Par laikmetīgās dejas kompānijas "Ārā" izrādi "Rauts" Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, 2016. gada 5. februārī, horeogrāfe – Agate Bankava
Ielūgums uz izrādi "Rauts" bija līdzvērtīgs uzaicinājumam uz ballīti, par kuras apstākļiem, viesiem un norisi ir zināms pārāk maz. Kā uzaicinājums uz pasākumu, kurš sola piedzīvojumu, neparedzētas sarunas un negaidītas acu skatienu sadursmes. Piektdienas vakars tuvojas. Tu centies atmest satraukumu par to, vai, ietērpjoties visa melnā, saplūdīsi ar mākslinieciskās sabiedrības masu vai, gluži pretēji, neomulīgi izcelsies starp puķubērnu atbrīvotību un krāsu daudzveidību. Ir piektdiena. Noskaņojies atvērtam prātam, nomaskē saspringumu plecos ar smaidu un pakļauj sevi nezināmajam. Kas notiks tālāk? Ierastais ballītes scenārijs, par kura norisi nākamajā dienā būs neērti un mulsinoši atcerēties? Taču, liekot kopā detaļas, sejā iezagsies nokaunējies smaids, kaut vai tikai par to, ka biji daļa no "rauta", no nakts piedzīvojuma, par kura īstenajiem notikumiem zinās tikai un vienīgi šīs ballītes viesi. Viss pārējais būs vien atstāstījums.
5. februāris, piektdiena, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja pagalms. Ierodos pēdējā brīdī, taču redzu, ka pārējie viesi vēl dīdās pa muzeja pagalmu, smēķē, pieklājīgi čalo un mēģina atrast ieeju uz notikumu, kas šovakar radīs mūsu kopīgo pieredzi. Precīzi pulksten 19.00 atveras durvis uz izgaismotu stikla būri, kura tālākajā galā stāv atslēga uz atvērtāku noskaņojumu – vīns. Viesi malko šķebinoši saldo dziru un sāk apmainīties siltiem, vērtējošiem un nejaušiem acu skatieniem. Sen neredzētas paziņas pieklājīgi bučo viena otras vaigus, vientuļnieki priecājas, ka vēsajās plaukstās nonākusi glāze, pie kuras pieturēties. Stiklotajā telpā ienāk dzirksteļojoša būtne visa baltā – dejotāja. Uzmanību piesaista kailie pleci, sprogainie mati un reibinošs mirdzums viņas acīs. Viņa aprunājas ar pāris viesiem, iespējams, paziņām. Iedomājos, vai šajā telpā ir kāds, kurš nepazīst nevienu no dejotājiem vai pats nav bijis dejotājs kādā dzīves posmā? Vai šeit varētu būt kāds, kurš ir atnācis tikai baudīt dejas mākslu, bez personīgās piesaistes dejai? Spriežot pēc ziedu klēpjiem un kāju novietojuma kādā no klasiskā baleta pozīcijām, tādu atrast varētu būt sarežģīti. Tas noteikti būtu bijis mans mērķis, ja izrādes koncepcija ļautu man brīvi izvēlēties, ar ko iepazīties šovakar.
Manu prātošanu pārtrauc aicinājums doties uz īsto izrādes norises vietu, vīna glāzes atstājot aiz sevis. Protams, žēl, jo, pirmkārt, nebiju paspējusi to izdzert un, otrkārt, tas ir atgādinājums, ka tomēr esam ieradušies skatīties uz citu cilvēku dzīrēm, nevis līksmot paši.
Viesi spraucas caur durvīm, cerot ieņemt labākās vietas, taču manāms ir pārsteigums, ieraugot telpu bez neviena krēsla. Kā laikmetīgās dejas izrāžu skatītājai ar pieredzi, man šo noteikumu nav grūti pieņemt, taču ļaujos bara varai un meklēju vietu pie sienas, kurai pieplakt, lai, nedod dies', neizceltos pārējo vidū.
Telpa tumša, novilktas deju grīdas robežas, taču tās tiek pārkāptas brīdī, kad zālē sāk brāzties dejotāji, neregulāri izvietojot krēslus pa visu telpu. Drosmīgākie vai nogurušākie steidz meklēt sēdvietu, daži paliek stāvam, es apsēžos, dejotāji sāk noteikt vakara gaitu.
