Viedokļi
24.04.2017

Nevienam nevajadzīgā ziedošana

Komentē
0

Latvijā ziedošanas definīcija ir minēta Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 9. pantā: "Ziedojums šā likuma izpratnē ir manta vai finanšu līdzekļi, kurus persona (ziedotājs) bez atlīdzības,pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā norādīto mērķu sasniegšanai un kuriem var piemērot nodokļu atvieglojumus."

Lai arī likuma pantā minēts, ka tā ir mantas vai finanšu līdzekļu nodošana bez atlīdzības, cilvēki tomēr ziedo dažādas motivācijas vadīti. Dažiem motivācija ir altruisms, bet bieži arī godkāre, varas izjūta, sirdsapziņas nomierināšana u.c. līdzīgas īpašības. Viena no izteiktām motivācijām Latvijas ziedošanas kultūrā līdz šim ir bijis ekonomiskais labums savienojumā ar vēlmi atbalstīt kādu labu iniciatīvu. Latvijā tas izpaudās kā iespēja ziedotājam iegūt uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN 15%) atlaidi 85% apjomā no ziedotās summas, ja tā nepārsniedz 20% no uzņēmuma peļņas. Šāda nodokļu atlaide uz kopējā Eiropas valstu fona ir ļoti laba, bet, ņemot vērā, ka Latvijā ziedošanas kultūra un tradīcija pēc padomju varas okupācijas ir veidota no nulles, tad ir saprotams šis dāsnais atbalsts. Ja skatāmies kopumā uz cipariem, tad šobrīd, pēc Finanšu ministrijas sniegtajiem datiem, ziedojumos Latvijā tiek saņemti 96 miljoni, no kuriem 57 miljoni tiek ziedoti sabiedriskā labuma organizācijām, t.i., no šīs summas uzņēmēji varētu samazināt savu uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumu (UIN). Jāpiemin, ka ne visi to izmanto. Šobrīd VID rīcībā ir dati, kas apliecina, ka nodokļu atlaide, pēc 2015. gada datiem, līdz šim ir saņemta par summu 36,1 miljona apmērā. Tātad no summas, kura līdz šim ir ziedota, 63% gadījumu ziedotāju motivācija bijusi piešķirtā nodokļu atlaide.

Finanšu ministrija šobrīd izstrādā jaunu nodokļu politiku, kurā vairs nav ietverts nekāds ekonomiskais stimuls, kas mudinātu uzņēmumus ziedot. Taisnības labad gan jāsaka, ka ir palielināts slieksnis apjomam, ko uzņēmums var ziedot sabiedriskā labuma organizācijai bez papildu nodokļu nomaksas: iepriekš varēja ziedot 20% no maksājamā UIN, bet tagad varēs ziedot 10% no peļņas, bet tas nekādā mērā nepalielina reālās ziedotās summas apmēru un, spriežot pēc Igaunijas piemēra, pat samazina, jo, lai cik ļoti mums gribētos pieņemt, ka altruisms ir vienīgā ziedotāju motivācija, dzīvē ir pierādījies, ka ekonomiskais stimuls tomēr ir lielāka motivācija.

