Kad ar ģimeni dodamies uz Liepāju skatīties no Francijas atceļojošo Salvadora Dalī izstādi "Sirreālā materializācija", no publicētajām anotācijām jau apmēram ir skaidrs, ka šoreiz neredzēsim mīkstos pulksteņus, ziloņus, gulbjus, taureņus un citas slavenas perfekti nostrādātas eļļas gleznas. Taču Dalī paliek Dalī, kaut arī tās būtu tikai trīs skices, tāpēc izstāde noteikti ir jāredz. Ievadījuši navigācijā Liepājas muzeja adresi, sasniedzam to ātri un vienkārši. Ieejas biļete visiem, kas vecāki par septiņiem gadiem, maksā divus latus – nopukojamies, ka nav pieejamas studentu un skolēnu biļetes, bet tad ātri attopamies, ka par diviem latiem skatīties Dalī jau tāpat ir tikpat kā par velti.
Turklāt aplūkojamas nav gluži tikai trīs skices vien – kā jau solīts, izstādītas patiesi ir grafikas, medaļas, skulptūras un keramika. Visplašākā izstādes daļa ir grafika, tostarp trīs atšķirīgi litogrāfiju cikli. Litogrāfijā, kā jau drukas tehnikā, gan nav iespējams noteikt oriģinālu – turklāt Dalī parasti esot iznīcinājis pirmo nospiedumu, lai viens eksemplārs nebūtu vērtīgāks par citiem. Taču, lūkojoties uz šiem darbiem, vispār nešķiet svarīgas tehnikas īpatnības un iespējamā pastarpinājuma pakāpe starp katru no apdrukātajiem papīriem un ģēnija roku. Toties ir būtiski, ka izstādītās litogrāfijas ļauj uzmanīgam skatītājam pašam iejusties mākslinieka domāšanas procesā – jo Dalī ir tik ievērojams tieši sava īpašā domāšanas veida, nevis triepiena vai citas tehniskas nianses dēļ. Šis domāšanas veids, kas nolasāms atstātajos darbos pat tad, ja tos nav iespējams līdz galam atšifrēt, tad arī ir galvenais Dalī atstātais mantojums tagad, kad viņš pats ar savām ūsām un ekscentrisko uzvedību jau labu laiku ir citā saulē.
Viens no izstādītajiem litogrāfiju cikliem ir Benvenuto Čellīni (1500 – 1571) autobiogrāfijas ilustrāciju sērija (1945). Čellīni bija viens no ievērojamākajiem vēlīnās renesanses beigu vai, tiešāk izsakoties, manierisma laika tēlniekiem un, kā jau izcila personība, vienlaikus arī gleznotājs, zeltkalis, mūziķis un karavīrs, slavens arī ar savu vēlākajos gadsimtos pazudušo un tad atkal uzradušos autobiogrāfiju. Atzīšos, ka Čellīni autobiogrāfiju neesmu lasījusi, tāpēc ir grūti pateikt, cik liela daļa no ilustrācijās redzamā ir iedvesmota paša Čellīni ap sevi radītajos mītos un cik lielā mērā Dalī šos motīvus brīvi izvērš un turpina. Ilustrācijas izskatās kā tapušas pusdienlaika svelmes apdullumā, vienlaikus ekspresīvas, detaļām bagātas un kultūras atsauču pārpilnas, piemērotas ilgstošai pētīšanai bilžu grāmatā, nevis salīdzinoši īslaicīgai apskatei muzeja ekspozīcijā.
Līdzīgi ir ar nākamo litogrāfiju ciklu, kas veltīts garstāstam un baletam "Trīsstūrene". 1874. gadā spāņu autors Pedro Antonio de Alakorns uzraksta šo vietējā folklorā balstīto darbu tradicionālā dēku romāna stilā, un tas kalpo par pamatu gan Manuela de Faljas baletam Djagiļeva teātrī, gan vairākām filmām. Ir pārsteidzoši, kā anekdotiskais pastāsts par miesaskāro gubernatoru, kuram tā arī neizdodas ar viltu iegūt krietnā dzirnavnieka sievu, 1959. gadā Dalī interpretācijā pārtop krāšņu taureņu, ziedu, ēzeļu, kuplu kleitu, kustīgu ēnu un grūti definējamu psihes tēlu parādē. Ikvienai šīs sērijas ilustrācijai, kas sākotnēji darinātas akvareļtehnikā, raksturīga krāsas tīrība un laukuma precizitāte, tās ir skatāmas gan kā atsevišķi unikāli mākslas darbi, gan arī kā vienots tematisks kopums, kas virtuozi apvieno tradicionālus motīvus un mākslinieka fantāzijas lidojumu.
