Olgas Žitluhinas dejas izrādi "Ārā"
Pirmizrāde - 2013. gada 8. decembrī
Olgas Žitluhinas dejas izrāde "Ārā", kas radīta, iedvesmojoties no Ibsena darba, ir pārsteidzoši gaiša, cilvēka (gara) dzīvi apliecinoša un jaunības enerģijas uzlādēta. Ar nepārejošu smaidu sejā lasīju arī izrādes programmiņu jeb avīzi. Viss, šķiet, ritējis gludi un raiti – sarunas, vairākkārtējs projekta atbalsts Kultūrkapitālfondā un Starptautiskā Ibsena stipendija (Ibsen Scholarships), oriģinālmūzikas (Juris Kaukulis un Kaspars Tobis) tapšana, mēģinājumi Krimā un Rīgā… Bet tad es nonācu pie projekta hronoloģijas punkta "2013. gada decembris – nav naudas no KKF" un apstājos savā priekā kā apdullināta. Līdz šim viss risinājies visnotaļ harmoniski. Taču zinām – viens no Olgas Žitluhinas pamatprincipiem ir nepadoties un iet līdz galam. Tā arī šoreiz. Un tieši Olga Žitluhina ir tā, kas skatītājiem izdala izrādes "programmatiskās avīzes".
Lasot "Brandu", mani nepameta izjūta, ka Olgai Žitluhinai ir arī daudz citu kopīgu īpašību ar šo klasikas supervaroni. Ideālisms, mērķtiecība, nespēja iet uz kompromisiem, stipra griba, allažīga neapmierinātība ar paveikto. No tā loģiski izriet jautājums – kā tad Olgas Žitluhinas jaunā izrāde var būt tik harmoniska un skaista (gan ētiski, gan estētiski)? Viena no atbildēm varētu būt apstāklī, ka dejotāji ir viņas studenti – audzēkņi Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammā. Viņi ir vienota komanda, saliedēts ansamblis, enerģijas un degsmes pilni jaunieši, kas mīl deju. Gandrīz divi desmiti neatkarīgu personību, kas spēj gan iekļauties vienotā grupas pulsācijā, gan parādīt savu individualitāti. Apmācības procesā topošos horeogrāfus varētu arī saukt par troļļiem, ar troļļu pasauli (balstoties Skandināvu mitoloģijā) saprotot zināmu pārpasaulīgo sākumu cilvēka dzīvei, sapni, ilūziju, psihes iracionālo elementu. Tērpu mākslinieces Šeilas radītie kostīmi gan vairāk liek domāt, ka mūsu acu priekšā kustas ūdens iemītnieki – viscaur melnajos kostīmos dažādi risināts abinieku spuru motīvs. Arī kustībās brīžiem saskatāmas it kā zivis, kas palikušas bez ūdens.
Olgas Žitluhinas "troļļiem" ir jābūt atvērtiem visām iespējām, kas tiek dotas, un tajā pat laikā – jāatrod pašiem sevi, savu īsto, patieso kodolu. Ibsens savā drāmā pretstata varoni un pūli. Dejas izrādē šis pūlis esam mēs kopā ar dejotājiem, par ko liecina arī tas, ka "Zirgu pasta" melnajā jeb Karamazovu zālē skatītāju vietas atrodas starp daudzajiem podestiem, kurus izrādes laikā enerģiski apdzīvo dejotāji. Skatītāju un dejotāju satuvināšanās vēl vairāk tiek provocētā vienā no fināliem, kad teju ikvienam, kurš nenobīstas, ir iespēja pievienoties dejotājiem neprātīgi pozitīvās, roķīgās Jura Kaukuļa un Kaspara Tobja mūzikas pavadījumā. No vienas puses, es sajutu milzīgu kārdinājumu pievienoties šim priecīgajam "troļļu" baram, no otras puses, bija arī bail – ja nu tā ir mazā pirkstiņa padošana velnam, ļaušanās pūļa stihijai un savas identitātes pazaudēšana? Bet varbūt tā tomēr bija mana individuālā uzvara, jo nekad iepriekš neesmu ļāvusies skatītāju iesaistīšanas provokācijām.
Patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu. Un to, kā noprotams, apzinās arī horeogrāfe Olga Žitluhina. Viņa – lai arī ideāliste – nemēģina ideālus realizēt par katru cenu, varmācīgi, kas visdrīzāk var novest pie neveiksmes. Arī izrādes kustību materiālā ir atpazīstams Olgas Žitluhinas horeogrāfiskais rokraksts – kombinācijas, satvērieni, žesti, pagriezieni utt. Tomēr raksturu, stāstu un enerģiju tam visam var piešķirt tikai katrs viens – ar personīgo attieksmi, personības spēku un apziņu. Domājot gan par skolotāja un sekotāju, gan par varoņa un pūļa attiecībām, saprotams, pienāk mirklis – un vairākums var sacelties, protestēt. Jo īpaši tad, ja sekotājiem un pūlim tiek dota brīva griba. Un tas jau ir mūžīgi dialektiskās attiecībās.
