Ētika
06.06.2017

Neredzamie ķermeņi

Komentē
3

Pēc Upsalas Universitātes antropoloģijas profesora Dona Kulika (Don Kulick) lekcijas "Sekss, invaliditāte un iesaistes ētika" ("Sex, disability and the ethics of engagement"), kas 22. maijā tika nolasīta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (akadēmisko lasījumu cikla "Stāsti par cilvēku" ietvaros), draugs man jautāja, kā latviešu sabiedrības kontekstā domāt par invaliditāti un seksualitāti [1]. Šis jautājums, kā tas nereti gadās, manā prātā izvērtās nevis par atbildi, bet gan par garu, izvērstu monologu, iz sērijas "daudz kas ir atkarīgs no daudz kā" – veids, kā sociālā, politiskā un ekonomiskā struktūra funkcionē katrā valstī, daudz ko ietekmē. Latvijas gadījumā, lielā mērā trivializējot situāciju, liela problēma ir nauda. Protams, neoliberālisma mantra skan "izvēlies, kas esi, un esi, kas izvēlējies būt", bet ne vienmēr ir tik vienkārši.

Nauda nozīmē labu izglītību, nauda nozīmē, ka tai sabiedrības daļai, kas jau piedzimst nespējīga tikt ar sevi galā, neļauj nogrimt. Latvijā par to runāts netiek. Šeit naudas nav nevienam un visas grandiozās pasaules glābšanas idejas dažam labam nomirst līdz ar pirmo minimālās algas čeku kabatā. Tie, kam paliek pāri vairāk spēka, dažreiz arī aizies iesniegt dokumentus kādā nebūt skolā, iespējams, līdz ar pabeigšanas diplomu saņems arī kādas nebūt zināšanas, daži varbūt pat ies vakaros klausīties gudras lekcijas Nacionālajā bibliotēkā. Taču šajā latviešu intelektuālā vidusslāņa situācijā, man šķiet, ir kaut kas ļoti fascinējošs. Visai dziļa izpratne par ļoti komplicētiem ētiskiem, morāliem, sociāliem, ekoloģiskiem u.c. jautājumiem, bet salīdzinoši ierobežota rīcībspēja.

Lai mazliet dotu savai sajūsmai kontekstu, nedaudz jāpastāsta par pašu Donu Kuliku un viņa lekciju. Šis antropologs uzskata, ka veids, kā mēs domājam par cilvēkiem ar invaliditāti, raksturo arī to, kā mēs domājam par ētiku vispār. "Sex is not a right!" (Lietošu anglisko versiju, jo "uz seksu nevar būt tiesības" skan mulsinoši.) Salīdzinot zviedru un dāņu sabiedrību, Kuliks novērojis, ka zviedri no invalīdu seksuālās potences bēg kā no uguns, sodot (un ne jau tikai verbāli) jebkādas tā izpausmes un tiecoties cilvēkos vispār nepamodināt izpratni par seksualitāti. Savukārt Dānijā, kā Kuliks teoretizē šīs sabiedrības domāšanas veidu, par seksu tiek domāts ētiskās, nevis likuma kategorijās. Tas nozīmē: lai panāktu sabiedrībā vienlīdzību, visiem tās locekļiem (arī tiem ar invaliditāti) ir jānodrošina vienlīdzīga iespēja apmierināt savas vēlmes (arī tad, ja tās izrādītos seksuālas), un šīs vēlmes jādod iespēja apmierināt veidā, kurā šie indivīdi netiek traumēti un necieš viņu pašcieņa (lielā mērā šis aspekts centrējas ap privātuma prasību). Tas nozīmē apstākļu problematizēšanos ne tikai brīžos, kad kāda indivīda spēja kustēties ir apdraudēta, bet arī tad, kad kāds instinktīvi tiecas izrādīt savu seksualitāti publiski, taču tas nenozīmē, ka viņu nav iespējams informēt par cieņpilnu sevis apmierināšanu intīmākos apstākļos. Ļoti trivializējot – cilvēkus ar invaliditāti raksturo nespēja apmierināt savas vēlmes (arī stigmatizētās ar seksualitāti saistītās vēlmes) dažādu iemeslu dēļ, un pārējās sabiedrības atbildība – ja šī sabiedrība sevi uzskata par demokrātisku, uz vienlīdzību tendētu sabiedrību – ir šiem cilvēkiem palīdzēt, ievērojot iepriekš minētos principus.