Iespējams, kādam var šķist, ka ir lieki satraukties par ziedoto summu samazinājumu. Bieži ir dzirdēti viedokļi, ka patiesībā jau "īstās organizācijas" dzīvo no fondu naudām, ziedo jau tikai tiem, kas ir negodprātīgi un naudu nemaz nenovirza labām lietām, vai ziedo tie, kuri kādu iemeslu dēļ vēlas "atmazgāt" savu sirdsapziņu. Tomēr aiz šiem nenozīmīgajiem un nepatiesajiem stereotipiem slēpjas vairākas būtiskas lietas. Pirmkārt, ziedošana ir viens no proaktīvas un pilsoniski atbildīgas sabiedrības izpausmes veidiem. Savukārt tāda sabiedrība ir viens no demokrātijas pamatakmeņiem. Latvijā diezgan labi var redzēt ziedošanas kultūras attīstības posmus. No 90. gadiem, kad cilvēki pēkšņi sastapās un izbaudīja mežonīgā kapitālisma skarbo seju, daudzi paši dzīvoja no ārzemju ziedotāju labvēlības, uzskatot, ka ziedošana ir domāta bagātajiem rietumeiropiešiem, ne jau vidējam Latvijas pilsonim vai uzņēmējam, mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad pāris dienu laikā zināmās ziedošanas akcijās tiek saziedoti vairāki simti tūkstošu konkrētām vajadzībām, gadā šīs summas palielinot līdz gandrīz 100 miljoniem, no kuriem 1,6 miljoni ir privātpersonu ziedojumi. Protams, līdz tādu ziedošanas kultūras paraugvalstu līmenim kā ASV un Lielbritānija mums vēl ir ļoti daudz kur augt, bet šeit mēs pilnīgi noteikti varam lepoties ar to, ka vismaz vienā lietā esam pārspējuši igauņus. Igaunijā ziedojumu summas grozās ap55,8 miljoniem gadā.Viņiem gan lielāko daļu saziedo privātpersonas (31,4 miljoni pretēji mūsu 1,6), no kā mēs varam mācīties, kā motivēt pilsoņus personīgi ziedot, bet kopumā nevalstiskajām organizācijām pieejamo līdzekļu Latvijā tomēr ir krietni vairāk.

Jaunās nodokļu politikas ietvaros tiek runāts par 0% likmi reinvestētajai peļņai, ko ļoti gaida uzņēmēji, sakot, ka tas veicinās Latvijas konkurētspēju investīciju piesaistē un uzlabos uzņēmumu konkurētspēju. Tas ir svarīgi, to nevar noliegt. Diemžēl līdz šim pastāvošā ziedošanas atbalsta sistēma, kas paredzēja uzņēmējam peļņas gadījumā iespēju ziedot 20% no sava uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN 15%) un iegūt 85% atlaidi šim nodokļa maksājumam (nodoklis bija jāmaksā neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek izņemta vai atstāta uzņēmuma attīstībai), šajā situācijā zaudē savu efektivitāti un tā ir jāmaina. Jaunais piedāvājums paredz to, ka uzņēmējam vairs nebūs jāmaksā UIN, ja peļņa tiks reinvestēta uzņēmumā, un tikai gadījumā, kad īpašnieki nolems izņemt peļņu dividendēs, būs jāmaksā UIN, kas nu būs 20%. Te arī uzskatāmi parādās uzņēmēja motivācija ziedot lielākas summas pašreizējā situācijā, jo, ziedojot 10 000 eiro, patiesībā uzņēmējs papildus atvadās no 2500 eiro,  pārējo viņš tāpat samaksātu nodoklī, bet šajā situācijā ir iespēja vēl arī kādam palīdzēt, kāpēc to neizvēlēties? Jaunajā modelī tiek pateikts, ka uzņēmējs drīkst ziedot un par to nemaksāt UIN, ja tas nav vairāk par 10% no peļņas, bet nekāda ekonomiskā stimula vairs nav. Tātad, ja runājam par to, cik daudz uzņēmējs turpmāk vēlēsies ziedot, var droši pieņemt, ka, visticamāk, tie būs tie paši 2500 eiro kā līdz šim, nevis vairs 10 000, savukārt, izvēloties reinvestēt uzņēmumā, ziedojums visdrīzāk netiks veikts nemaz. Es teiktu, ir diezgan iespējams, ka no 57 miljoniem, kas tika ziedoti sabiedriskā labuma organizācijām, summas samazināsies pat sešas septiņas reizes, pazeminoties līdz 15–20 miljoniem eiro.