Tālāk atstāstījums kļūs vēl subjektīvāks, jo šajā izrādē katrs skatītājs guva gluži atšķirīgu pieredzi. Pirmkārt, novietojums telpā noteica skatītāja redzeslauku – stāvēšana stūrī vai atrašanās pašā zāles centrā noteikti diktēja atšķirīgus iespaidus. Otrkārt, subjektivitāti pastiprināja intensitāte, ar kādu dejotājs vērsās pie skatītāja. Attiecību dramaturģiju varēja vērot ne tikai starp dejotājiem, tikpat stipra uzmanība tika pievērsta skatītājiem, precīzāk, katram vai vismaz vairumam skatītāju individuāli. Flirts, iekāre, aizdomas, smīdināšana, skaudība un draudzība – kā jau svinībās pienākas, šīs emocijas tiešā veidā tika projicētas uz konkrētiem skatītājiem. Treškārt, izrādes pieredzi ietekmēja skatītāja atvērtība pret notiekošo. Šoreiz netika pieļauta iespēja pasīvi noraudzīties, skatītājs tika nostādīts izaicinošā pozīcijā, līdz ar to izvēle palika katra paša ziņā – dzīvot, just, smieties, dejot līdzi vai, gluži pretēji, noslēgties, sakrustot kājas un rokas, iegalvojot sev, ka galu galā esi tikai skatītājs.
Tāpat kā izrādē, arī dzīvē, iespējams, esi pieķēris sevi nonākam pasīvā jeb neiederīgā ciemiņa lomā. Pasākums jau griežas pilnā sparā, reibums nosaka cilvēka uzdrīkstēšanās un balss skaļuma līmeni, kājas ritmā dīdās, sākas dejas, nēsāšanās, pieskaršanās, apliecināšanās, bet tu vēl joprojām stāvi pie grāmatu plaukta, stingri turēdamies pie savas rumkolas plastmasas glāzē. Neesot īstajā noskaņojumā vai nespējot rast kopības sajūtu, tu sāc vērot un saproti, ka vērošana no malas, iespējams, ir pat aizraujošāka nekā reāla iesaistīšanās. Tikai tā tu spēj pamanīt muļķīgas likumsakarības, noklusētas skumjas, uzmanības trūkumu, brīvību un vientulību vienviet. Tāpat arī šajā izrādē mani nepameta sajūta, ka esmu uzaicināta uz svinībām, mani provocē iesaistīties, bet es tik un tā esmu vērotājs, kurš pamana daudz vairāk nekā viņi paši – dejotāji.
Dažos dejotājos pamanu sakāpinātu aizrautību par to, kas notiks tālāk, kā uzvesties, lai nepārprotami demonstrētu to, ka jau visu darba nedēļu vai pat visu dzīvi esmu gaidījis šo vienu piektdienas vakaru, kad norauties. Samocīti, pārspīlēti smaidi, dzirkstošas acis, nevaldāmi augumi šaudās pa stūriem, pa ejām, pa laukiem man visapkārt. Katrs pats par sevi, katrs vēl tīksminās par savu brīvību, savu jaunību, savu ķermeni, kas tik ilgi gaidījis atraisīšanos. Dejotāji kratās, skrien, lido gar krēsla atzveltni tik tuvu, ka kustības plūsma aizplivina līdzi arī manus matus. Dejotāja baltā, kas pirms izrādes ienāca stiklotajā telpā, drošā dejas solī nāk tieši manā virzienā. Uztvērusi manu skatienu, dejotāja apstājas man pavisam tuvu un caururbjoši, taču patīkami lūkojās manī. Nevaru saprast, vai viņa mēģina ar mani koķetēt vai novest mani līdz smiekliem.
Starp gavilēm un ārdīšanos pakāpeniski galveno lomu sāk ieņemt skatieni. Acu pāri meklē līdzīgos, simpātiskākos, atvērtākos, vēlāk arī skeptiskos un bailīgos sienu balstītājus. Vēlāk neviens vairs netiek šķirots, uzmanība tiek pievērsta visiem – viens čukst zem auss ļipiņas, otrs, sajutis sevī plaukstošu seksapīlu, mēģina hipnotizēt ar gurnu viļņiem, vēl kāds, atradis to vienu vienīgo uzticamo klausītāju, atviegloti stumj ārā savu sāpi.
Reibonis plešas, vīns līst, pudeles ripo. Kad mēle vairs neklausa, iesāktās sarunas tiek turpinātas pieskārienos. Kaisle, spēks un deja pārņem telpu. Mutuļojoša jaunība ievelk arī mani. Tālāk seko pasākuma daļa, kuru neviens neatceras, arī es.
Es atjēdzos rauta zemākajā punktā, dziras ir beigušās, ķermeņi noguruši un mūzika velkas nopakaļ. Sagatavojies dramaturģiskajam atrisinājumam, zālē iebrāžas jauns vīrietis, stumjot bāriņu, pilnu pudelēm. Ballīte nekad nebeidzas! Dzīrotāji atdzīvojas un vienojas augšāmcelšanās rituāla dejā. Enerģijas pilni viņi izliek sevi visu, sviedriem līstot, dejā tiek izkratīti visi saistaudi.
Laiki mainās, skan cita mūzika, un apģērba gabali kļūst arvien niecīgāki, taču uzdzīve paliek uzdzīve. Alkohols vienmēr mūs padara vaļīgus un muļķīgus – kļūdas tiek pieļautas, attiecības veidotas, bērni un leģendas tiek radītas naktīs. Tajās naktīs, kad šķiet, ka tu tik ļoti esi pelnījis norauties no ķēdes.
0