Foto – Arnis Balčus, "Amnēzija"
 
Recenzija
09.12.2015

Nesenās pagātnes uzirdināšana

Komentē
1

Par grāmatu "Tulkojot atsauces. Nesenās pagātnes nospiedumi postsociālisma reģionā". Sastādītājas Ieva Astahovska, Inga Lāce, izdevis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2015

Grāmatu "Tulkojot atsauces" iepazīstu laikā, kad Kultūras ministrija izsludina Latvijas simtgades lielprojektus – "Katram savu tautastērpu"; Dziesmu un deju svētki; Nacionālā enciklopēdija, "Kultūras skolas soma", "Latvijas filmas Latvijas simtgadei". Lai gan man nav nekas pret Dziesmu un deju svētkiem, arī ne pret tautastērpiem, tomēr nomācoša ir kļuvusi dziesmu svētku un tautastērpu dominēšana tajā, kā Latvija publiski saprot sevi.  "Tulkojot atsauces" nav gluži rokasgrāmata. Taču izdevums, kas veltīts nesenās pagātnes apjēgšanai, izrādās parocīgs šodienas notikumu izprašanai. It kā jau nelielais tekstu un mākslas darbu reprodukciju krājums par Dziesmu svētkiem nerunā nemaz, tomēr tas runā par sabiedrību, kurā Dziesmu svētki ir iespējami.

"Katra no šīm [bijušā Austrumbloka] valstīm – Krievija, Lietuva vai Horvātija – ikvienam savam pilsonim spēj saprotami izklāstīt savas pastāvēšanas leģitimitāti, vienīgi atsaucoties uz pagātni. Šajā valsts uzspiestajā pagātnes tēlā nav klātesošs praktiski nekas, kas vēsturei piešķir sarežģītību un apjomu – ne pretrunas, ne alternatīvās attīstības iespējas, ne sadursmes starp politiskajām grupām un sociālajām klasēm. (..) Pastāvīgi vērsdamies pie 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma nacionālisma laikmeta zinātniskā un kultūras potenciāla, mūsdienu austrumeiropeiskais nacionālisms no tiem tomēr būtiski atšķiras. Ja senās, romantiski nacionālās tradīcijas pagātnes tēlus galvenokārt radīja un kopa inteliģence, (..), tad šodienas nacionālistiskā diskursa saimnieks ir birokrātija (..). "Pagātnes" retorika disciplinē un organizē sabiedrību caur kolektīvo atmiņu," grāmatā "Tulkojot atsauces" raksta vēsturnieks un kurators Iļja Budraitskis. Ja tā būtu mācību grāmata, mūsdienu Latvijas Dziesmu svētki te derētu kā ilustratīvs piemērs. Tā ir no vācu kultūras izaugusi tradīcija, to izvērst mūsdienās pazīstamajos apmēros palīdzēja ne tikai latviešu dziedātgriba, bet arī padomju ideoloģija – padomju laikos izveidojies gan svētku organizatoriskais modelis, radīta deju svētku daļa (līdzīgas masu kultūras norises – vingrošanas svētki, parādes – ir raksturīga autoritāro režīmu izpausme kultūrā). Īsāk sakot – Dziesmu svētku vēsture ir tikpat sarežģīta kā Latvijas vēsture 20. gadsimtā. Neraugoties uz to, mūsdienu Latvijā Dziesmu svētki par stūrakmeni identitātes oficiālajam stāstam, politiķu runām un valsts gadskārtām ir kļuvuši ne jau ar savu daudzslāņaino vēsturi, bet gan kā  viendimensionāls stāsts par "latvisko latvieti", kas tautastērpā dziedājis cauri gadsimtiem; turklāt arī 21. gadsimtā tas turpina būt viens no vadošajiem stāstiem par to, kas ir Latvija.