Trešā litogrāfiju sērija ir pavisam atšķirīga. 1977. gadā radītais cikls "Divpadsmit apustuļi jeb Apaļā galda bruņinieki" pieder pie tiem mākslas darbiem, pirms kuru aplūkošanas vēlams izlasīt aprakstu. Ja "Trīsstūrenes" sēriju var izbaudīt, arī nezinot stāstu, kas to iedvesmojis, tad "Divpadsmit apustuļi jeb Apaļā galda bruņinieki" bez paskaidrojuma var radīt samulsumu. Šie salīdzinoši vēlīnie Dalī darbi ir tapuši viņa mūža pēdējā posmā, kad mākslinieks nopietni pievērsās kristietībai un viņa mākslā arvien vairāk ienāca kristīgā simbolika. Turklāt 1977. gads, kad darināta "Divpadsmit apustuļu" sērija, Dalī esot bijis īpaši nozīmīgs, jo tad noslēdzies viņa iekšējo meklējumu posms un viņš atradis savu personisko ceļu pie Dieva. Lai gan litogrāfijas, lai uzsvērtu to nozīmību, ir izrotātas ar zeltu, kopumā to izpildījums ir smagnējāks nekā iepriekšējās sērijās, bet mākslinieka rokraksts atgādina drīzāk sirsnīgo Matisu nekā izsmalcināto Dalī. Uz dažādu krāsu foniem ir attēlotas vienkāršotas cilvēku figūras un simboli. Katram darbam piemīt dubulta nozīme – ikvienam apustulim vienlaikus atbilst kāds no Karaļa Artura Apaļā galda bruņiniekiem, kas meklējuši Svēto Grālu. Lai gan šajos darbos ideja un simboli ir svarīgāki par tiešo redzamo iespaidu, un Dalī tāpēc katrai litogrāfijai pievienojis arī īsu komentāru, tomēr zīmējumi ir gana veikli, un melnās līnijas ar zelta rotājumiem uz vienkrāsaina tīra fona savā vienkāršībā ir ļoti skaistas.
Ne mazāk interesanti ir aplūkot arī dažus atsevišķos grafikas darbus, kā arī medaļas, skulptūriņas un keramiku – apgleznotus porcelāna šķīvjus vai pāris pelnutraukus ar absolūti neatvairāmiem nosaukumiem, piemēram, "Lāzera vienradzis dezintegrē kosmiskā degunradža ragus". Uz blakus pelnutrauka toties necerēti ieraugāms arī kāds no mīkstajiem pulksteņiem. Pateicoties šai tematikai, pelnutrauki ir reprezentatīvi sirreālisma mākslas paraugi, un var tikai pasapņot kaut reizi mūžā tajos nobirdināt savu cigareti.
Tā ka varu ieteikt visiem, kas šonedēļ būs Liepājā un tās tuvumā, nelaist garām iespēju vēl ieraudzīt nelielo, bet aizraujošo ekspozīciju, kas ne vien demonstrē Salvadora Dalī galvā reiz notikušos procesus, bet kaut ko izdara arī ar skatītāja domāšanu. Iesaku aplūkot arī pārējo ekspozīciju – vismaz mēs muzeju pametām valdzināti un gandarīti, ar pateicības sajūtu un vēlmi atgriezties. Nedaudz, nedaudz apbēdināja vienīgi izstādei pievienoto komentāru latviešu valodas kvalitāte, kuru būtu gribējies tikpat nevainojami augstā līmenī, kāds bija viss pārējais.
8