Foto - Mārcis Bokmanis
 
Proza
31.08.2017

Noteikumi

Komentē
0

Prenclauerberga; istaba 14 m2, mēneša maksa 450 eiro, drošības nauda 150 eiro.

Tumša un nolaista kāpņutelpa. Ceturtais stāvs.

– Sveiks, mani sauc Daniels. Okei, tad nu sākšu ar dzīvokļa izrādīšanu. Man ir izveidojies tāds stāstiņš galvā, ko es visiem stāstu, mute jau sausa. Šis te ir gaitenis, te mēs, tap-tap-tap-tap-tap, ejam uz savām istabām. Te ir tava istaba. Nu, tāda nu viņa ir.

Telpā izvietoti: galds, grozāmais biroja tipa krēsls, viendurvju skapis un dīvāns, kurš izlaistā veidā aizņem gandrīz pusi istabas un rada tik valdonīgu vizuālo iespaidu, ka tam varētu piešķirt vārdu un uzvārdu.

– Tā, tālāk, re, te ir tualete un vannas istaba.

Vannas istaba ir garena un šaura. Apejot podu, kas izvietots telpas vidusdaļā, var nokļūt arī līdz dušas kabīnei.

– Nav jau nekas dižs, mēs ar džekiem paši izremontējām.

– Tur tālāk, pašā galā, ir mana istaba. Dzīvoju es viens. Nu, citreiz gan kaut kā – nezinu, kā, – ceļu līdz turienei atrod sievietes, ha ha ha, bet vispār: es dzīvoju viens.

– Šī ir virtuve, drīkst sēsties. Ūdeni?

Ielej glāzē ūdeni un pasniedz.

– Pirmā lieta: nekādu pierakstu šajā dzīvoklī dabūt nevarēs. Tā tas ir bijis pagātnē, tā tas ir tagad, un tā tas būs arī nākotnē. Visi saka – jā, jā, jā, bet tad paiet mēnesis, paiet divi un sākas: "Denij, varbūt.., kaut kā..." Nē! Ar to es krāmēties negribu, pierakstu šajā dzīvoklī dabūt nevarēs.

– Mana sistēma ir tāda – šeit man ir lapa, es ierakstu: Mārcis, kas mums šodien ir, vienpadsmitais, vienpadsmitais datums, Mārcis iemaksā 150 eiro drošības naudu, strīpa apakšā, paraksts, Mārcis iemaksā 450 eiro īri, vienpadsmitais, strīpa apakšā, paraksts, un tā uz priekšu katru mēnesi. Lapu es – nāc līdzi! – glabāju te.

Ieved mani savā istabā. Istaba ir plaša, tajā atrodas uz paletēm novietots matracis, liels, veclaicīgs rakstāmgalds ar slēdzamu atvilkti, plaukti, aizvērts piezīmjdators un citas lietas. Atslēdz rakstāmgalda atvilktni un parāda, kur glabās lapu.

– Nu viss, ejam.

Atgriežamies virtuvē.

– Pastāsti nedaudz par sevi.

Pastāstu nedaudz par sevi.

– Jā, mēs baigos sūdus jums tur Baltijā vairākus gadsimtus taisījām, baigos sūdus. Uzpildīt?

Ielej glāzē ūdeni un pasniedz.

– Mani, tātad, sauc Denijs, es strādāju – nekas īpašs, nekas īpašs – par šoferi. Bet, kā teicis Bukovskis, lai kaut ko radītu, kaut kas ir arī jāpiedzīvo, un satieku interesantus cilvēkus es katru dienu. Satieku zinātniekus, satieku inženierus, satieku politiķus, satieku filozofus, bet mana īstā kaislība ir taisīt filmas.

– Pirmais noteikums: nekādas pīpēšanas dzīvoklī. Visi saka jā, jā, jā, bet pēc mēneša: es te atvēršu lodziņu, drusku uzvilkšu. Man ir tāds deguns, ka es momentā jūtu. Tādā gadījumā – paldies, sakravā mantas, un, lūdzu, te ir durvis.

– Verners Hercogs savas labākās filmas sataisīja septiņdesmitajos, astoņdesmitajos ar Kinski, bet nu jau vairs nevelk. Pats arī atzīst, ka nevelk. Tagad viņš pasniedz internetā filmu kursus un pirmais padoms ir bez maksas: filmas nav jāmācās taisīt, filmas ir vienkārši jātaisa. Tāpēc es nekādās skolās neeju. Daži mani draugi ir mēģinājuši stāties, viņus atšuva. Nezinu, varbūt arī mani atšūtu – varbūt jā, varbūt ne. Cik tev ir – divdesmit seši, divdesmit septiņi? Ok, izskaties jaunāks, vēlu veiksmi. Man ir trīsdesmit deviņi, šķīries, divi bērni.

