Par Ilzes Jansones grāmatu "Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", apgāds "Dienas Grāmata", 2013
Alans Votss kādā no savām lekcijām teic, ka "atbrīvošanās no visām vēlmēm" tāds fufelis vien ir, Budas jociņš, kuru rietumnieki uztvēruši dikti nopietni un pēc tam paši sapinušies, nespēdami aptvert, ka, par visām varītēm cenšoties no vēlmēm atbrīvoties, viņi arvien vairāk pieķeras šai atbrīvošanās vēlmei; ka vēlme – kaut ko iegūt, no kaut kā atbrīvoties – ir neizbēgama. Vēl jo vairāk neizbēgama tad, ja tu no tās vēlies izbēgt.
Bet par ko tad ir runa, kad budismā teikts par nepieķeršanos? Tieši par to – par nepieķeršanos, nepielipšanu kādam vienam dzīves elementam, kādam status quo, kuru vēlies saglabāt, atgūt vai izveidot, kādai idejai, kādai mīlestībai. Pieķeroties, ieķeroties tu kļūsti par skudru dzintarā, par neveiksminieku, kas, skatīdamies pasaulē (vai sevī), nespēj redzēt neko citu kā vien savas iekāres objektu vai sava drauda vajājošo ēnu.
Ilzes Jansones "Umurkumurs jeb Ardievas feminismam" ļoti lielā mērā ir grāmata par pieķeršanos un atbrīvošanos; par iestigšanu un kaut vai acumirklīgu izlaušanos no savas dzīves labi iekārtotā sprosta. Pieaugušāka nekā grāmatā "Insomnia", stāstītāja spēj saskatīt ne vien apsēstības un mīlestības akačus, bet tikpat un, iespējams, vēl dziļāk ievelkošo "pieauguša cilvēka dzīves" rāvu. Vairākos stāstos – "Vakariņas ar brieža smadzenēm", "Mikrorajons", bet zemdegās arī citos – ir precīzi notverta nespēja aiziet no komfortablas, bet ne pārāk komfortablas dzīves tieši tāpēc, ka tu tai neesi pārāk pieķēries un arī pārāk nebēdz no tās; tava dzīve tevī vairs neraisa nekādas īpašās vēlmes un kaislības, un tev, pašceptam amatierbudistam, no tās vairs nav jāmēģina izvairīties.
Konstatējot, ka vairs nemīli cilvēku tā, kā mīlēji sākumā, tu rezignēti paskaidro, ka "tas, ko viņā mīlu, ir tūkstoškārt spēcīgāks par to, ko esmu viņā pazaudējusi" (51. lpp.). Un nav jau melots. Sīkas eksistenciālas sāpītes, tādas neskaidras un nejaušamas bažas, ka tu esi kaut kādā brīdī pazaudējis sevi, var atrisināt ar sēklas nolaišanu. Nu, vismaz tad, ja esi intelektuāls vīrietis, kā Taurs "Vakariņās ar brieža smadzenēm" vai neirotiskais perfekcionists kinokritiķis stāstā "Aleksandra pirksts".
Ar sievietēm ir sarežģītāk. Sieviete – iespējams, tāpēc, ka viņa sevī iemieso nevis vīrišķo sacelšanās-izpaušanās dinamiku, bet dramatisko dzemdēšanas-iznīcības pretstatu vienību – lielā tiesā gadījumu atbrīvošanos redz nāvē. It kā nāve, arī sieviete būdama, vienīgā varētu sniegt brīvību no tā, kur nu stāsta varone tajā brīdī ir ieķēpājusies – vai tās būtu neatrisinātas, neizrunātas un tīši samežģītas attiecības kā stāstā "Mocekļu kalns", vai arī, tieši otrādi, attiecību tukšums smalki izzīmētajā stāstā "Augšāmcelšanās".
Iespējams, tieši ceļš ārup no šī femīnā dramatisma arī tiek meklēts stāstu krājumā. Iespējams, tieši tāpēc stāstu krājums ir "Ardievas feminismam" – jo feminisms, ilgstoši un rūpīgi piekopts, ir tieši tāda pati ķēpa, kurā ielipt un pēc tam netikt no tās vaļā. Abas tā tipiskākās izpausmes Rietumu kultūrā ir vienlīdz absurdas: vai nu feministe katrā iespējamā situācijā meklē pierādījumus tam, ka tiek pastāvīgi pazemota, izmantota un nenovērtēta (un nerimstoši atgādinot – ja tu, sieviete, kaut ko arī sasniegsi, par to tevi nicinās un nemīlēs), vai arī tik pārliecinoši seko sevis atbrīvošanas dogmai, ka aizliedz sev un citām sievietēm domāt ārpus šīs dogmas. Tā cilvēcīgais un pārsteidzoši gaišais stāsts "Für Elise" pēc būtības iet šķērsām visam, ko liek domāt feminisms: tas neapgalvo, ka negribētas grūtniecības gadījumā ir jādomā par sievietes ķermeņa autonomiju un topošo augli drīkst uzskatīt tikai par šūnu kopojumu. Tieši otrādi, stāsts ir saruna ar nedzimušo bērnu labākajās pretabortu kampaņas tradīcijās, bet noslēdzas ar pārliecinošu izvēli atbrīvoties no bērna (no amorfas šūnu piciņas, kas pārmēru pieķērusies dzemdes sieniņai).
