otrkārt, režisors konsekventi vairījies vai no visām lugas piedāvātajām iespējām cilvēku baisās grimases attēlot baisi.

Viesu, respektīvi, sabiedrības mikromodeļa, iecietība, nevēlēšanās dzirdēt par slavenību grēkiem uzvedumā atainota ar sardonisku smīnu – viesi izturas tā, it kā viņiem būtu aizbāztas ausis, it kā viņi neko patiešām nebūtu dzirdējuši. Tādēļ, ka acīmredzot materiālajā vai statusa ziņā ir atkarīgi no Helges labvēlības, kā arī uzskata iespēju šeit atrasties par ļoti glaimojošu savu lielo izdevību. Kaut gan lugā tēlotā sabiedrība, salīdzinot ar to, kas redzama uz skatuves, ir samaitātāka, īsta deģenerātu kompānija – viņi, piemēram, dejojot virtenē garām Kristianam un Pijai, imitē pirdienus, kā arī kolektīvi producē rasistiskus "jokus", adresēdami tos svinību melnādainajam viesim.

Ķestera Helge ir īsts sabiedrības lauva – pašapzinīgs, kundzisks, vienlaikus "savs puika", mētā asprātības, koķetē ar atklātību. Ietekmīgākajā uzveduma ainā, kad par viņa vainu nav palikušas gandrīz nekādas šaubas un kad viņa pavēlei ieliet vīnu nepaklausa ne tikai viesi, bet arī apkalpojošais personāls, iegrimuši klusā, mēmā apsūdzībā, Ķestera Helge sāk agresīvi kliegt, tādā kārtā netieši atzīdamies dēla viņam inkriminētajā noziegumā. Toties mulsinoša ir Elses, Helges sievas, interpretācija, ko Indra Briķe nepārprotami un pārliecinoši tēlo kā krietno māmuļu, kura ne tikai neko nav zinājusi par savu bērnu seksuālo izmantošanu, bet pāri plūstošā mīlestībā piedod dēlam viņa "aplamās" runas, pat ne drusku neapvainojoties par savu publisko apkaunojumu. Tā kā Briķe ir absolūti organiska un patiesa aktrise, tad viņas tēlojums izrādē varētu būt vienīgais pārliecinošais arguments, ka Kristiana runa ir meli. Taču šādai versijai runā pretī pārāk daudzi uzveduma "dotie apstākļi". Kaut vai loģiskais jautājums: kādēļ Else momentāni nereaģē uz dēla meliem, ja tie ir meli. Ja savukārt Morfovs un Briķe vēlējušies Elsi traktēt kā galēja cinisma saēstu būtni, tad režisora uzdevums vai aktrises spēle nav bijuši pietiekami precīzi.

Paralēli pseidodetektīva līnijai (vai Helge ir vai nav noziedznieks?) tiek risināta tēma par ģimenes sabrukumu mūsdienu sabiedrības tā saucamajās labākajās aprindās, kur bērni ir atsvešinājušies no vecākiem un cits no cita, kur paviršas labklājības maska slēpj vientulības un baiļu akačus. Tā Helges meita Helēne Rēzijas Kalniņas atveidojumā ir garīgi trausla, nelīdzsvarota jauna sieviete, kura vienīgo patvērumu atradusi homoerotiskās attiecībās ar melnādainu meiteni Umaimu, ko tēlo Aminata Grieta Diarra. Aktrises viendzimuma mīlestību atveido smalkjūtīgi, pārliecinot par abu patiesajām jūtām. Toties eksplozīvi nesavaldīgs un rupjš pret sievietēm, kā arī apkalpojošo personālu ir Helges jaunākais dēls Mikaēls, ko Lauris Dzelzītis tēlo drīzāk kā cilvēku ar vulkānisku temperamentu, kurš cieš no mazvērtības kompleksiem, nevis kā agresīvu un cinisku varmāku, sava tēva īsteno pēcnācēju, kāds tas ir lugā.

