Jau pirms kāda laika es konstatēju problēmu, kura man neliek mieru, bet kuru vēl neesmu atrisinājusi: mans piecus gadus vecais dēls pazīst dažnedažādus jancīgus un mīlīgus pūķus no bērnu grāmatām, taču joprojām nav lasījis nevienu "normālu" pasaku par īstu pūķi – mitoloģisko reptili ar trim vai deviņām galvām, kurš ir zvērīgi briesmīgs un grezns, klāts mirdzošām bruņām, pūš ugunsliesmas, laupa princeses un met ļaunus acu zibeņus. Tā, iespējams, ir mana kļūda, ka bērns licies pārāk mazs, lai klasiskās tautas pasakas viņu interesētu, un pūķi tā arī nav iekļuvuši viņa uzmanības centrā, atšķirībā no robotiem, vampīriem un dinozauriem. Mēs sākām lasīšanu ar mazo bērnu grāmatiņām, stāstiem un dzejolīšiem, kuros palaikam parādījās atvieglotie pūķu varianti: ironiskie un neveikli komiskie pūķi, kas bieži spēj sasmīdināt tikai pieaugušos, jo bērns nesaprot ironiju vai ironijas apmēru, ja nezina atsauci uz pasakām, kurās pūķi ir iztēloti kā baisi, neuzveicami briesmoņi. Tāpēc bērnam, liekas, reizēm vienalga, vai tas ir rūķis vai pūķis, tie abi ir tikai nekonkrēti untumaini mošķīši ar brīnumu spējām. Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti, tā vienkārši ir sanācis.
Arī vācu autora Ingo Zīgnera bērniem domātās piedzīvojumu sērijas galvenais varonis pūķis Kokosrieksts ir no netipiskajiem pūķiem, kuri nav ļauni, un, lai arī viņi prot spļaut uguni un pasaulē no viņiem piesargās, šajos stāstos neripo ne upuru, ne pašu pūķu galvas. Vēl vairāk, šie pūķi it nemaz nav asinskāri, viņi dzīvo uz kādas eksotiskas salas siltajos platuma grādos, un viņu lielākais našķis ir grauzdēti kokosrieksti, kam par godu arī nosaukts grāmatas galvenais varonis. Lasot katru nākamo sērijas grāmatu, arī pieaugušais lasītājs pierod pie Pūķu salas realitātes, un tā liekas gluži normāla: šie ir moderni pūķi, kas tikuši vaļā no agresivitātes, tāda kā realizējusies vegānu kopiena, kas konfliktus risina diplomātisku un atjautīgu sarunu ceļā. Mazais Kokosrieksts ir īpaši drosmīgs mītu un stereotipu lauzējs, kurš bez bailēm un aizspriedumiem konfrontē nostāstus par ļauniem burvjiem un tālās zemēs mītošām radībām, iekuļoties piedzīvojumos un nepatikšanās, par kurām ir interesanti lasīt, bet nav pārāk jābaidās.
Mazais pūķis Kokosrieksts ir ļoti ziņkārīgs un nepacietīgs, taču viņa raksturu un inteliģenci ir grūti viennozīmīgi raksturot. Citreiz viņš pārāk neapdomīgi mēdz iekrist lamatās, no kurām viņu pēdējā brīdī izglābj citi varoņi, bet reizēm, gluži pretēji, viņš ir īsts brīnumbērns, kurš pacietīgi vāc un studē visu uz salas pieejamo informāciju, lai uzkonstruētu raķeti, kam brīnumainā kārtā pat izdodas atrauties no zemes. Kokosrieksta tēls liekas mazliet neviendabīgs un mainīgs, bet, iespējams, tā ir godīgāk, jo viņš ir jauns pūķis, kurš tikai mācās dzīves pieredzi un piemērojas atšķirīgām situācijām. Konkrētāk izstrādāti un kolorīti ir citi grāmatas personāži, piemēram, dzeloņcūka Matilde, kas vienmēr gatava doties pūķim līdzi pašā briesmu rīklē, saukdama "super duper puper!", vai lēnīgais un lādzīgais tēvocis Ingmārs, kā arī dažādās ūdenī, gaisā vai tālā zemē mītošās draudīgās būtnes, kas bieži izrādās pārprastas, nevis nemotivēti ļaunas.
