Komentārs
14.10.2012

Nu, paldies, paldies

Komentē
0

Vajadzētu taču svinēt. Vajadzētu sapirkties tos gāzētos vīnus, ko pie mums mēdz saukt par šampanieti, un tā kārtīgi nosvinēt. Lai cauru nakti ielās nenorimtu viegli iereibušu cilvēku klaigas, lai mēs kaut uz mirkli aizmirstu savas konsolidētās ikdienas rūpes un sāktu smaidīt nepazīstamiem pretimnācējiem. Lai, ieraugot plīvojam valsts un ES standartus, mums būtu jānotrauc pa skopai asarai. Sak', visam par spīti mēs tomēr vēl turamies uz šās zemes, un vai visiem tiem, kas mūs jau ir norakstījuši.

Īsi sakot, vajadzētu svinēt. Taču nez kādēļ negribas. Runa ir par Nobela Miera prēmiju, kura šogad ir piešķirta Eiropas Savienībai, līdz ar to – arī mums kā šīs savienības dalībvalsts pilsoņiem. Kopumā šis Nobela komitejas solis nav pelnījis tādu zākāšanos, kādu tam velta liela daļa preses – vispirms jau britu salās. Tomēr tas noteikti rosina virkni ne to priecīgāko pārdomu. Vispirms, tas patiesi ir diezgan ironisks solis. Nobela prēmija ir viens no galvenajiem Norvēģijas "public relations" pasākumiem. Norvēģija taču ar savu naftu līdz šim ir neatlaidīgi centusies palikt ārpus Eiropas Savienības. Turklāt tā dara to joprojām, arī krīzes apstākļos nevēloties dalīties ekonomiskajās grūtībās ar ES, ar kuru to, kā nekā, saista brīvās ekonomiskās telpas sniegtie labumi. Kāds blogeris ironizē, ka tagad gan norvēģiem nevajadzētu justies pārsteigtiem, kad pie viņiem ieradīsies kāds kuģis ar pāris tūkstošiem krīzes nomocītu 2012. gada Nobela Miera prēmijas laureātu.  Ņemot vērā, ka tieši pašlaik vācu finansistiem beidzot ir kārtīgi piegriezusies Grieķijas nespēja reformēties un lēmums par tās izstāšanos no eirozonas ir tuvāks, nekā jebkad agrāk, Nobela Miera prēmija tiešām ir tas, kā Eiropas Savienībai pietrūka visvairāk. Tas patiesi dod pamatu aizdomām, ka Nobela prēmiju (ne tikai miera, bet arī pārējo) augstais prestižs vairs īsti neiet rakstā ar Nobela komitejas reālo kompetenci un politisko profilu. Kaut kas līdzīgs notika jau 2009. gadā, kad prēmiju saņēma Baraks Obama – stingri ņemot, tikai par to, ka viņa uzvārds nav Bušs.

Nav jau tā, ka nevarētu saprast šā gada Nobela Miera prēmijas piešķiršanas iemeslus. Ir taisnība, ka ES ilgtermiņā ir veicinājusi mieru Eiropā. To īpaši nedrīkstētu aizmirst "jaunās dalībvalstis", tostarp Latvija, kur ES civilizējošā klātbūtne ir ļāvusi attīstīties bez atklātiem konfliktiem – etniskiem, sociāliem un citiem. ES šeit ir darbojusies t. s. kondicionalitātes formātā. Sak', ja gribat piederēt pie "bagāto valstu kluba" (kā savulaik izteicās VVF), tad ievērojiet cilvēktiesības, apkarojiet korupciju, neapspiediet minoritātes – īsi sakot, uzvedieties, kā eiropiešiem pieklājas. Tas ir nostrādājis tīri labi, un pat pēc iestāšanās lielais vairums jauno dalībvalstu ir turējušās zināmos rāmjos – varbūt ar dažiem izņēmumiem, teiksim, ar korupciju Rumānijā un Orbanu Ungārijā. Īsi sakot, tieši paplašināšanās politika ir bijis efektīvākais ES instruments – un gods un slava Savienībai par to. Cita problēma, ka ES paplašināšanās šodien faktiski ir beigusies. Nu, uzņemsim Horvātiju, kādu laiku dzīvosim labās cerībās arī uz Serbijas iestāšanos – un tad, kā saka, finita la comedia. ES pašlaik nav nedz resursu, nedz politiskās gribas uzņemt Moldovu, Ukrainu vai (Dievam žēl) Gruziju. Savukārt Turcija pašlaik attīstās labi arī bez ES, vicinādama dūres Sīrijas virzienā un sapņodama par reģionālās lielvaras statusu Osmāņu labākajās tradīcijās. Cita lieta, ka jau pastāvošajā Savienībā var sākties visādi nepatīkami dezintegrācijas procesi. Un, kā to mums jau savulaik mācīja Vladimirs Vladimirovičs, multinacionālo impēriju sabrukums vienmēr ir "liela ģeopolitiska katastrofa". Tāpēc no ES nākotnes patiesi ir atkarīgs pasaules miers un drošība reģionā, un šajos mērogos viena Nobela prēmija, šurp vai turp, tāds nieks vien ir.