Zināma uzveduma problēma saistās ar faktu, ka Kristians jāspēlē Artūram Skrastiņam, kurš drīzāk pieder Ķestera, ne Ķestera dēla paaudzei. Tādā kārtā iet secen jaunās un vecās paaudzes pretstatījums, kas notiekošajam piešķirtu papildu emocionalitāti, ja mēs patiesi redzētu, ka un kā dēls saceļas pret tēvu, ne tikai pret sabiedrības "pīlāru". Skrastiņa varonis ir harmonisks, mierīgs, viņš, šķiet, jūtas iekšēji stiprāks un pārāks par citiem, aktieris neļauj ieraudzīt, vai un ko viņam prasa nolasīt apsūdzošo runu. Šķietamā nervozitāte, it kā piedzeršanās, fiziskā mētāšanās pa skatuvi uzveduma otrajā daļā drīzāk šķiet formāla, ne patiesa pretrunīguma atklāsme. Neiespējami noticēt faktam par Kristiana kādreizējo ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā, ja vien Skrastiņa varonis nav sadzēries trankvilizatorus, taču šāda informācija mums netiek sniegta. Skrastiņa tēlojums ir pārliecinošs draudzīgajās attiecībās ar Robežnieka atveidoto Helgem ārēji pakļāvīgo, bet iekšēji godīgo un pat lepno šefpavāru Kimu, kā arī Nevarauskas Piju, kas viņu pašaizliedzīgi mīl.

Bet vismulsinošākā ir Kristiana izturēšanās otrā rītā pēc viesībām, kad ģimene pulcējas pie brokastu galda: viņš atkal ir harmoniski laipns, mierīgs, pat tāds kā saulains. Ar dziļu cieņu izturas pret māti, ko naktī apsūdzējis kā Helges nozieguma līdzdalībnieci. Visi, tostarp Kristians, izliekas un dara to ļoti veiksmīgi, itin kā svinību naktī nekas nebūtu noticis. Pietrūkstot jelkādam režijas akcentam, ka uz skatuves redzamais ir izlikšanās un ka patiesība šajā samaitāto cilvēku lokā nekad nespēs izlauzt sev ceļu, rodas iespaids – teātris solidarizējas ar viedokli, ka patiesi nekas nav noticis. Ka tēma par tēviem pedofiliem un mātēm to līdzzinātājām nav nekas ārkārtējs. Ka šausmas īstenībā nav nekādas šausmas, bet iemesls omulīgai laika pavadīšanai teātrī.

"Svinību" sižetu pagājušajā sezonā iestudēja arī Daugavpils teātris. To režisēja jaunā režisore Paula Pļavniece, izmantojot Justīnes Kļavas lugu "Jubileja'98", kas tapusi pēc Vinterberga filmas motīviem. Abu izrāžu salīdzinājums diemžēl nerunā par labu Dailes teātrim. Pirmkārt, daugavpiliešu radošā brigāde ir lokalizējusi darbības vietu, pārnesot to uz Latviju un uzmanības centrā izvirzot vienas ģimenes dažādu paaudžu un sociālo slāņu pretrunas mūsu valstī, kas tādā daudzpusībā līdz šim nav atklātas nevienā mūsu teātra izrādē. Otrkārt, pievērsta lielāka uzmanība nozieguma potenciālajam veicējam – tēvam, pretēji tam, kā tas ir Morfova izrādē, kur tēvs ir tikai sarunas iemesls, bet galvenais varonis: dēls, viņa apsūdzētājs. Tādējādi sasniegts Dailes izrādē nerealizētais mērķis: pateicoties tēva lomas atveidotāja lieliskajai spēlei, patiešām radīts iespaids, ka noziegums tikpat labi ir bijis un tikpat – nav bijis. Treškārt, principiāli atšķiras abu teātru pozīcija jautājumā par to, kas ir skatuves mākslas mērķis. Daugavpilī tā ir nopietna saruna par dzīvi, Dailes teātrī – iemesls labai laika pavadīšanai.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0