Piektajā sērijas grāmatā "Mazais pūķis Kokosrieksts un Melnais bruņinieks", kad lasītājam Pūķu sala un tās varoņi jau ir tuvi un pazīstami, mazais pūķis beidzot ir ticis arī līdz vairāk vai mazāk klasiskam pūķu kāvēju sižetam, kas ir tuvs viduslaiku kristīgās tradīcijas pūķu tēlojumam. Pūķis dodas uz Bruņinieku valstību sargāt īpašo ābeli (laba un ļauna atzīšanas koks?), un par viņa nogalināšanu zemē ir izsludināta atlīdzība. Melnais bruņinieks gan izrādās vietējais ciema plencis, kas cīnās ar neatļautiem līdzekļiem (iebarojot pūķim miegazāles), pūķis (tēvocis Ingmārs) ir slinks kārumnieks, karalis ir bezspēcīgs, bet vienkāršā tauta – bailīga un ne īpaši gudra. Melnais bruņinieks tiek atmaskots, bet princesi apprec godīgais un patiesais mīlas dziesminieks (minnezingers) Valters fon Puķulauks, kuru princese mīl un kurš viņu mīl, un kuriem "normālā pasaulē" jeb mūsdienu sabiedrībā būtu jābūt kopā, tādējādi pieliekot punktu patriarhālajai izprecināšanas tradīcijai.
Man patīk Kokosrieksta grāmatu dzīvīgā sarunvaloda, kas ir pietiekami brīva un mūsdienīga, mazliet amerikāņu filmu garā, bet ne pārspīlēti vulgāra. Teiksim, "super duper" apritē ir jau kopš 1940. gada, kad pirmo reizi parādījās Ērvinga Berlina dziesmas "Puttin' On the Ritz" tekstā, tāpēc to varētu jau leģitīmi uzskatīt par kultūratsauci, nevis barbarismu. Tēvoča Ingmāra imitētajā cīņā ar dziesminieku Valteru parādās daudz krāšņu kulināru lamu – "tu milzu klimpa", "nāc tik šurp, marinētais gurķi", "vai tev nepietiek, mazais pudiņ" –, bet starp dažādajiem "bums!", "au!" un "tinkš!" parādās arī pa kādam populārajā kultūrā bieži dzirdētam "auč!", kurus bērni paši bieži mēdz teikt.
Lai gan grāmatā vietām ir arī spriedzes pilni momenti un mutuļojoša darbība, tās ilustrācijas un kopējā noskaņa ir sirsnīga, maiga un apdomīga. Pūķa Kokosrieksta piedzīvojumi ir lasāmi pirms miega, tomēr no tiem ir diezgan grūti atrauties, kamēr grāmata nav galā. Pēc izlasīšanas visus notikumus bērns diezgan precīzi atceras, grib pārrunāt un modelē jaunas situācijas ar šiem pašiem varoņiem.
Protams, var izrādīties, ka pūķu tēlojums un sabiedrības griezums liekas tik pozitīvs, tāpēc ka rādīts no pašu pūķu perspektīvas un šausmas tajā neparādās, jo pat pūķu bērni tiek sargāti no īstajām lielajām briesmām. Taču, jo vairāk par to domāju, jo labāk saprotu, ka Kokosrieksts nav nemaz tik nereāls un attālināts no klasiskā pūķa tēla, jo tāda viena klasiskā pūķa nemaz nav. Pūķi pastāv ne tikai Eiropas, bet arī daudzu citu senu un tālu kultūru mitoloģijā. Tie ir gan ķirzakas, gan čūskas, gan lidojoši, gan peldoši, gan fantastiski, gan par reāliem uzskatīti radījumi, par kuru eksistenci liecina dinozauru fosilijas. Eiropiešiem pūķi ir ļauni, taču ķīniešiem tie ir vēlīgi aizgādņi, kas sargā pilis, atbild par laikapstākļiem un palīdz cilvēkiem. Raksturīgi, ka dažādu kultūru pieņēmumos pūķi mēdz mitināties tālā, taču reāli eksistējošā vietā, visticamāk, uz kādas salas, kurā, pilnīgi iespējams, aug daudz kokosriekstu, un kaut ko taču tie pūķi tur arī ēd, ne jau cits citu... Ingo Zīgners brīvi sapludina dažādo pasaules pūķu stāstus globalizētā pūķēna Kokosrieksta tēlā, taču vienā ziņā grāmatu autors ievēro konsekvenci: viņš kritiski izvērtē iesakņojušos mītus no mūsdienu skatpunkta, un tā ir liela pievienotā vērtība tādai vienkāršai, sirsnīgai jaunākajam vecumam domātai piedzīvojumu literatūrai.
1