http://www.balcus.lv/storage/media/photographs1/amn10.jpg

Kolektīvā atmiņa, vai drīzāk – kolektīvā amnēzija, ir viens no motīviem, kas sastopams krājumā "Tulkojot atsauces". Liela daļa autoru, kuri izdevumā pārskata sociālisma atstātos nospiedumus, piedzīvojuši vien sociālisma izskaņu, šobrīd dala dzīves telpu gan ar tiem, kuri sociālismā nodzīvojuši lielāko daļu mūža (un – kā tas izskan krājumā – neko par to nestāstot), gan tiem, kuri jau spēj uz visu padomisko raudzīties kā eksotisko. Tāpēc krājumā netrūkst personiskā – mēģinājumu atcerēties, piefiksēt, iepazīt paša atmiņas, noenkurot tās ar jaunu, paplašinātu nozīmi. Māksliniece Sofija Tabatadze mēģina atsaukt atmiņā sadzīves pakalpojumu kombinātu "Pirimze" Gruzijas galvaspilsētā – kā tas izskatījās 80. gados un kādas pārmaiņas piedzīvoja turpmākajās desmitgadēs –, velkot paralēles starp pārmaiņām ēkā, valsts iekārtā un cilvēku dzīvē. Savukārt igauņu mākslas zinātniece Margareta Tali, rakstot par romu kultūru Igaunijā, min arī to, ka nestabilie darba apstākļi viņai un citiem kolēģiem līdztekus profesionālai darbībai mākslas kritikā likuši strādāt socioloģijā, reklāmā, tulkošanā. Personiskā piezīme, kas varētu šķist nevietā, liecina par postsociālisma realitāti ne mazāk kā pētījuma dati par romiem. Nav viegli iedomāties kādu britu vai vācu mākslas kritiķi, kas, būdama aktīva savā jomā, paralēli rakstītu reklāmu tekstus vai veiktu socioloģiskus pētījumus.

Izdevuma atrašanās starptelpā starp teoriju, eseju krājumu, mākslas projekta katalogu un personīgām piezīmēm varbūt apgrūtina grāmatas tālāko likteni un pielietojamību (nonākšanu atsaucēs), bet sniedz arī lielāku brīvību, piedāvājot ne tikai teorētiski argumentētus, bet arī intuitīvus, emocionālus uzskatus un varbūtības. Izpētes lauku lakoniski iezīmē A. Balčus darbs "Pašportrets", kurā kopīgi ierāmēts foto no bērnības Padomju Latvijā un sarkanas apakšbikses, apdrukātas ar sirpja un āmuru attēlu; interese par postsociālismu būtībā ir interese par to, kas noticis pa vidu – starp sociālisma izskaņu un laiku, kad nupat vēl valdošās ideoloģijas simboli kļuvuši par dekoratīvu un kuriozu ornamentu apakšveļā. Savukārt pārmaiņas Lietuvas fotogrāfijā var mēģināt saskatīt upju tīklā – V. Mihelkeviča, A. Narušītes un L. Mihelkevičas radītajā vizualizācijā "Personību plūsma Lietuvas fotogrāfijā 1967–2006". Tajā  redzams, kā dzīvo klasiķu kārtā nokļuvušo A. Sutkus, A. Požerska, A. Macijauska, R. Rakauska upju plūdums piedāvā neizsīkstošu, nomierinošu un iemidzinošu patvērumu no trauksmainajiem strautiem, tērcēm un urdzēm – citiem fotogrāfiem, kas Lietuvas oficiālajā stāstā par fotogrāfiju ienāk krietni epizodiskāk. Tas, ka tendence ir nemainīga četrdesmit gadu garumā, daudz vairāk stāsta par pašu oficiālās vēstures rakstīšanu kā procesu, nevis notikumiem Lietuvas fotogrāfijā.