– Otrais noteikums: narkotikas. Vari lietot narkotikas – tev nav jāatbild, tev nav jāatbild! –, tikai dari to, lūdzu, visur citur, bet ne šajā dzīvoklī.

– Bukovskis, viņš, ha ha ha, dzīvoja, viņš, ha ha ha, dzīvoja. Nu jā, maksa ir četrsimt piecdesmit. Nekas neiet pa virsu, nekas, to es varu apliecināt. Izņemot šito.

Daniels norāda uz trauku mazgāšanas līdzekli.

– Šito vienreiz pērku es, otrreiz pērc tu. Un tualetes papīrs, ar kuru mēs abi slaucīsim pakaļu: vienreiz es, otrreiz tu.

– Tā, te tu uzraksti savu vārdu, uzvārdu, e-pastu un telefona numuru, lai man neaizmirstas.

Uz lapas zem aptuveni piecpadsmit citiem pierakstu savu kontaktinformāciju.

– Meitenes pie tevis var nākt, cik grib. Ja atnāk, apsveicu, nekādu problēmu, dariet, kas jums jādara. Arī aliņus var dzert un turēt kaut vai te ledusskapī, tikai – tev nav jāatbild, tev nav jāatbild! – ne jau tā, ka es atnāku mājās un tu man te guli virtuvē uz grīdas apmīzies.

– Trešais noteikums: nekādas lejuplādēšanas, nekādu šito torentu. Mums par to ir ļoti lieli sodi.

Daniels rāda uz plakātu.

– Šī ir ļoti labi filma, esi redzējis? Es, protams, to lejuplādēšanu nevaru izkontrolēt, bet, ja ieraudzīšu, tad uzreiz tai pašā brīdī: sakravā savas mantiņas un visu labu, tev nebūs nekādas iespējas kaut ko sīkāk paskaidrot, visu labu un uz redzēšanos.

– Pie manis te ir dzīvojuši cilvēki no visas pasaules, parasti uz pāris mēnešiem, citreiz pat uz sešiem, atnāk pie manis ar savu – kā to sauc? – koferi un mugursomu. Tādi paši kā es, tādi paši kā tu. Mēs nekad nebūsim bagāti, es nekad nebūšu bagāts, tu nekad nebūsi bagāts. Okei, varbūt tu būsi, bet, visticamāk, nebūsi. Ir bijuši no Krievijas, no ASV, no Jaunzēlandes, no Beļģijas. Bija viens gadījums – vari man ticēt, vari neticēt, tev jāklausās, ko saka tava intuīcija, – tā sieviete sāka kliegt un lamāties, bija īres mēneša vidus, un es pavisam mierīgi pieceļos, aizeju uz bankomātu, izņemu īres naudu par pilnu mēnesi (bet ir jau īres mēneša vidus), visu drošības naudu, atnāku atpakaļ un dodu viņai. Man vienalga, ka ir īres mēneša vidus, es saku: lūdzu, ņem un ej. Viņa nepalika uz ielas, aizbrauca pie kaut kādas savas draudzenes uz Kroicbergu.

– Ceļos es agri, ap sešiem, vakaros mājās ap četriem, tad eju vai neeju uz svaru zāli. Nu, mēs jau, protams, šad tad saskrietos, parunātos. Draugu man nav. Tas ir, draugi ir, bet daži un tuvi. Es esmu tāds frīks, eju savā istabā un rakstu projektu pieteikumus un scenārijus. Katru dienu viņi mani pastumj divus soļus atpakaļ, bet es sēžu tur un cīnos, lai atgrieztos, kur biju, un varbūt, varbūt pat pussolīti uz priekšu. Es neesmu no Berlīnes, bet no ārpuses, tur man joprojām dzīvo tēvs, viņš ir rakstnieks. Nepublicēts, ražo un ražo tekstus, kas nevienam nav vajadzīgi.

– Protams, ja atbrauc brāļi vai māsas, viņi var te padzīvot, nekādu problēmu. Nebūtu gan forši, ja tad visu laiku būtu tā: rokas pa gaisu, un, jē, ballīte, ballīte, bet es pieņemu, ka viņi ir līdzīgi tev, tādi, ha ha ha, diezgan mierīgi. Starp citu, ko dara tavi vecāki? Ja tev rodas kādas problēmas, vai viņi ir spējīgi palīdzēt finansiāli? Es neko nesaku, bet gadās, gadās. Kaut kādi uzkrājumi tev taču arī ir?

