Skaļš un precīzs "labdien" man tiek veltīts brīdī, kad ienāku Sporta pedagoģijas akadēmijas ēdnīcā. To atrast ir elementāri – ieejot lielajā un tumšajā vestibilā, kur pie ziņojumu dēļa redzami studentu – šodienas olimpiešu portreti, ēdnīca ir vienīgā vieta, no kurienes staro dzīvības pazīmes. Vēl nezinot ēdienkarti, ātri kļūst skaidra ēdnīcas hierarhija un struktūra. Ikviens apmeklētājs, novācot traukus aiz sevis, atvadās no Viņas. "Uz veselību", Viņa skaidri atbild uz pusdienotāja "paldies", un es redzu, kurš šeit ir pavēlnieks. "Viņa" ir dāma labākajos gados, baltā halātā un smalki ieveidotiem matiem. Viņa sēž pie kases aparāta ar uzlīmētu Latvijas ģerboni stratēģiski svarīgā vietā – šļūcošās paplātes līnijas galā un acu kontaktā pret ienācējiem. Tukšie trauki jānodod Dāmai tieši blakus, un man būtu neērti iet viņai garām ar pusizēstu porciju. "Na zdorovje!" viņa skaļi uzsauc nākamajam, kurš ir atdevis traukus, un es sāku iedziļināties uz baltas tāfeles uzrakstītajā ēdienkartē.
Manā iztēlē Sporta akadēmijas, kur mācās pasaules klases atlēti, ēdienkarte ir specifiska. Es biju plānojis ēst kaut ko no saliktajiem ogļhidrātiem, kas atvaira brīvos radikāļus, vai maltīti, bagātu ar antioksidantiem. Saldajā biju domājis paņemt kādu vienkāršo un salikto ogļhidrātu kompleksu ar bagātīgu B1, B2, PP, C un E vitamīnu saturu, vēlams ar zemu lipīdu daudzumu, kas uzlabotu barības uzsūkšanās ātrumu.
Vēl es fantazēju nogaršot ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātu ēdienu, kas palīdzētu atjaunot iztērētās glikogēna rezerves, un ar klātesošu B6 vitamīnu, kas ir nepieciešams olbaltumvielu un glikogēna metabolismā. To visu noskalotu ar kādu izotonisku dzērienu, pie sevis funktierēju, līdz Dāma pārdomas apstādina. "Ir kartupeļu biezenis un griķi," redzot manu vilcināšanos, tieku informēts, un galvas lauzīšana atkrīt. Cīņā starp divām stabilām ēdnīcas vērtībām – gulašu un šniceli, vietu pie biezeņa iegūst gulašs.
Apkalpošana šeit notiek ātri un precīzi: veikls čalis treniņtērpā un apsietu priekšautu ar precīzu cirtienu uzšauj kartupeļu putru uz šķīvja, karotes atrāvienā paspējot izdarīt vairākus vilnīšus biezeņa virsmā un vienlaikus jautājot: "Salātus ņemam?!" Nešauboties saku: "Jā!", un ar nākamo drošo vēzienu manā šķīvī iesēžas svaigu kāpostu salāti. Vienlaikus pie zupas katla dežurējoša tante ir ielējusi soļanku, kamēr veiklais čalis, jau liekot kafiju uz letes, pavaicā – ar pienu? "Jā!", un viņš jau sniedz divas plastmasas paciņas ar kafijas krējumu. Diemžēl, plēšot tās nost no lielās pakas, viņam kaut kas aizķeras, rezultātā zaudējot pusotru sekundi. Nākamajā pusdienu reizē pasūtot to pašu, viss rit bez aizķeršanās, un viņi ir tuvu desmit sekundēm, kas ir kvalifikācijas laiks, lai piedalītos olimpisko spēļu dalībnieku barošanā uz trases.
Vēl pēc sekundes esmu pie Dāmas, kura, skaļi nolasot manu paplātes saturu, secina: "Pēc pilnas programmas!" Vēlāk ievēroju, ka tā ir viņas iecienīta frāze. Saklikšķinātie koka skaitīkļi, kasieresprāt, rāda 4,15, un man atliek piekrist, jo ripulīšu rinda manās acīs var izteikt jebkuru kombināciju. Olimpiski precīzo tempu izjauc naudas izdošana. Piecu eiro banknote ir saņurcījusies un negrib plakaniski uzgult uz šķīvja. "Stīvs tā kā..." Dāma skaļi izsaucas, un es ieplešu acis, gaidot, kas tad nu būs stīvs. "Tā kā..." viņa vēlreiz nosaka, bet eiriks jau pret kādu kanti ir norīvēts un palicis mierīgs.