Nu jau grūti atcerēties, kurš tad šis pēc kārtas ir "Dzelzs vilka" mūziķu un Olgas Žitluhinas kopīgais projekts. Un atkal šī sadarbība vērojama citā kvalitātē. Juris Kaukulis un Kaspars Tobis savā mūzikā šoreiz ir ļoti melodiski, klusināti, brīžiem pat apcerīgi. Savukārt izrādes intonācijā tikpat kā nav manāma Olgas Žitluhinas rokrakstā tik ierastā ironija un viegli komiskā groteska. Tas gan nenozīmē, ka izrāde ir nenopietna vai paviegla. Viegla gan, taču tāda, kas pašam sevī liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Vērojot izrādi, brīžiem mani pārņēma pat meditatīva sajūta, kad jautājumi un atbildes manī cits citu meklē it kā ārpus apziņas, mans vienīgais uzdevums – ļauties un pieslēgties izrādei: dejotāju iekšējai un ārējai kustībai, mūziķu dzīvi emocionālajai klātbūtnei, maksimāli saplūst ar scenogrāfa Ginta Gabrāna iekārtoto telpu. Virs dejotāju un skatītāju galvām ir vēsi izgaismots "ledus kalns", kas finālā pazūd šķietamā nekurienē. Bet mēs paliekam kopā ar dzīvespriecīgajiem "troļļiem", nosalušajam tur, ĀRĀ (aiz loga pagalma pusē), neviens tā arī nepievienojas. Varbūt tāpēc, ka cilvēks pa īstam dzīvs var būt tikai ar saules gaismu. Vai tā būtu nejauša sakritība, ka Ibsens "Brandu" saraksta saulainajā Itālijā, bēgot prom no Norvēģijas? Šodien valstiskās sakārtotības un pārticības dēļ Norvēģija mums ir sapņu zeme. Savukārt Olga Žitluhina lielu tiesu izrādes materiāla sastrādāja šoruden Krimā – vietā, kas mums primāri saistās ar vasaru, bet Olgai – ar iespēju netraucēti strādāt, ļauties radošajam procesam, dzīvot un sadzīvot šo izrādi ar saviem studentiem. Kāds brīnums, ka es kā skatītāja un arī notikuma dalībniece gribu būt tur iekšā, ar viņiem – siltumā, gaismā, priekā. Bet tik harmoniski viņi varbūt ir tāpēc, ka bijuši tur – ĀRĀ? Izrādes pieteikums arī mums saka – vajag ĀRĀ, kam "jākļūst par sākumu citai morālei, citai atbildībai, citai izaugsmei" (no izrādes programmiņas). Bet es vienalga gribu "iekšā"! Labi zinot, ka šāda izvēle (kā jebkura iespēja) sevī slēpj arī draudus, esmu gatava riskēt. Vēl jo vairāk, ja tas ir Olgas un viņas studentu kompānijā. Ja nu mana pievienošanās dejām uz galdiem ir mans personīgais ĀRĀ?
Vārdu spēles un spēlēšanās ar nozīmēm ir vēl viens Olgas Žitluhinas izrādēm raksturīgs elements. Arī Ibsena teksti izrādes sākuma daļā dalībnieku mutēs "dejo" vismaz trīs valodās: dejotāji cits caur citu runā, izsauc, murmina vārdus, spēlējas ar tulkojumiem un nozīmēm, radot jaunas nozīmes un zemtekstus, paralēli veidojot arī savdabīgu skaņu celiņu ("atbildīgie" par izrādes tekstu: Olga Žitluhina, izrādes dramaturģe Inta Balode, dejotāji). Arī mūziķim Jurim Kaukulim piešķirta viena "tekstuāla" aina – kas izskan kā mūsdienīgots Ibsens reperīgā "melodijā".
Iepriekš minēju, ka šajā izrādē Olga Žitluhina mazākā mērā uzsvērusi dzīves paradoksu smieklīgo pusi. Taču to, turklāt smalki un asprātīgi korespondējot ar paša Ibsena "Branda" tekstiem un idejām, var atrast "Ārā" programmiņā-avīzē, kas ir absolūti organiska izrādes sastāvdaļa. Iespējams, ka tieši šis materiāls – jauno dejotāju un horeogrāfu raksturojumi – vislabāk spēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc iestudējums ir tik gaišs. Atbilde – uz pasaules pats par sevi nekas nav ne melns, ne balts, ne liels, ne mazs. Katram no 19 jaunajiem māksliniekiem sacerēta gudras ironijas, Branda pasaules uzskatu un reāli iespējamu notikumu caurstrāvota "biogrāfija". Un šī nopietni nenopietnā neviennozīmība ir pats labākais punkts, ko pielikt arī manai "Ārā" pieredzei – emocionāli un fiziski piedzīvotai laikmetīgās dejas kamerizrādei.
0