– Reizi nedēļā vai divās es te patīru. Protams, tu vari piedalīties, bet tev tas nav jādara, tev tas nav jādara. Uzkopšanai man nav nekāds nacistu grafiks, to daru pēc sajūtām, tāpēc, lūdzu, neklauvē man svētdien no rīta pie durvīm un nesaki: hei, Denij, baigi netīrs! Ja kaut kas nepatīk, lūdzu, te!

Daniels atver virtuves skapīša durtiņas un norāda uz tīrīšanas piederumiem.

– Izņemot tavu istabu, to tu tīri pats. Un, kad pārvāksies, tu to uzkopsi un atstāsi tādā pašā stāvoklī, kādā saņēmi: tīru un kārtīgu, nekā lieka. Zini, kāpēc tā? Zini, kāpēc tā? Tāpēc, ka es neesmu tava mājkalpotāja, ha ha ha.

– Noteikums ir tāds: ja izvācies – piemēram, tu satiec latviešu Penthausa modeli, ha ha ha, ko tev kā mākslinieciskam cilvēkam no visas sirds arī novēlu, – tu man to pasaki divas nedēļas iepriekš, nevis: labi, čau, Denij, es rītdien izvācos. Tāpat arī es pateikšu tev divas nedēļas iepriekš.

– Šādus lēmumus labāk nepieņemt uzreiz, man arī te ir nopietna interese, bet, ja izdomā, ka vēlies šo istabu, ziņo, un tad jau redzēs, bet, ja nevēlies, tad, kā saka, visizteiksmīgākā ziņa ir klusums.

Templhofa; istaba 22 m2, īres maksa 450 eiro, drošības nauda 450 eiro.

Pirmskara māja, augstie griesti. Ceturtais stāvs.

– Sveiks, mani sauc Als, ļoti patīkami iepazīties. Vai man izrādīt dzīvokli? Jā, nu tad šī ir tā istaba.

Esam iegājuši istabā, Als atgriežas pie durvīm un tās aizver. Istabā atrodas: rūpīgi saklāta divguļamā gulta, iebūvēta drēbju novietne un milzīgs skapis ar daudz plauktiņiem sīkumiem, lustra un paklājs.

– Ja vēlies, vari visu sīki apskatīt. Vispirms gan jāsaka, ka mums ir noteikts veids, kā mēs darām lietas. Nu, kaut vai, piemēram, durvis.

Als atver un aizver durvis.

– Redzi?

Als atver un aizver durvis ļoti lēnām, pavelkot kliņķi uz leju.

– Redzi? Ne visi cilvēki tā uzreiz saprot. Pirmkārt jau durvis ir vecas, lai arī renovētas, tās nav domātas tādai lietošanai, ka palaiž aiz sevis, lai pašas aizcērtas, un ne jau tikai tāpēc, ka tas bojā inventāru, bet tādēļ, ka vienreiz, divreiz, bet, ja daudzreiz, tad tas gluži vienkārši ir traucējoši.

– Vai vēlies doties tālāk? Šī ir vannas istaba.

Milzīga telpa ar lielu trīsstūrveida vannu stūrī, divām palmām, veļas mašīnu un žāvētāju. Virs poda uzlīmēta instrukcija, kurā ar sarkanu pārsvītrots stāvus čurājošs, bet zem tā uz poda sēdošs cilvēks, kam blakus pievilkts zaļš, akceptējošs ķeksis. Als norāda uz telpaugu, kam piestiprināta veikala zīmīte ar latīnisko un vācu valodas nosaukumu.

– Šis kociņš jau ir ļoti vecs, bet mēs turpinām par to rūpēties. Jā, te tev būtu pašam sava mantu atvilktne. Varbūt jau ievēroji, ka pudelītes un lietiņas nav visriņķī pa telpu, tās vienmēr glabājam šai skapītī. Pēc mazgāšanās visu aiz sevis sakopjam un, ja uz sienām uzšļakstījies ūdens, uzreiz to noslaukām. Tam mums ir šie speciālie dvielīši.

– Vai varam iet tālāk? Šeit ir virtuve. Vai varu piedāvāt sulu, ūdeni vai tēju?

Ielej glāzē ūdeni un pasniedz.