Pārmaiņas pašas par sevi nemaz nav slikta lieta. Pārmaiņas var būt arī iespēja uzlabot lietas, kas līdz šim piekliboja, piemēram, privātpersonu ziedojuma apjoms, iespējams, arī sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas process utt., bet tas, ko šobrīd neizdodas ieraudzīt jaunās nodokļu politikas plānošanas procesā, ir izpratne par to, kā jaunā nodokļu politika ietekmēs nevalstiskās organizācijas un pilsonisko sabiedrību. Šķiet, par to nav domāts nemaz.

Ir atsauces uz Igaunijas modeļa piemērošanu ziedošanas kontekstā, bet nav pētīta Igaunijas kopējā NVO atbalsta sistēma. Tāpat neizdodas ieraudzīt izpratni par to, ka nevalstiskās organizācijas ir neatņemama demokrātiskas valsts organisma sastāvdaļa un bez tām šis organisms vienkārši nevar pastāvēt. Atstājot NVO pieejamu tikai finansējumu no valsts dotētiem fondiem, mēs straujiem soļiem tuvojamies Polijas situācijai, kurā pastāv pareizais un nepareizais sabiedrības viedoklis un intereses. Bet demokrātiskā valstī ikvienam ir jādod tiesības pārstāvēt savas intereses. Tikai tā tiek nodrošināts līdzsvars un viedokļu daudzveidība.

Pēc visa dzirdētā un redzētā nav sajūtas, ka ierēdniecībai ir skaidrs, cik liels robs valsts budžetā radīsies situācijā, kad daudzas nevalstiskās organizācijas būs spiestas likvidēties un atlaist darbiniekus (NVO sektors kopā nodarbina gandrīz 13 tūkstošus darbinieku). Kas notiks situācijā, kad tiks likvidētas tās organizācijas, kuras ir ministriju pamata sadarbības partneri, vai tās, kuras Latvijā nodrošina noteiktas nozares esamību? 

Vai valstij ir jānodrošina nevalstiskā sektora finansējums? Nē! Bet valstij pilnīgi noteikti ir jārada vide, lai biedrošanās brīvība netiktu ierobežota un lai aktīviem sabiedrības locekļiem būtu iespēja līdzdarboties sev svarīgu jautājumu risināšanā pietiekami efektīvi un profesionāli. Savukārt profesionāla darbošanās vienmēr ir saistīta ar finansējuma piesaistes jautājumu. Nevalstiskajam sektoram ir diezgan skaidri noteikti avoti, kur iespējams iegūt līdzekļus darbības nodrošināšanai, t.i., biedru naudas, kas ir neliela daļa no vajadzīgajiem ienākumiem, valsts, pašvaldības un ES/EEZ finansējums, kam nevajadzētu pārsniegt pārāk lielu budžeta procentuālo daļu, jo pretējā gadījumā var rasties atkarības attiecības no viena finanšu avota un, protams, no tā izrietošās sekas, piemēram, tas, ka šobrīd daudzām organizācijām ir nopietnas finansiālas un līdz ar to arī saturiskas problēmas, jo jau 2 gadus kavējas EEZ finanšu instrumenta programmas apstiprināšana. Atlikušie avoti ir ziedojumi un ieņēmumi no saimnieciskās darbības. Runājot par pēdējo, 2016. gada laikā FM diezgan aktīvi ir mēģinājusi ierobežot saimnieciskās darbības ieņēmumus, skaidrojot, ka nevalstiskajām organizācijām nebūtu jānodarbojas ar šāda veida ienākumu gūšanu. Tam esot jāpaliek komersantu ziņā, lai gan starp šīm divām juridiskajām formām pastāv diezgan būtiska atšķirība – komersants no saimnieciskās darbības gūtos ienākumus var izņemt kā peļņu, bet nevalstiskajām organizācijām peļņas nevar būt, visi ienākumi ir jāiegulda organizācijas mērķu sasniegšanā. Pagaidām šis ierobežojums nav ieviests, bet process vēl nav beidzies. Varam secināt, ka vienīgais nozīmīgais NVO finansēšanas avots, kurš vēl bija brīvi pieejams un labi funkcionēja, bija ziedojumi. Ja arī tas tiek samazināts sešas septiņas reizes, tad es diezgan droši varu teikt, ka nevalstiskais sektors saruks ievērojami, bet iespējamās sekas un to ietekmi neviens pat nav apzinājis. Latvijā ir ierasts NVO ietekmi vērtēt kā izdevumus budžetā vai traucēkļus likumprojektu pieņemšanas procesā, un piemirsts tiek tas, ka arī NVO budžetā ienes līdzekļus – piemēram, NVO 2015. gadā nodokļos samaksāja mazliet virs 40 miljoniem eiro, to skaitā VSOAI 23,3 miljonu, IIN 15 miljonu un PVN 3,6 miljonu apmērā. Daudzi likumprojekti ir kļuvuši izteikti kvalitatīvāki tieši tāpēc, ka to izstrādē ir pieslēgušās nevalstiskās organizācijas, kas bieži vien attiecīgo jomu pārzina daudz dziļāk un labāk. Bet tas jau nav viss, ko aktīva pilsoniskā sabiedrība pievieno, – Latvijā veselas nozares ir attīstījušās un kļuvušas patērētājam daudz draudzīgākas, pateicoties nevalstiskajam sektoram: sociālie pakalpojumi, veselība, izglītība, sports, kultūra u.c. Tāpat aktīvs nevalstiskais sektors palielina sabiedrības uzticību tam, ka ir iespējams kaut ko uzlabot un mainīt, tā padarot iedzīvotājus nevis par atsevišķu indivīdu kopumu, bet gan kopienu, kas rūpējas par vidi, kurā tie dzīvo, ne tikai to lieto. Vai tiešām tas viss ir tik nenozīmīgi maz, ka nav vērts padomāt, kā to saglabāt? 

