Ansis Butnors “Maratonists”, 2009, Nikolajs Rērihs “Kalni”, 20. gs. 30.–40. gadi. Attēlu kombināciju autore: Madara Krieviņa.
 
Māksla
30.08.2017

"Odziņas" pārdomām un atrakcijām

Komentē
0

Par Zuzānu kolekcijas izstādi "TOP no top" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē

Privātkolekciju eksponēšana centrālajā "mūzu templī" nav gluži ikdienišķa parādība, lai arī precedenti ir. Tā LNMM Baltajā zālē (2008) un izstāžu zālē "Arsenāls" (2011) publikai tika rādīti Gunta Belēviča kolekcijas eksponāti, kas fiksēti arī "taustāmās" publikācijās un virtuālā muzejā. Atskatoties tālākā pagātnē, privātkolekcijas būtībā ir kalpojušas kā publisko muzeju bāze gan citviet pasaulē, gan šeit, vēloties parādīt plašākai sabiedrībai to, kas savulaik savākts un demonstrēts bagātu, ietekmīgu ļaužu tuvākajam lokam. Ar mecenāta Jāņa Zuzāna kolekciju dažādos tematiskos aspektos nu jau kopš 2011. gada varēts regulāri iepazīties Mūkusalas Mākslas salona izstādēs, bet šāds panorāmisks aptvērums katrā ziņā pieejams pirmoreiz. Protams, tā nebūt nav visa kolekcija, bet savveida "odziņu" izlase.

Izstādes nosaukumā iekodēta vārdu spēle ar divām nenoliedzami laikmetīgām parādībām – "topiem" kā populārāko lietu un fenomenu sarakstiem un "tapšanu" jeb būšanu kustībā un pārmaiņu procesā. Nav arī pārsteigums, ka ekspozīcijā neatrast neko no hronoloģiski stilistiska kārtojuma (reālisms, impresionisms, modernisms, laikmetīgā māksla...), kas reiz tika uzskatīts par dabisku savā izglītojošajā patosā, bet nu jau neizbēgami saistās ar arhaisku garlaicību. Vai vienmēr pamatoti, tā jau būtu cita diskusija. Katrā ziņā der novērtēt iespēju satikties un varbūt saspēlēties visdažādākā rakstura mākslas darbiem, kam šķietami nav nekā kopīga, piemēram, skandalozā cilvēka suņa Oļega Kuļika performances foto ("Mad Dog", 1994) līdzās akadēmiska tradicionālisma korifeja Kārļa Miesnieka gleznotajam dubultportretam "Bāreņi" (1930).

Bišu šūnu formās sadalītā zāle piedāvā gan visai attālu un sarežģīti modelējamu, gan vairāk uzskatāmi tematisku saikņu meklējumus hronoloģiski un stilistiski kontrastējošos darbos. Atsevišķās sadaļas ir vairāku kuratoru pārziņā; Diāna Barčevska, Sniedze Kāle, Līga Lindenbauma un Valts Miķelsons izstādes bukletā piedāvā arī kādu kodolīgu sentenci – "atslēgu", ar ko mēģināt interpretēt atlasīto priekšmetu kopu. Kā mājieni ik pa laikam aktualizētajām dzimumu lomu tēmām uztveramas sadaļas "Stiprākās sievietes" un "Seksistiskākie darbi". Stipro sieviešu galerijā ir gan zināmu personu portreti, kas ļauj iesaistīt viņu biogrāfiskos faktus kādā stipruma naratīvā (Margarēta Grosvalde, Austra Ozoliņa-Krauze u.c.), gan simboliski, vispārināti tēli – Džemmas Skulmes "Tautasdziesma" (1969) ar pazemoto (bet nesalauzto) tautumeitu vai Kristiana Brektes dumpiniece ar kāškrustu uz krūtīm ("Zilais lakatiņš", 2006). Savukārt "seksisma" sadaļa šķiet vairāk mulsinoša – "Seksistiskākie darbi" gluži nenozīmē "seksuālākie", kur goda vietu pamatoti pelnījusi Andra Grīnberga filma "Pašportrets" (1972). Seksisma negatīvās aizspriedumu konotācijas gan tiek apstrīdētas ar komentāru, ka "vizuālā māksla ne tikai atkārto tradicionālos dzimumlomu stereotipus, bet arī rada pati savus" (Līga Lindenbauma, no izstādes bukleta). Jēkaba Bīnes "Ieva" (1927) labi iekļaujas tradicionālajā kārdinātājas stereotipa gultnē, tāpat Aleksandra Apsīša darbs "Patīkama rotaļa" ir gluži burtiska ilustrācija priekšstatam par sievieti kā rotaļlietu vīrieša rokās. Ģederta Eliasa "Ķirbju novācējas" (30. gadi) varbūt varētu paust kārtīgās, strādīgās latvju sievas etalonu. Vairāk jautājumu rodas, piemēram, par Leonīda Āriņa ekspresīvi dramatisko "Pašģīmetni" (ap 1950) seksisma kontekstā, par kuru arī sacīts: "Viņš sevi attēlojis kā intelektuāli – domājošu būtni, kuras prāts un pozitīvā attieksme veido aizsargmūri pret ārpasaules satricinājumiem." ("Zuzānu kolekcija", sast. Sniedze Sofija Kāle, Rīga: Neputns, 2017, 141. lpp.). Vai tas būtu sievišķo pusi izslēdzošais vīrieša saprāta un radītspējas kults? Tas var šķist pārspīlēti un sašaurināti, bet arī šādu versiju vērts apsvērt. Iespējams, līdzīgi var interpretēt arī šajā sadaļā skatāmo Džemmas Skulmes "Ojāra Ābola portretu" (1969).

