Kopš manās rokās nonāca Jāņa Rozes apgāda izdotā grāmata "Izgudrojumi", kas veidota pēc Leonardo da Vinči skicēm, es to esmu parādījusi visiem saviem viesiem un paņēmusi līdzi uz vairākiem pasākumiem – vienkārši tāpēc, ka šī grāmata ar atjautīgajām, komplicētajām stāvbildēm ir lielisks sarunu priekšmets, un praktiski neviens nespēj turēties pretī kārdinājumam to izpētīt un izkustināt. Savā ziņā tā ir nākotnes papīra grāmata – gaidot to tālo brīdi, kad mēs, piemēram, resursu trūkuma dēļ daudz lielākā mērā pāriesim uz e-grāmatām un papīra grāmatas kļūs par mākslas darbu.
Grāmatā ir sešas lielās stāvbildes, no kurām visiespaidīgākās man šķita lidojošā mašīna ar divos virzienos kustīgiem spārniem, un mehāniskais cilvēks, kas kustina galvu. Papildus gandrīz katrā lapā ir vēl mazāks kustīgs elements vai, piemēram, aploksnīte ar "baļķiem", no kuriem var izveidot tiltu.
Pirmajā acu uzmetienā "Izgudrojumi" ir interesanta grāmata, kas labi sader ar šobrīd iemīļoto Leonardo da Vinči izgudrojumu tēmu – da Vinči izgudrojumu modeļi ir redzami arī Z(in)oo zinātnes centrā Cēsīs, un ir RTU pieejama izstāde "Leonardo ģēnijs". Tas ir interesants fenomens, ja salīdzinām ar manu bērnību, kad Leonardo da Vinči tika pirmām kārtām saukts par mākslinieku, bet viņa izgudrojumi tika pasniegti kā sekundāri. Kā iepazīšanās ar šiem izgudrojumiem grāmata ir ļoti labs materiāls ģimenēs ar zinātkāriem pieaugušajiem un bērniem – salīdzinājumā ar "īstu" modeli tā neaizņem daudz vietas un ir vizuāli ļoti pievilcīga. Kā tādu to uztvēra arī vienpadsmitgadīgais Džonatans: "Šī grāmata ir par Leonardo da Vinči izgudrojumiem. Leonardo da Vinči izgudroja daudz ko tādu, kas mūsdienaš tiek uzskatīts par mūsdienīgu. Mani visvairāk interesēja mehāniskais bruņinieks. Šī grāmata ir piemērota visu vecumu cilvēkiem. Leonardo lidmašīna ir līdzīga mūsdienu lidmašīnai, vienīgi da Vinči lika savai lidmašīnai kustināt spārnus."
Runājot par vecumu, kuram grāmata ir piemērota – es teiktu, ka uz vāka norādītie 8 gadi kā minimālais vecums ir diezgan precīzs apzīmējums. Lai arī sešgadīgā Lia ir pietiekami prātīga, lai ar stāvbildēm darbotos uzmanīgi un neko nesaplēstu, grāmatas šrifts viņai bija grūti salasāms un modeļi neizraisīja ilgstošu interesi. (Lielākā daļa pieaugušo, kuru rokās nonāca šī grāmata, spēlējās daudz aizrautīgāk.) Tomēr mēs pavadījām pusstundu, izpētot stāvbildi ar lidojošo mašīnu un pievienoto izpletņlēcēju, un izmantojām iespēju eksperimentēt, metot dažādus priekšmetus no divstāvu gultas. Šķiet, ka šo grāmatu varētu izmantot, katru lapu uztverot kā vienu "mācību stundu", kurā kopā ar bērnu izpētīt ne vien izgudrojumu, bet arī citus ar to saistītos jautājumus.