Tāpat kā lielākā daļa stāstu, arī "Für Elise" atstāj tādu neremdināmu nepabeigtības sajūtu, sajūtu, ka tu, neuzmanīgais lasītājs, esi palaidis garām kaut ko būtisku, ka no visām autores sniegtajām elegantajām kultūralūzijām tu esi noķēris dažas (piemēram, kad pieņem, ka "saitīte uz hamletiskās monētas ciparu un ģerboni" 84. lpp. ir atsauce uz Stoparda "Rozenkrancu un Gildenšternu", uz ko atsauce ir arī citur), bet neesi noķēris piecdesmitkārt vairāk (kas, ellē, ir 8. lpp. minētais Džo Dasēns, un cik daudz no stāsta es zaudēju, neatrodot dziesmu, uz kuru, iespējams, atsaucas stāstītāja?). Starp stāstiem ir noaustas smalkas stīdziņas – viena frāze atbalsojas citā; "Vakariņās ar brieža smadzenēm" uzvarētais Taurs negaidīti parādās stāsta "Mikrorajons" pēdējā frāzē: "Aizvelkot aizkarus, ar acs kaktiņu pamanu pagalmā iegriežamies iespaidīga izmēra pašizgāzēju, kura priekšējie lukturi vieglajā tumsā līdzinās divām bākām, divām gaismām Mīnotaura labirinta tuneļu galos." (117. lpp.)
Bet varbūt man tā tikai šķita? Varbūt šo asociāciju radījušas tikai manas smadzenes, izmisīgi meklējot sakarības šīs grāmatas pasaulē, kurā paskaidrots netiek nekas? Vēl ļaunāk, šeit ir daudzas frāzes, kas šķietami paskaidro, bet patiesībā ne velna nepaskaidro, tikai izskatās tā, it kā skaidrotu, bet patiesībā paiet garām, stāsta būtību pat neaizskarot.
Un tad, kad grāmata jau ir vairāk nekā pusē un man šķiet, ka es esmu neglābjami nepiemērota tās lasīšanai, jo tā arī neizdodas saprast, vai tas, ko es saprotu, ir autores iecere vai manis pašas interpretācija, nāk stāsts "Pieskāriens", kurā precīzi noformulēta mana tābrīža sajūta: ".. nevienam no tiem, kam jautāju, vai viņi nav redzējuši noslēpumaino zvēru, nevarēju to aprakstīt, jo es taču nezināju, kāds viņš izskatās, es zināju vien to, ka tas ir noslēpumains. Un – ka viņš skrien pār ceļu." Šis zvērs, ko izmisīgi meklē stāsta varonis, ".. ir kā eja uz būt, ka zvērs ir tas, kas rodas mirklī, kad sadedzini grāmatu, kuru pats esi uzrakstījis, kad iznīcini formu, lai taptu saturs .." – un tieši šī noslēpumainā, metafiziskā zvēra meklējumi, izmisīgais mēģinājums saprast, notvert visu atbilžu atbildi, ieraudzīt patiesību un izteikt to vārdos – tieši šis mēģinājums atrast jēgu liek zaudēt prātu; apskaidrības meklējumi kļūst par apsēstību, vēlmi, kurā iestiedz un netiec vairs ārā.
Un tādā ziņā Ilzes Jansones stāsti ir diezgan ļauni – jo meklēt dziļāku jēgu teikumu virknēs varētu bezgalīgi, atrast jaunas nianses blīvajos tēlu krāvumos, kas "stāv bezspēcīgi gara priekšā, netiekot tam klāt" (un šeit, lai precizētu atsauci uz E. E. Kamingsa dzejoli, man kā Agnetai no stāsta "Augšāmcelšanās" vai Padmai no stāsta "Umurkumurs" būtu jāmeklē īstā reiz lasītā grāmata, kurā būtu atbilde uz maniem jautājumiem – bet es jau zinu, ka labi tas nebeigsies). Bet šo stāstu patiesā jēga faktiski parādās tāpat, kā parādās noslēpumainais zvērs – tikai tad, ja uz to neskatās tieši, ja piemiedz acis un atzīst savu nespēju kaut ko redzēt. Kad beidz meklēt vārdu "umurkumurs" stāstā "Umurkumurs" un pieņem, ka šeit autore vienkārši iedevusi izteikti sievišķi-simboliskajai stāsta varonei tikpat izteikti falliski-simbolisku stāsta nosaukumu, pie kā pieturēties. Jo šīs grāmatas valodu ir iespējams saprast tad, kad atzīsti savu bezspēcību to saprast. Situācijā, kad "ir jāizšķiras – attēls vai teksts, baranka vai barankas caurums" (131. lpp.), tu neizšķiries ne par ko, un tieši tajā mirklī pirms izšķiršanās tu esi gan viens, gan otrs, tevī ir "milzīgums un tā trūkums".
Bet umurkumura būtība un šarms ir tajā, ka nav iespējams uzkāpt tā virsotnē – tikko tu uzzini, ka tas ir iespējams, tas zaudē maģiju un kļūst ikdienišķs. Sīzifs, kas uzvēlis akmeni kalna galā, varbūt ir laimīgs, bet vairs nav mitoloģisks, un noslēpumainais zvērs, kas skaidri ieraudzīts, vairs nav noslēpumainais zvērs. Un šī grāmatas šarms ir tieši tajā, ka tu to izlasi smalkai literatūrai netipiski ātri, noliec plauktā un pēc tam visu laiku zini, ka tā tur ir un gaida, kad tu to lasīsi vēlreiz. Jo, nākamreiz lasot – un pēc tam vēlreiz pārlasot –, reiz taču tu sapratīsi, un beigsies šīs neremdināmās, mokošās un baudpilnās nezināšanas slāpes.
5