Savukārt sadaļas "Kolekcionāra kabinets", "Dārgākie darbi" un "Stilīgākie darbi" vairāk saistās ar privātās kolekcijas raksturu, izvēli un atlasi. Dārgāko darbu segmentā loģiski dominē klasika – Jūlijs Feders, Kārlis Hūns, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Johans Valters –, taču arī starpkaru posma izcilnieki – Kārlis Padegs, Niklāvs, Strunke, Uga Skulme – ir veiksmīgi ielauzušies šajā zonā. Paša Zuzāna atlasītais kolekcionāra kabineta "tops" apliecina arī visā kolekcijā nolasāmo daudzpusību, kurā klasiskā modernisma ģeometrija netraucē stāstošām, mimētiski detalizējošām vai kāpināti ekspresīvām tendencēm. Porcelāna stends demonstrē reti harmonisko modernās valodas un tautisko tēmu sintēzi, ko darbnīcas "Baltars" izpildījumā novērtēja ar trim medaļām Parīzes izstādē 1925. gadā, kā arī par unikālu atzinuši ārzemju pētnieki, kas mūsdienās pievērsušies mūsu reģiona mākslai. Diezgan miglaina kategorija šķiet "Stilīgākie darbi": vai tie būtu "stilīgi" tāpēc, ka "moderni" un "aktuāli", vai tajos visspilgtāk izpaužas kādas plašākas stilistiskas tendences mākslā, vai arī tas, ko saprot ar mākslinieka individuālo stilu? Laikam jau pēdējais variants – patiesi, tādiem māksliniekiem kā Edvards Grūbe, Paulis Liepa, Boriss Bērziņš, Jānis Avotiņš vai Miervaldis Polis katrā ziņā savs atpazīstams stils piemīt. Tomēr par citās sadaļās redzamo daudzos gadījumos var teikt to pašu. Drīzāk šai segmentā varbūt var mēģināt saskatīt kādu personīgā stila esenci, pašu spilgtāko un raksturīgāko izpausmi. Kā zināms "tops" kronēts arī kolekcijas lielākais darbs – Jāņa Avotiņa glezna "Nekas no nekā" (2008).

Sadaļā "Dramatiskākās epizodes" jaušamas cieši nesaistītas reliģiskas, politiskas un sociālas tēmas, kā Jāzepa Grosvalda vai Romana Sutas Pirmā pasaules kara motīvi, Leonarda Laganovska vai Kristapa Ģelža atsauces uz daudz jaunāku laiku kolīzijām utt. Ir arī piemēri, kuros drāmu rada sirreālas vai ekspresīvi eksaltētas kvalitātes (Jānis Kalmīte, Georgs Šenbergs, Māris Ārgalis u.c.). Amizantā sadaļa "Ūdeņainākie darbi", kurā ir ainavas ar ūdeņiem, bet ne tikai, ir paplašināta līdz dažādām pārnestajām nozīmēm: "Ūdens acīs, jūrā un krāsās; ūdens kā liekvārdība, vājums un aizplūšana bezgalībā" (Valts Miķelsons). Tā Kārļa Veidemaņa portreta "Pianiste" (1930) iekļaušanu šai sadaļā acīmredzot attaisno gleznotās sievietes zilās acis. Zonā ar nosaukumu "Skaistākie ceļojumi" tiešām dominē ainavas – no Antverpenes, Venēcijas, Kapri, Marseļas, Armēnijas –, bet ir arī lidosta kā vispārināts ceļojuma elements un arī grāmatu plaukts kā neklātienes ceļošanas iespēja. "Iemīļotākās izklaides" savukārt piedāvā pārsteidzoši daudz sportisku aktivitāšu (skriešanu, pastaigas, vēršu cīņas, slēpošanu, skvošu), taču netrūkst arī kāršu spēles, lasīšanas un, jā, arī iedzeršanas.

