Vladimira Majakovska aģitācijas plakāts ciklā "Окна роста"
 
Blogs
14.11.2017

Oktobris kā Disnejlenda

Komentē
1

Jau senie grieķi bija pamanījuši, ka visās lietās svarīgs ir mērs. Par to mums lieku reizi iznāca pārliecināties tikko, kad visa civilizētā pasaule atzīmēja Oktobra revolūcijas (jeb apvērsuma) simtgadi. Ir skaidrs, ka "lielais oktobris" ir vesela industrija: tiek rīkotas izstādes, kongresi, paneļdiskusijas, semināri, vebināri un viss kaut kas cits. Protams, liela loma tajā ir kičam. Boļševiku revolūciju tiek mēģināts izprast caur Vladimiru Majakovski, Sergeju Eizenšteinu, Gustavu Kluci, Dzigu Vertovu, "Okna rosta" un tamlīdzīgi. Tie ir visi šie kičīgie plakāti par darbaļaudīm un pasaules pārtaisīšanu, Ļeņins uz bruņumašīnas un Trockis, uzrunājot sarkanarmiešus. No vienas puses, šķiet loģiski. Jebkuram produktam, kurš vispār vēlas piesaistīt sev sabiedrības uzmanību, ir jāspēj izturēt mūsdienu "uzmanības ekonomikas" konkurence, un tas nav vienkārši. Taču, no otras puses, šāds skatījums varētu nešķist labākais no iespējamajiem tiem, kas uz savas ādas ir izdzīvojuši boļševiku revolūcijas reālās sekas. Protams, agrīnais padomju režīms stutēja Majakovski, Eizenšteinu, Šostakoviču un Iļju Ērenburgu. Viņš labvēlīgi ļāva rakstīt Bulgakovam, un ar zobu sāpēm piecieta un ļāva savā nāvē nomirt pat Ahmatovai un Zoščenko. Taču šis režīms vispirms ir iegājis vēsturē kā tas, kurš ar vēsturē vislielāko vērienu iznīcināja pats savus pilsoņus, bendējot tos badā, paverdzinot un industriāli nogalinot. Uz šī fona visi "Aleksandri Ņevski", “Jātnieku armijas” un "Strādnieki un kolhoznieces" izskatās kaut kā tā drusku sāji, vai.

Man ir diezgan svešs tas pašviktimizācijas patoss, pēc kura latviešu un visu citu "reālā sociālisma" skarto galvenais uzdevums pasaulē ir stāstīt par savām ciešanām. Tomēr ir kaut kāda robeža, kuru sajūsmai par padomju režīma kičīgi estētisko pusi nevajadzētu pārkāpt. Tas jo īpaši attiecas uz tiem Rietumu kreisajiem, kuriem vienmēr komunisma nosodījums raisa reakciju "jā, bet…". Un tālāk pēc saraksta – viņiem taču bija tik labi nodomi, viņi sabiedrībā atraisīja tik milzīgu radošo enerģiju, viņi tik ļoti un pašaizliedzīgi gribēja novērst liberālā kapitālisma ēnas puses, viņus tik ļoti interesēja "vienkāršā cilvēka" emancipācija, tādēļ, gluži kā Aleksandra Rodionoviča Borodača gadījumā, komunistus vajagot saprast un viņiem piedot. Man nešķiet, ka kaut kas tāds ir pieļaujams. Boļševiku 1917. gada eksperimentu romantizēt un rādīt viņus kā kaut kādus nesaprastus taisnības cīnītājus nozīmē noklusēt acīmredzamu faktu: viņu uz papīra uzprojektētais un pamatā ar valsts terora palīdzību īstenotais sabiedrības modelis bija nepārprotams civilizācijas strupceļš. Tieši tādēļ pēc 1991. gada mums visiem nācās pielikt milzīgu daudzumu pūļu, izdzīvot neiedomājamas mocības un sarežģījumus, lai visā visumā atgrieztos pie tiem pašiem (nez kādēļ tik ļoti ienīstā) 19. gadsimta priekšstatiem par tirgu, tiesiskumu un konstitucionālu pārvaldi, pret kuriem vērsās "lielais Oktobris". Ja šo acīmredzamo faktu zināmās aprindās aizmirst vai notušē, tad tas, manuprāt, apliecina nespēju un nevēlēšanos mācīties no kļūdām.

Kad pirms pieciem gadiem iznāca mana publicistikas grāmatiņa "Atgūtā demokrātija" (otrais sējums pašlaik ir sagatavošanā), es tās ievadā mēģināju atbildēt uz dažādu kritiķu apsūdzībām piederībā kādam "-ismam". Vienīgais "-isms", kuru es toreiz sev varēju kaut cik godīgi piedēvēt, bija antikomunisms. Es patiešām esmu principiāli pret komunismu – iespējams, tādēļ, ka vēl tīri labi atceros, kāda bija dzīve šajā iekārtā. Arī to, cik ļoti tā kretinizēja cilvēkus, stimulējot destruktīvus sociālus instinktus un iemaņas, vienlaikus apkarojot konstruktīvos. Es ceru, ka vēl neesmu sasniedzis to marasmātisko vecumu, kurā ļoti gribas dot padomus jauniešiem. Taču vienu lietu gan es viņiem labprāt pastāstu pat nevaicāts. PSRS nebija nekāda strādnieku paradīze. Tas bija netīrs, asiņains bardaks – pat neatkarīgi no tā, pie kādiem uzskatiem jūs tolaik pieturējāties un kādas bija jūsu attiecības ar režīmu.

Protams, manā antikomunismā man visdrīzāk pievienosies lielākā daļa mūsu līdzpilsoņu – tiesa, ļoti dažādu iemeslu dēļ. PSRS varēja nepatikt nacionāli kulturālu iemeslu dēļ: tādēļ, ka tā bija krieviska. Taču primāri PSRS bija izgāzies sociāls eksperiments: birokrātiska partijvalsts, deficīta ekonomika, grandioza izšķērdēšana un grandiozs posts, iebiedēšana un politisks terors, cenzūra, galēja sabiedrības atomizācija, īsi sakot, sociāla katastrofa neatkarīgi no tā, kādā valodā tā tiek īstenota. Uz šī fona ļoti aizdomīgi izskatās jebkurš, kas sūdzas, ka Latvija, pēc PSRS sabrukuma integrējoties Rietumu liberāli demokrātiskajās struktūrās, no vienas savienības esot nonākusi citā, līdzīgā. Mirkļos, kad ir grūtāk savaldīties, gribas novēlēt šādiem ļaudīm tiešām kādā nākamajā dzīvē no jauna nonākt PSRS – tā teikt, salīdzinājumam.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!