– Mēs nešķiežam resursus. Ar ūdeni apejamies taupīgi, gaismas, kad dodamies prom, izslēdzam, atvienojam elektroierīces. Tas, jā, atstāj arī finansiālu iespaidu, bet cita lieta, ka tā rīkoties ir, vienkārši izsakoties, pareizi. Daži cilvēki tā nav pieraduši, bet tad mēs pamācām un ierādām. Piemēram, pēc trauku mazgāšanas šeit ap izlietni mēdz sakrāties ūdens. Tad ņem lupatiņu un ūdeni noslauka, jo, pirmkārt, ūdens aizplūst aiz līstītes un tur sāk pūt un pelēt, otrkārt, Berlīnē ūdens ir ārkārtīgi kaļķains un, ja tas apžūst, to notīrīt ir sevišķi grūti. Pastāsti, lūdzu, nedaudz par sevi.

Pastāstu nedaudz par sevi.

– Un vai darbs tev ir standarta laikos? Tas labi, jo, redzi, mēs meklējam tādu īrnieku, kurš nav mājās. Šobrīd pats es strādāju no mājām, un, ja kāds ir visu dienu šeit, tad viņš traucē man un es traucēju viņam.

– Vai tu gatavo? Un vai jums Latvijā arī ir gāze? Tad jau zini, ka visam vienmēr jābūt izslēgtam, šādi – viss pagriezts uz augšu. Nu jā, pēc gatavošanas plīts un siena ir jānotīra. Piemēram, bija mums īrnieks, kurš tīrīja plīti ar šo.

Als norāda uz dzeltenu virtuves švammīti.

– Bet tā taču ir paredzēta traukiem. Tad mēs parādījām, ņēmām šo te lupatiņu un notīrījām ar to, nekas grūts, un pēc tam viss bija kārtībā, vienkārši cilvēki nav tā audzināti vai dzīves laikā iemācīti. Trauki pēc gatavošanas un pēc ēšanas uzreiz ir jānomazgā, bet tas jau pašsaprotams.

– Nu jā, un te man ir daži jautājumi, varbūt tie var šķist nedaudz savādi, bet, meklējot īrniekus, ar laiku izveidojas apjausma, ka ne visiem atsevišķas lietas ir bijušas pašsaprotamas.

Uz virtuves galda Alam priekšā atrodas lapa, kuru viņš pavelk sāņus, un zem tās atklājas saraksts ar vairākiem jautājumiem.

– Nu jā, vai tu čurā sēdus?

Es atbildu.

– Varbūt vēlies vēl ūdeni?

Es atsakos.

– Vai pie tevis katru nedēļas nogali nāktu ciemiņi? Šīs, protams, būtu arī tavas mājas, tāpēc cilvēki var nākt, bet, ja katru nedēļas nogali kāds dzīvo. Nu, tad, nu jā.

– Es arī kādu laiku dzīvoju uz Kārļa Marksa ielas, nu tur...

Skatās virsū un groza galvu.

– Bet šis rajons ir ļoti patīkams un drošs. Mani, piemēram, iepriecina, ka te var atrast patiešām labas kafejnīcas, nevis tādas, kur tev ielej kaut ko brūnu vai melnu un ej. Nē, te pieejama arī laba kafija, kuru dzert ir patīkami, var pasēdēt un izbaudīt.

– Protams, sarunāties jau drīkst, bet pie mums iegājies, ka desmitos sākas klusuma laiks. Ja kāds skatās filmu, viņš uzliek austiņas, pa dzīvokli cenšamies nestaigāt. Citiem trokšņi var traucēt, un šeit visi ir darba cilvēki.

– Mans draugs strādā Frankfurtē. Reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās viņš atbrauc un paliek visu nedēļas nogali. Protams, dzīvokli mēs uzturam kārtībā visu laiku, bet, kad viņš ierodas, tad veicam ģenerāltīrīšanu. Visi ir laipni aicināti pievienoties, bet tas nekādā gadījumā nav obligāti, jo mēs jau paši vislabāk redzam un zinām, ko un kā vēlamies iztīrīt.

– Jā, nu, rīta pusē man gaidāmi vēl daži interesenti, bet pēcpusdienā es uzrakstīšu tev mūsu lēmumu. Par glāzi neuztraucies, par to es parūpēšos. Mārci, bija ļoti patīkami ar tevi iepazīties, ceru uz drīzu tikšanos!

Izeju kāpņutelpā, aiz manis klusi aizveras durvis.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0