Ēdnīca ir no tām vecajām vietām, kur kapitālisms ir spēris pāris kuslus solīšus "Coca Cola" ledusskapja un plastikāta logu formā un atkāpies, atstājot gan blāvi pelēkās dienasgaismas spuldzes, gan galdus, kam gadu desmitiem virsma rīvēta ar mitru lupatu. Momentā ir atpazīstams sienu krāsu tonis – kad plikajos padomju laikos varēja nopirkt tikai balto un brūno grīdas krāsu, arī mēs savā ģimenē jaucām savu toni sienām. Šis tonis veidojās no baltās krāsas, kam tika piejaukta grīdas krāsa, līdz veidojās dzeltenīgs smilšu tonis, tieši tāds kā ēdnīcā, kur ir izmantots papildelements – brūnas strīpas ar tīru grīdas krāsu.
Tipiska mūsdienu ēdnīcu versija ir plastmasas eiroremonts ar piekārtajiem griestiem, kur no iemontētajiem skaļruņiem tevi zombē "Radio Skonto" ar kārtējo "Prāta vētras" devu. Es noteikti labāk izvēlos retro variantu ar vēsturiskajiem skaidenes galdiem, pie kuriem šniceles ir tiesājuši olimpiskie čempioni.
"The New York Times" pirms pāris dienām publicēja rakstu[1] par ASV izlases pavāru darbu Soču olimpiādes laikā. Rakstā tiek uzsvērts, ka viņu galvenais uzdevums ir sagatavot atpazīstamus ēdienus, kas atgādina mājas, un izvairīties no sportistu iepazīstināšanas ar jaunām sastāvdaļām. Apskatnieka ciemošanās dienā olimpiešiem pusdienās ir rīsi ar cūkgaļu, liellopa sautējums karijā un neraudzētā pitas maize, kas nav pārāk atšķirīgi no Sporta akadēmijas piedāvājuma. Latviešu iestādījumā arī visi ēdieni atgādina mājas un dzimteni, ar jūtamu noslieci uz padomju virtuves klasiku. Ja amerikāņiem mājas atgādina fahitas, kesadijas un Āzijas virtuves nianses, kā minēts rakstā, tad mūsu akadēmijas letē stāv sagriezta siļķe ar sīpoliem, galerta konusiņi, vinegrets un biezpiens ar krējumu. Jāpiezīmē, ka dzimtenes sajūtu vēl vairāk pastiprina vecie, labie, pelēcīgie padomju šķīvji ar šur tur izsistiem robiņiem. Tādi kā bērnības ēdnīcās. Šis ir daudz personiskāks piesitiens mājas sajūtas veidošanā, galerts ar sinepēm daudz labāk garšo no laika triecienus izturējuša Rīgas Porcelāna fabrikas trauka nekā no anonīma "franču stikla" izstrādājuma.
Pēc labas maltītes saņemot sev veltītu dzidru "Uz veselību!", patiešām sajūtu uzmundrinājumu un mirklī aizmirstu piedzīvojumu, kas gadījās pirms pusdienām, kad meklēju vietu, kur nomazgāt rokas. Nezinot telpu plānus, atradu vīriešu tualeti, tikai aizklīstot līdz trešajam stāvam. Noskalojis rokas, nolēmu, ka, ja reiz tik tāls ceļš mērots, nenāktos par skādi pasēdēt kabīnē.
"Idiots, f*** muļķis!" pēc mirkļa klusi nolamājos savā sprostā, ieraudzījis, ka tualetes papīra trauka vietā ir tik vien kā pāris melnu skrūvju caurumu. Apsverot tālāko rīcības plānu, atcerējos, ka, mazgājot rokas, redzēju tualetes papīra trauku pie ejas uz kabīnēm, un atlika tikai rīkoties. Sagaidījis kādu klusāku brīdi, pussēdus izlavījos ārā no tualetes, aiztipināju līdz rullim, apmetu pāris līkumu ap elkoni un veiksmīgi tiku cauri bez izmisīgas rakāšanās somā, apsverot, vai ar lielajiem iepirkuma čekiem var kaut ko iesākt. Nepazīstamā vietā vienmēr jāpārbauda būtiskas detaļas.
4