Cits jautājums ir par šāda soļa lietderību. Vai ES notiekošajos procesos Miera prēmija spētu kaut ko ietekmēt kaut vai par kapeiku? Par to nu gan varētu šaubīties. ES integrācijas ideju vairums "veco" dalībvalstu politiķu ir iezīduši līdz ar mātes pienu, un viņus lieku reizi par to pārliecināt nevajag. Nelaime ir nevis eiropeiskas pārliecības trūkumā, bet tajā, ka pašas ES institūcijas ir būvētas ar tik lielu optimismu, ka pašlaik vairs nespēj izturēt krīzes radīto stresu. Ja Angela Merkele vai Helmūts Šoible izsakās skarbi par Grieķijas nākotni eirozonā, viņi to nedara eiropeiskas pārliecības trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka atrodas starp diviem dzirnakmeņiem. Pirmais no tiem ir globālais finanšu kapitāls, otrais – populistisku politiķu satracinātais lumpens, un abiem jebkādi eiropeiski apsvērumi ir pie vienas vietas. Vai Nobela Miera prēmija te ko varētu mainīt?

Tomēr bija daži citi prēmijas pretendenti, kuru gadījumā piešķiršana patiesi būtu ko mainījusi. Lai pieminam kaut vai krievu demokrātus no "Eho Moskvi" vai "Memorial" - te, lūk, prēmijai būtu bijusi kāda praktiska nozīme. Viena lieta ir nožņaugt marginālus opozicionārus, cita – Nobela prēmijas laureātus. Nu, neko darīt – Nobela komitejai liekas, ka ierēdnis Barrozu mieram pasaulē ir svarīgāks par Veņediktovu vai Aļeksejevu. Tikai pēc tam nevajag sūdzēties, ka no pasaules preses skaļajām ņirgām par komiteju cieš pats prēmijas prestižs.

Tiesa, ir vietas, kur prēmijas slava nemūžam nezudīs. Sagadīšanās dēļ tieši šajā nedēļā Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis, komentēdams sava partijas biedra Valda Dombrovska izredzes kļūt par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, kā analoģiju minēja Rainim gar degunu pagājušo Nobela prēmiju literatūrā. Tā, pēc godātā deputāta domām, dzejniekam neesot tikusi "sociāldemokrātu iekšējo strīdu" dēļ. Nu, ja "strīds" nozīmē, ka pati piederība sociāldemokrātiem ir kāds smagi sodāms noziegums, kas dzejnieku diskvalificē prēmijas saņemšanai, tad Šadurskim noteikti ir taisnība. Patiesībā jau gan pie vainas ne mazāk par sociāldemokrātiem bija arī dažādi "labēji pilsoniskie" tautas dēli, kuru dēļ Latvijas Universitāte tā arī Raini neizvirzīja. Ja turpinām analoģiju ar Dombrovski, tad pēdējam vajadzētu būt visām izredzēm kļūt par EK priekšsēdētāju. Galu galā, Rainis bija cilvēks ar politiskiem uzskatiem – brīžiem patiesi diezgan kreisiem. Viņš, nabadziņš, nemaz nenojauta, cik bīstami var būt jebkādi uzskati cilvēkam, kurš Latvijā vēlas tikt izvirzīts Nobela prēmijai. Citādi noteikti nebūtu rakstījis:

Šie sīkie ļaudis, šis sīkais laiks,
Un visam pāri šis pelēkais tvaiks -
Tur saucēja balss bez atbalss zūd,
Tie sīkā mierā un laimītē trūd,

Tie savas pierītes krunkās rauc
Un dziļdomīgi degunus šņauc,
Tie pūlas sirsniņu dzirkstīs pūst,
Bet kā lai liesmas iz plēnēm plūst?

Paldies Dievam, Valdis Dombrovskis neko tādu neraksta. Tādēļ turēsim īkšķus un ar nepacietību gaidīsim viņa nākšanu augstajā Briseles krēslā.
 

Ivars Ījabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. Privātā dzīve: ir, bet noslēpums. Apkaunojošos sakaros līdz šim nav novērots.

 

 

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0