Tomēr mani pašu visvairāk fascinēja veids, kādā šī grāmata ir pasniegta. Atkal atsaucoties uz bērnību – pirmās grāmatas par kāda konkrēta cilvēka sasniegumiem bija darbi par Ļeņinu iz sērijas "Viscilvēcīgākais cilvēks" (ļoti interesanta lasāmviela bērnam, kas apzinās, ka tā ir klaja un pārspīlēta propaganda, un novēro tās ietekmi uz sevi). Pēcāk lasītās grāmatas – vēl joprojām bērniem – arī uzskatāmi un tendenciozi aprādīja, kāpēc kādu cilvēku būtu jāuztver par izcilu mākslinieku vai zinātnieku; jo skaidrs taču, ka to nevarētu saprast, skatoties uz bildēm vien. Un šī tendence parādīt kādu pagātnes ģēniju kā "diženu" tā īsti nepāriet – pat pieaugušo grāmatās, kurās autors uzdrīkstas parādīt sava varoņa ēnas puses, arī ģēnija ēna ir kaut kādā veidā dižena; tā rada iespaidu, ka šis cilvēks ir bijis tik izcils, ka pat nodzēries vai savu sievu pazemojis neatkārtojami ģeniālā veidā.
"Izgudrojumi" nav šāda grāmata. Tās teksts ir izvilkumi Leonardo da Vinči piezīmēm – un tikai. Šeit nav autoru paskaidrojumu par to, cik unikāli ir šie izgudrojumi, nav komentāra par da Vinči laikmetu un viņa dzīves reālijām, nav nekādu mīkstinājumu, apjūsmojumu vai pat ironijas. Šāda "dokumentāla" attieksme ir negaidīta un fascinējoša; tā ļauj ne vien turpināt patstāvīgi domāt par aprakstītajiem (un aptaustāmajiem) izgudrojumiem, bet arī ieskicēt Leonardo da Vinči personību.
Un, izrādās, varbūt viņš nemaz nav tāds "apgarotais renesanses mākslinieks", kā man bija šķitis – viņa piezīmes drīzāk piederētos ļoti racionāla un mērķtiecīga "trakā zinātnieka" kladītē. No vienas puses, viņa piezīmes nerimstoši vēršas pie dabas, lai atklātu tās noslēpumus un izmantotu savā labā. No otras puses, kas ir ieplānots pēc tam, kad dabas noslēpumi tiks atklāti? Tā tiks izmantota, lai radītu savu mehānisko atveidu. Tipisks piemērs ir apraksts sestajā atvērumā: "Pasaulē nav brīnišķīgāka mākslas darba par cilvēka ķermeni, nav arī radīts sarežģītāks mehānisms par cilvēka ķermeni. Izmantojot zināšanas par mehāniku un cilvēka anatomiju, esmu radījis mehānisku bruņinieku." Šis dabas pakļaušanas, "mehanizēšanas" motīvs parādās arī arhitektūrā (3. atvērums): "Uzskatu, ka arhitektūras uzdevums ir kontrolēt un regulēt telpu." Un seko futūristiskas pilsētas apraksts, kurā tiek īstenota cilvēku sadalīšana divos "līmeņos" atkarībā no ienākumiem. Jo, ja nu kāds ir iedomājies, ka Leonardo da Vinči izgudrojumi mērķtiecīgi padarīja pasauli labāku, šo teoriju apgāž 4. atvērums ar "kara mašīnu", kurā starp visu citu aparakstīti arī "pļaujošie kaujas rati" (kas tieši tā arī darbojas – burtiski nopļaujot ienaidniekus) un neliels, mobils karakuģis, kas noteikti būtu ļoti efektīvs – bet tā vienīgais vadītājs izskatās nolemts drošai nāvei.
Un tieši tas ir pats interesantākais – it īpaši tādiem cilvēkiem kā man, kas pamatā tic zinātnes un tehnoloģiju pozitīvajai ietekmei uz pasauli – ka šīs zinātnes, tehnoloģiju, kultūras radītājam nav jābūt ļaunprātīgam, lai radītu kaut ko iznīcinošu. Ka ir iespējams vienubrīd gleznot Madonnu grotā vai skicēt katedrāles arhitektūru, un citubrīd tikpat smalki uzzīmēt nāves pļaujmašīnu. Un, no otras puses, tās pašas ambīcijas, kas ļauj izstrādāt mehānisko bruņinieku, kura "krūtīs iebūvēta ierīce, kas darbina tā augšdaļu", ļauj paspert solīti tuvāk sapnim – lidot kā putnam. Grāmatā nav "morāles" par to, vai tas ir labi vai slikti, un droši vien tādu morāli ieviest būtu šaurprātīgi. Ir tikai piezīmes uz lapu malām un jautājumi rītdienai.
1