Finanšu ministrija kopā ar premjeru ir uzņēmusies milzu darbu, un tas ir apsveicami, arī 0% likmes reinvestētajai peļņai pozitīvo ietekmi noteikti jutīsim mēs visi, bet mans aicinājums atbildīgajām amatpersonām būtu neuzlikt sev šo smago slogu un nemēģināt tik sarežģītu nodokļu reformu "izstumt" cauri nereālos termiņos. Tas noved pie tā, ka kārtējo reizi tik ilgi gaidīta reforma un tās pozitīvais efekts (budžeta ieņēmumu pieaugums, kas tiek panākts, veicinot tautsaimniecības attīstību) gala rezultātā nemaz netiek sasniegts, jo laika trūkuma dēļ nav paspēts vai ir piemirsts izanalizēt vairākas būtiskas lietas – nevalstiskā sektora finansējums un pastāvēšanas nozīme ir viena no tādām lietām. Ļoti būtiskām lietām. Tas būtu absolūtais minimums, ko FM vajadzētu izdarīt: izanalizēt jaunās ziedošanas atbalsta sistēmas ieguvumus un zaudējumus, balstoties Igaunijas pieredzē un Latvijas situācijā. Ja reiz runa ir par Igaunijas modeli, tad izpētīt arī kopējo Igaunijas NVO atbalsta sistēmu (Igaunijā NVO fondā ir 2,5 miljoni eiro, Latvijā – 400 tūkstoši. Igaunijā VKKF finansējumu veido noteikts nodokļa procents no akcīzes nodokļa, Latvijā jau vairāk nekā 10 gadus mēs nevaram to izdarīt) un piedāvāt variantu, kas vismaz nepasliktina nevalstiskā sektora iespējas. Latvijā ziedotājiem IR jāpiedāvā ekonomiskais labums par sava ziedojuma veikšanu, ja mēs nevēlamies nonākt situācijā, kad veselas nozares panīkst. Un nobeigumā "traka" ideja: varbūt FM ir vērts iesaistīt NVO šī jautājuma izstrādē. Iespējams, būs vajadzīgas tikai pāris nedēļas, lai izstrādātu jau vairākus labus variantus, kas visu atrisinātu.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0