No Nemākslas līdz Poperam. Izteikšanās subjekts un šarms

Lasīju, lasīju līdz uzdūros frāzei "ieviešot dažus voluntārus spēles noteikumus" .... (khem) "voluntārus"... viss labais priekšstats par rakstu izčibēja, Šausmas. Ir taču vārds "brīvprātīgs."

Starp citu, vai nebūtu labāk likt mierā tos, kas nevēlas "iekļauties"?
Kāda jēga šādam apskatam, ja neskaita pašapliecināšanās patosu?

Interesanti, pēc kā nosaka "pakļautos", kas nespēj runāt? Un ja nu tieši viss augstāk minētais autores izteikums ir "pakļautības diskursa" piemērs?
Tieši kontrolētajās mākslas "teritorijās" jau arī pakļautība plaukst un zeļ, un tad nu kritiķi, kas sevi uzskata par varu, paši izfantazē sev cietumu, kuru viņi kontrolē un ieslodzītie tad nu arī ir tā saucamie "meinstrīma" autori, jo viņi tiešām klausa, ko viņiem saka "policija" un dažādu fondu naudas dalītāji.
Jautri! Iznāk, ka tie būtu "tā sacīt" BRĪVIE!
Un tad no šādas otrādi apgrieztas loģikas, dabiski izriet vērtējumu paradoksi: tiek pasludināts, ka "nespēj" izteikties citētā dzejoļa autors. Bet tieši šajos tekstos ir acīmredzama un ļoti skaidra jēga, starp citu, nav nemaz jāsauc palīgā enciklopēdiskās vārdnīcas.
Galu galā tieši gribas palasīt šo jauniešu tekstus, ja kaut kur var dabūt nopirkt.
Vispār es gribētu teikt: veiksmīga reklāma. brīnums tikai, ka pati autore neizskatās nemaz tik veca, kā liecina pārspīlētās visu mākslas pasauli kontrolēt vēlmes - tas vairāk raksturīgs pensionāriem.
Bet - dažādi mēs bijām un esam joprojām!

Nekur neesmu sastapusies ar šāda tipa izdevumiem, un šis raksts man šķiet pārlieku komplicēts, lai šī pirmā (neklātienes) sastapšanās notiktu. Protams, autorei var būt/ir citi, savi mērķi.