Proza
24.08.2017

Oligarha diendusa

Komentē
2

"Tās sarunas ir īstas. Kāpēc man ir tāda pārliecība? Pie manis atnāca Šlesers un personīgi pateica "Prezidenta kungs, mani Rīdzenē noklausās. Dariet kaut ko"," RīgaTV 24 raidījumā "Preses klubs" atklāja eksprezidents Valdis Zatlers.

Nožvidzinājis magnētisko karti, viņš atver durvis un ienāk numurā. Karti viņš iesprauž tai paredzētajā caurumiņā, un acumirklī top gaisma. Dievs tātad ir. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, un pa ceļam uz pilsētu viņš mašīnā ir paguvis drusku sasvīst. Kurpes viņš nomauc un nomet turpat pie ārdurvīm, tūliņ pēc tam atbrīvojas arī no žaketes un kaklasaites, nosviež turpat uz grīdas, iekrīt gludi saklātajā atsperīgajā gultā un visas gaismas izslēdz. Pretī lūkojas blāvi griesti, mīlīgu sarkanu actiņu ik pa brīdim piemiedz dūmu detektors. Aizkari ir aizvilkti, tos atvērt viņam nenāk ne prātā. Numurā valda mākslīgas tīrības aromāts un brūngani miegaina puskrēsla. Viss ir iepriekšparedzams. Uz durvju kliņķa viņš ir uzkarinājis zīmīti: "Netraucēt!" Viņš zina, ka tualetes papīra stūrītis atejā būs glīti nolocīts. Kā allaž. Pa ielu garām parkam aizbrauks trolejbuss. Vai pat vairāki. Nekādu pārsteigumu. Viņš neatminas, kad pēdējoreiz būtu braucis trolejbusā. Spiež zeķes, un viņš novelk arī tās. Tīksmi apgroza kāju īkšķus. Tad pastiepjas un izklaidīgi izčamda kāju pirkstu starpas, satausta sviedraini savēlušās zeķu šķiedras bumbiņas. Bērnības smarža. Viņš ir apņēmies vairs nekad mūžā nedzert, tomēr pieceļas un ielūkojas minibārā. Domīgi apēd dažus sāļos riekstiņus. Mājās nekad tādu nav – sieva, veselīgs uzturs, nepieciešamība uzturēt formu utt. Pohuj! Vienīgi apģērbs traucē, un tāpēc viņš tāpat guļus atsprādzē bikšu jostu un izkārpās no biksēm, bet pēc tam – pasliedamies uz elkoņiem pussēdus – tiek vaļā arī no krekla. Palicis vienās apakšbiksēs, viņš labu brīdi nekustīgi guļ un ar katru reiz tvirtā, bet nu jau diezgan apaļīgā rumpja šūnu izbauda esības vieglumu. Gar ķermeņa virspusi vējo kondicionētāja apmaisīts gaiss, bet mugurpusi kņudina gultas pārklājs.

KNAB operatīvie darbinieki, kas viesnīcas numurā ir uzstādījuši mikrofonus, tagad sēž turpat aiz sienas un ausās, taču neko ievērības cienīgu saklausīt nespēj.

Šodien nav miera. Kaut kas viņu nebeidz satraukt – it kā kāds viņam sekotu, vienā laidā novērotu, izsekotu, vēlētos noklausīties viņa runāto. Varbūt pie visa vainīgs ir pārklājs, un viņš pielec kājās, norauj to no gultas un aizmet kaktā. Skaidrs, ka palagi un spilvendrānas allaž ir svaigi, pēc katra viesa tos nomaina, bet šāds pārklājs droši vien ir visīstākais netīrības, svešu kaislību, sātana spļaudekļu, sorosītu vēmekļu, ķermeņa sulu, liberastu grēku un bīstamu infekciju perēklis. Šī doma viņu tik ļoti saērcina, ka viņš vēlreiz ceļas kājās, aiziet līdz vannas istabai un sarauktām uzacīm ielūkojas spogulī. Tāds pats kā bērnībā. Tāds pats kā skolas gados. Kā pie "Laimas" pulksteņa jaunībā. Kā tautas augstskolā. Nekas nav mainījies, jo īstā būtība jau katram nāk no iekšām. Varbūt ieiet dušā, nomazgāt neredzamo netīrību, kas varētu būt pieķērusies no gultas pārklāja? Bet nē – dušā viņš bija jau no rīta, nafig ik pēc pāris stundām mērcēties ūdeņos. Un nekāda netīrība viņam pielipt vispār nespēj defoltā. Viņš atkal ieliekas gultā, iespraucas zem cieši apkārt matracim satūcītās segas un labu brīdi kārpās ar kājām, līdz sega ir atbrīvota. No sparīgās rosīšanās kaut kas sakustas arī viņa zarnās, un apakš segas atskan purkšķis – vispirms tāds pavisam īss un strups, taču, brīdi padomājis, viņš saprot, ka ar to nav bijis diezgan, un numuru pieskandina sulīgs un gari stiepts bass. Vai baritons. Vai unisons, vai nav vienalga, pofig.