Tēlniecība plašās ekspozīcijās parasti nevilšus nonāk pakārtotā lomā – brīvajās vietās starp neskaitāmām gleznām tiek iesēdināts pa kādai skulptūrai, kam tikai garāmejot uzmest skatienu. Šoreiz tēlniecībai atvēlēta atsevišķa telpa (izņemot Gintera Krumholca visai naturālistisko pērļu fotografētāju "Plkst. 04.25" (2011), kas novietots līdzās divdimensiju darbiem); izstādes iekārtotājs Reinis Suhanovs radījis iespēju arī pašrocīgi regulēt objektu apgaismojuma efektus. Varētu patikt bērniem, bet arī pieaugušajiem ir iemesls pievērsties tēlniecībai bez glezniecības fona kā uzmanību novērsoša faktora. Tiesa, daļēji var piekrist Pēterim Bankovskim, ka "spēles ar ēnām skulptūru zālē uzrāda, manuprāt, bērnišķīgo mūsdienu muzeju ekspozīciju praksi piesaistīt publikas uzmanību ar atrakcijām".

Tā tiešām ir ļoti individuāli nosakāma robeža starp atdzīvinošu uzmanības piesaisti un pārmērīgu izdabāšanu izklaides funkcijai. Tēlniecība ir pārsvarā figurāla, ieskaitot animālijas un arī dažādus mutantus; klasiķi (Kārlis Zāle, Emīls Melderis u.c.) miksēti ar mūsdienu autoriem, kā Solveiga Vasiļjeva, Gļebs Panteļejevs, Sandis Kondrāts u.c., kas strādā ar tradicionālajiem materiāliem. Eksponēti arī nesen atklātā autsaidera Visvalža Ziediņa redīmeidu kombinējumi "Fluxus" garā. Lai arī to piederību tēlniecībai var apstrīdēt, trīs dimensijas ir vienojošais elements. Savukārt plakne, kaut gan ar kustīgiem attēliem, acīmredzot vedinājusi Katrīnas Neiburgas slīdošo attēlu instalāciju "Topoloģija" (2007) eksponēt tuvāk gleznām, kuru kopējais īpatsvars, protams, ir dominējošs, citām tehnikām saglabājot sekundāru nozīmi.

Tapšanas procesam veltīta pēdējā zona – "Kolekcionāra mednieka instinktu telpa" (no izstādes bukleta) –, kurā nosacīti redzami (tikai viedtālruņos) kārotie, bet vēl neiegūtie darbi. Katrā ziņā asprātīgs risinājums, jo darbus, kuru kolekcijā vēl nav, nevar arī izstādīt; protams, var rādīt to reprodukcijas, bet tas būtu gana triviāli un daudz mazāk noslēpumaini. Šajā vēlmju virknē ir gan mūsu pašu prominenču – Jēkaba Kazaka, Maijas Tabakas vai Borisa Bērziņa – darbi, gan arī krietni populārāki vārdi: Marks Šagāls, Entonijs Gormlijs, iespējams, starptautiski slavenākā latviete Vija Celmiņa un pat holandieša Jana Vermēra šedevrs "Meitene ar pērļu auskaru". Pēdējā iegūšana gan izskatās visnereālāk, bet pārdroši sapņi arī nevienam nav liegti. Tāpat iespējams aplūkot Zaigas Gailes biroja izstrādātā topošā mākslas centra "Zuzeum" maketu, pārbūvējot bijušo Korķa fabriku Lāčplēša ielā, kurā paredzēts izvērst mūsdienīgai institūcijai tipiskās aktivitātes, līdzās izstādēm plānojot vietu eksperimentiem, performancēm, lekcijām u.tml. pasākumiem.

Paralēli izstādei izdotā grāmata "Zuzānu kolekcija" gan nav uztverama kā tās katalogs, kas būtu strukturāli saistāms ar izstādi, piemēram, piedāvājot plašākus tekstus, kuri interpretē izstādīto darbu attiecības, u.tml. Tas ir pilnībā suverēns izdevums, kura reprodukciju klāsts tikai daļēji pārklājas ar izstādi un kurš drīzāk līdzinās albumam ar komentāriem: darbi virknēti iegūšanas secībā, nevis pēc ierastākā alfabētiskā, radīšanas hronoloģiskā vai kāda cita principa. Izstādes skatīšanas palīgs drīzāk būs nelielais bukletiņš, kurā uzskaitītas arī papildu izklaides – iespēja tikt pie mākslinieku suvenīriem, bez maksas nosūtīt pastkartes ar kādu no izstādes sadaļas "Skaistākie ceļojumi" reprodukcijām vai tikt pie sava TOP 10 – izstādes darbu elektroniskajām bildēm, ko izmantot savas virtuālās dzīves krāšņošanai.

Lai arī privātu sponsoru iesaiste mākslas procesos drīzāk ir ASV, nevis Eiropas tradīcija, mecenātu atbalsta nozīmi vietējā kontekstā joprojām nosaka valsts ierobežotās iespējas, tāpēc arī izstādē ieskicētie nākotnes plāni liek ar nepacietību gaidīt to īstenošanos.

Stella Pelše

Stella Pelše ir Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!