Blogs
27.07.2017

Nu pilnīgs "bardaks"!

Komentē
3

Latvijas politiskās vides juceklīgumam un vairāku tās dalībnieku sīkam savtīgumam ir arī savas labās puses.

Laiku pa laikam aplūkojot dažādu pašmāju protesta akciju foto, prātā nāk ungāru mūsdienu sociologs Balints Maģārs, kurš mēģinājis analizēt kleptokrātiska un mafioza politiskā režīma atšķirības. Kleptokrātiskā valstī, saka Maģārs, nav tādu stabilu vasaļu attiecību kā mafiozā, kleptokrātija nav tik centralizēta un monopolizēta. Var teikt, ka tā ir tāda akadēmiska matu skaldīšana, tomēr, manuprāt, a) tā gluži nav, b) pateicoties atšķirīgumam, Latvijas varas režīms ir nevis, bet kleptokrātisks. Izklausās vienalga draņķīgi, tomēr mafiozam režīmam raksturīgās disciplīnas trūkums palielina nejaušību, to skaitā pozitīvu, iespējamību.

Lai ilustrētu tēzi, paveramies uz šodienas politisko lauku. Redzam, ka pat politiskajās grupās, kurām tradicionāli piedēvēta disciplinētība, tādas īsti vairs nav. Piemēram, daļa "zaļo zemnieku" bija pret Trukšņa atgriešanos Jūrmalas mēra amatā, daļa par, vēl daļa izlikās par beigtiem. Normāla, atvainojiet, mafija tā nefunkcionē.

Versija par šādas situācijas cēloņiem balstās pieņēmumā, ka struktūrās, kas tiek sauktas par politiskajām partijām, ir mazinājusies – no to dalībnieku viedokļa – prognozējamība. Mani priekšstati par "Tautas partiju" tās spēka gados ir diezgan izplūduši, tomēr pieļauju, ka cilvēks, iesaistoties šajā struktūrā, varēja puslīdz pamatoti redzēt sevi varas tīklojumā šogad, nākamgad, aiznākamgad. Ja vien pats nav galīgi slinks vai stulbs. Šodien pamata šādai paļāvībai ir mazāk, un grupu dalībnieki ir spiesti paši vairāk par sevi parūpēties, tātad domāt vairāk par savām, nevis grupas interesēm. Lai nu piedod ZZS par piesaukšanu, bet – jau minētajā Trukšņa gadījumā acīmredzot Sileniekam bija viņa "stāsts", Tavaram cits, Brigmanim vēl cits. Un te runa ir tikai par politiķiem, nemaz nerunājot par citiem spēlētājiem. Rezultātā – zināms "bardaks" arī no pašu politiķu viedokļa. Lai nebūtu tik ekstrēmi piemēri – skatāmies valdības sēdi 25. jūlijā un redzam, ka vienas grupas dalībniekiem, Reizniecei-Ozolai un Dūklavam, stāsti (nodokļu izmaiņu gadījumā) ir dažādi. MK sēdēs (tātad var tikai minēt, kas notiek citos formātos) ir nācies redzēt, ka, piemēram, "Vienotības" Reirs iestājas par iecietīgāku regulējošo attieksmi pret azartspēļu jomu, kamēr citi "Vienotības" ministri izliekas, ka viņu te nav, vai pat iebilst.

Politiķi droši vien apvainosies, ka vispār tiek minēti kontekstā ar tādām kategorijām kā "kleptokrātija" vai "mafioza valsts". Jo viņi, pat ja "dīlo", taču negūstot no tā personīgu labumu. Ja kļūst vieglāk, var lietot jēdzienus "postkomunistiska demokrātija" un "postkomunistiska autokrātija". Skan smalki.

Runa ir par to, ka vairāku postkomunistisko valstu vēlēšanu kā institūta esamība nenozīmē, ka režīms nav autokrātisks un/vai kleptokrātisks. Ir gadījumi, kad abas iezīmes savienojas (vairums bijušo PSRS republiku); ir situācijas, kad autokrātisks režīms nav kleptokrātisks (piemēram, mūsdienu Polija braši soļo sajā virzienā). Latvijā – lai ko ļaudis saka pēc Rīdzenes sarunām – ne tikai nav autokrātijas, bet pat kārtīgas mafiozas valsts nav; ir prasta ietekmes un no tās izrietošo materiālu labuma deķa raustīšana. Ir situatīvi sabiedrotie, bet nav stabilu hierahiju, kurās ietilptu gan politiķi, gan ierēdniecība, gan spēka struktūras un tiesas, gan pietuvināti uzņēmēji. Formulējot citādi: ir pamanāmas kleptokrātiskas grupas visos minētajos segmentos, bet tās nav izkārtojušās vienotā veselumā.

Līdz ar to pastāv iespējas, ka grupas vai nu saplūcas, vai tās var savstarpēji sarīdīt, vai galu galā to ietekmi ja ne iznīcināt (neticu), tad vismaz samazināt. Līdz ar to, manuprāt, Latvija nav sasniegusi to punktu, pēc kura, lietojot Maģāra terminoloģiju, ir aukstais pilsoņu karš. Lai to nesasniegtu, ir nepieciešami ne tikai tādi pašsaprotami komponenti kā relatīvi godīgi cilvēki varas struktūrās un aktīvi vēlētāji, bet arī precīzāka situācijas analīze, ņemot talkā politisko filozofiju, socioloģiju, antropoloģiju utt. Kad diagnosticē slimību, nav gluži tikai divi varianti; pareizāk sakot, lai nenonāktu līdz otrajam, stāvoklis regulāri jāapraksta, cik iespējams, precīzi un tieši sistēmiski, neieslīgstot atsevišķu personāžu apspriešanā.


Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3