KNAB operatīvie darbinieki saausās, jutīgās ierīces reaģē, notiekošais tiek fiksēts.

Pārvilcis pār galvu segu, viņš ievelk nāsīs skāņi šķebīgo gaisu un gremdējas pārdomās par tajā jaušamo aromātisko nošu izcelsmi. Iespējams, ka tas ir vēl iepriekšējās dienas vakariņās baudītais lasis terijaki mērcē. Vispār jau zivis viņš neēd, tomēr lasi ir iemīļojis vēl kopš ārzemēs aizvadītā laika. Lai gan varbūt tas nav nekāds lasis, bet no rīta tukšā dūšā izdzertā kafija ar pienu. Zem segas kļūst karsti, viņš sāk svīst un tāpēc atbrīvojas arī no pēdējā apģērba gabala. Novilktās apenes viņš rūpīgi aposta, taču arī šāda iedziļināšanās nekādu lielāku skaidrību par pēkšņā gāzu uzbrukuma iemesliem neatnes. Ož pēc paša sviedriem un sūdiem, tas arī viss.

Nelabvēļi, politiskie ienaidnieki, biznesa konkurenti, žurnālisti, KNAB darbinieki un citi ir iedomājušies, ka viņš te mēdz slepenībā satikties ar visādiem deputātiem, politiķiem un bīdīt savas lietas. Par reālo situāciju viņiem nevienam nav ne mazākās jausmas, jo satikties jau viņš reizēm satiekas, taču pats svarīgākais ir šīs dažas stundas nedēļā, dažas stundas gultā.

Tajā pašā brīdī, kad viņš pāri visai telpai ir aizlidinājis novilktās apakšbikses, kreisajā pusē pavisam reāli ieniezas pauti. Kasīties viņam allaž ir paticis, un viņš to dara no visas sirds. Taču, kolīdz sirsnīgi un gandrīz līdz asinīm ir izkasīta kule kreisajā pusē, niezēt sāk labajā, un viņš pat pagūst nodomāt, ka tas viss – gan viņa niezošie sēklinieki, gan viņa pašreizējais stāvoklis – varētu būt kaut kāda līdzība par politisko dienaskārtību. Tomēr, tā kā no aktīvās politikas viņš nu jau kādu laiku ir attālinājies, šī doma paliek līdz galam neizdomāta. Turklāt neganti niezēt un kniesties acumirklī sāk arī dirsa.

KNAB operatīvie darbinieki turpina ausīties, taču būtisku pierādījumu kā nav, tā nav.

Šajā viesnīcas numuriņā viņš mēdz ierasties katru nedēļu. Viņš te pazīst katru kaktiņu, no galvas zina katru līniju virs gultas piekarinātajā gleznā. Tajā diezgan nemākulīgi attēlots it kā pa gaisu lidojošas sievietes siluets. Faktiski tā pat nav sieviete, bet viena liela lidojoša dirsa.

Beidzis kasīties, viņš pagriežas uz sāniem, atkal pārvelk pār galvu segu un cenšas aizmigt, taču, slīgstot miegā, viņam šķiet, ka viņš krīt, ķermenis spēji saspringst paniskā izbīlī, un viņš atkal uztrūkstas. Šāda iesnaušanās, iztrūkšanās un spēja pamošanās atkārtojas kādas sešas septiņas reizes, un tikai tad viņam beidzot izdodas aizmigt pa īstam. Viņš guļ saritinājies kā nevainīgs bērns, nē – kā embrijs mātes miesās, jo viņam ir paradums pa miegam sūkāt labās rokas īkšķi.

KNAB operatīvo darbinieku magnetofons fiksē klusu šņākuļošanu. Aptuveni pēc stundas numurā atskan krācieni un vēl daži ne pārāk skaļi purkšķi.

Izmeklētāji ir vienīgie, kas varētu zināt, cik ilgs laiks šādi pagājis. Kad pie durvīm atskan klauvējieni un viņš pamostas, ir jau vēla pēcpusdiena. Pirmajā acumirklī viņš nesaprot, kur atrodas. Viņš ir gulējis ar vaļā muti, spilvens zem vaiga ir piesūcies ar sviedriem un siekalām. Klauvēšana nerimstas, bet viņam vispirms vajag uz poda. Apdullis no ciešā miega, viņš tāpat pliks aizmeimuro līdz atejai. Podā ar skaļu blarkšķi iegāžas viņa zarnu saturs. Noslaucījis dirsu, viņš ceļas, apvelk peldmēteli un dodas uz ārdurvīm. Vai nu ieķērusies halātā, vai pielipusi pie rokām, sūdu smaka viņam seko.

Viņš pieliecas un ielūkojas durvju actiņā, taču pašu klauvētāju saskatīt nevar – redzama ir tikai hūte, kapuce, kepons, kepka, pižiks, ausaine, pilotka vai kaut kas tamlīdzīgs.

Vai nav vienalga. Cepure, bļaģ, – viņš nomurmina un atslēdz durvis.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2