Picture1.jpg

"Personību plūsma Lietuvas fotogrāfijā 1967–2006", fragments

Saistošs ir dialogs, kas krājumā veidojas starp mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas tekstu, kurā analizētas attiecības ar padomju pagātni mākslā Latvijā, un mākslas kritiķes Doviles Tumpītes rakstu, kurā šī pati tēma aplūkota Lietuvas kontekstā. Pēc robežu paplašināšanās 90. gados Lietuvas māksliniekiem salīdzinoši veiksmīgāk nekā Latvijas māksliniekiem izdevās savienoties ar starptautisko (Rietumu) mākslas asinsriti, par to latviešu mākslas vidē ir sens, bet, šķiet, nu jau izzūdošs rūgtums. Ja pieņemam, ka pie vainas varētu būt tikšana vai netikšana galā ar savu neseno pagātni, tad abas esejas ļauj sekot soli pa solim – kas tad nogāja greizi. Gan lietuviešiem, gan latviešiem pēcpadomju gados raksturīga metaforiska valoda, bet par lietuviešiem Dovile Tumpīte piebilst – metaforas visbiežāk iekļāva sociālpolitiskas interpretācijas iespējamību. Latviešiem savukārt pēc sociāli aktīvas 80. gadu mākslas esot sekojuši viktimizācijas un pretestības naratīvi, ko drīz vien nomainījusi pagātnes amnēzija. Vēlāk, gadsimtu mijā, lietuvieši esot atsaukušies uz Rietumu pieprasījumu un pievērsušies postpadomju identitātei un tās atainojumam, bet latviešiem tikmēr esot iestājies rezignētas neskaidrības stāvoklis, kurā nav ne pagātnes, ne nākotnes. Ap 21. gadsimta pirmo desmitgadi lietuviešu un latviešu attieksme pret vēsturi, šķiet, atkal satuvinās – lietuviešiem "pagātne kļūst par vēsturi", aculiecinieku stāstu vietā parādās lietu un priekšmetu arhīvs, kuru no jauna aktivizē mākslinieks; savukārt latviešiem interese par pagātni "dreifē starp entuziastiskām vai distancētām, ironiskām vai melanholiskām intonācijām, ikdienas, sadzīves un politikas atsegumiem".

Tekstu un mākslas darbu dažādība krājumā "Tulkojot atsauces" iezīmē postsociālisma reģiona neviendabību –  kamēr vieni jau var jūsmot un interesēties par sadzīves priekšmetu amizantumu (Henriks Dunkers fotogrāfiju sērijā "Studio Kapsēde" fotografē padomju laika sadzīves priekšmetus, fiksējot to funkcionālo un simbolisko vērtību), otri uztraucas, ka kultūra nespēj būt straujāka par politiku (Mikola Ridnijs rakstā "Pareģojums, iesaistīšanās un bezpalīdzība. Kultūras loma politiskajās pārmaiņās Ukrainā"). Vienlīdz svarīgi ir bijis definēt utopiju (Davors Miškovičs) un multiplikācijas filmu (Viktorija Eksta, Ieva Viese "Īsā padomisko kino terminu vārdnīca"). Postsociālisma reģions ne tikai nav viendabīgs, bet visticamāk nav arī reģions, jo sociālisms atšķirīgās formās ir skāris izkaisītas teritorijas un dažādās mutācijās turpina būt aktuāls vēl joprojām. Turklāt, kā paziņo viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem projektiem kultūras teorijas laukā "Former West 2008–2016",  – postsociālisma stāvoklis iestājas arī sabiedrībās, kam sociālisms ir bijis nepieciešamais "cits". Austrumeiropai kļūstot par tā saukto Austrumeiropu, par "tā saukto" kļūst arī Rietumeiropa.

Šāda nesenās pagātnes nospiedumu reģistrēšana, atmiņu kārtošana un pārkārtošana, regulāri pamainot kārtošanas nosacījumus, ļauj uzturēt daudzbalsīgus stāstus par pagātni. Kā krājumā raksta Iļja Budraitskis – "galvenā cīņa par atmiņu risinās ikdienas līmenī, kad katrs mūsu pārdzīvotais mirklis nevis apstiprina pabeigtu pagātnes attēlu, bet gan dod spēkus un izdomu tā turpināšanai". "Tulkojot atsauces" redaktores Ieva Astahovska un Inga Lāce grāmatas saturu piesaka kā kaleidoskopisku, tā piedāvājot vēl vienu metaforu nesenās pagātnes izprašanai. Kaleidoskops, atcerēsimies, ir caurule, kurā krāsaini stikliņi vai akmentiņi spoguļu sistēmā veido simetrisku ornamentu, kas mainās, cauruli grozot. Kā būtu, ja tā raudzītos arī uz nesenās pagātnes izzināšanu? Tiekties pēc simetrijas, bet nezaudēt ziņkāri cauruli grozīt, ļaujot krāsainajiem stikliņiem sakrist arvien jaunās kombinācijās.

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska ir kuratore, kuras pieredzi veido politikas zinātnes un filozofijas, kā arī mākslinieciskās izpētes studijas, darba pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā un Leipcigas Laikmetī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!