Protams, es vēlējos uzsvērt ne tik daudz seksualitātes sūtību un būtību, bet šāda domāšanas modeļa eksistenci kādā sabiedrībā vispār. Dāniju (un, iespējams, daudzas valstis) ar Latviju salīdzināt ir visai mazohistiski. Kā mēs (latvieši) varam vispār runāt par invaliditāti, ja nav naudas. Ja nav naudas, kas palīdzētu šos cilvēkus sabiedrībā iekļaut fiziski. Nav naudas, lai radītu izglītotu speciālistu grupu un veltītu laiku, lai nopietni strādātu ar katru no šiem indivīdiem, mācītu katram saprast savu fizioloģiski psihisko stāvokli, iepazīt savu ķermeni, saprast, kā ar to rīkoties, kā to kontrolēt, kā ar šo savu ķermeni sniegt pievienoto vērtību sabiedrībai – ekonomisko, politisko, emocionālo – atkarībā no katras sabiedrības uzstādījuma. (Te, protams, rodas jautājums, vai latviešu sabiedrība vispār ir informēta, ka tas ir iespējams.) Ceļi cilvēkiem ar kustību traucējumiem arī it kā teorijā spīd, Par tādu infrastruktūru, kas būtu cilvēkiem ar kustību traucējumiem piemērota, teorijas top, eksperti viedokļus izsaka, tās neesamība kā ētiska un morāla kategorija dažādās publiskajās diskusijās parādās, bet fiziskā veidā tie nekad neīstenojas.

Lai raksturotu šo situāciju, nedaudz jāpievēršas minēto ķermeņu rašanās un izzušanas apstākļiem. Turīgākas ģimenes (kas šajā gadījumā nozīmē arī – par iespējām informētākas ģimenes) varbūt veiks ģenētisko skrīningu [2], noskaidros, vai auglim nav (nebūs) Dauna sindroma vai cerebrālās triekas, un, iespējams, uztaisīs abortu. Komplicētas situācijas gadījumā – ja kādā no visdažādākajiem iespējamajiem veidiem bērnam kaut kas nebūs kārtībā – viņu finansiālais spilvens sniegs opcijas. Mazturīgākas ģimenes šos bērnus varbūt radīs biežāk, vedīs uz sociālajiem dienestiem (lūgs palīdzību no valsts), vecāki tieksies pašizglītoties, prasīt padomus tiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, investēt sev pieejamos finansiālos resursus, domāt par ilgtermiņa nodrošinājumu šim sabiedrības loceklim (jāmin gan, ka Latvijā ir apsīkušas visas programmas, kas šādus cilvēkus pamazām integrē darba vidē). Problēmģimenēs, kādu Latvijā arī nav mazums, visu scenāriju vienojošais vadmotīvs parasti ir vēlme atbrīvoties no šāda indivīda vai "izsist" no viņa labumu (Latvijā šādiem cilvēkiem un viņu apgādniekiem maksā pabalstus). Saprotams, šādā gadījumā šiem cilvēkiem netiek sniegta palīdzība un viņu stāvoklis tiek ļoti lielā mērā pasliktināts. Abu pēdējo sabiedrības grupu ikdienā iesaistās arī sociālās rehabilitācijas un krīzes centri, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt saviem klientiem brokastis, pusdienas un dažādas attīstošas un izklaidējošas nodarbības un aktivitātes – pēc katra individuālajām vēlmēm un spējām. Kādam varbūt būs interesanti uzzināt arī to, ka tā cilvēku kategorija, ko mēs sarunvalodā garāmejot definējam kā bomžus un dzērājus, bieži vien pārstāv cilvēku grupu, kurās ir ļoti augsts fizisko un mentālo slimību saslimšanu skaits. Vismaz pēc amerikāņu pētījumiem spriežot, jo Latvijā šādu pētījumu nav. Nesen, veikalā "Rimi" stāvot pie kases, redzēju – kādu naudas ubagotāju par klientu traucēšanu (jo viņš centās uzrunāt cilvēkus brīdī, kad tie pēc preču iegādes makā ber naudas atlikumu) izvadīja no veikala. Stāvot sabiedriskā transporta pieturā, nereti redzams, kā – publiska skandāla pavadīts – no autobusa tiek (vairāk verbāli nekā fiziski) izgrūsts kāds pasažieris. Šo cilvēku vienīgais devums sabiedrībā šķietami ir sliktais piemērs: mātēm, ko pabiedēt savus bērnus – būsi nepaklausīgs, pārvārtīsies par šitādu… Smirdīgu, nodzērušos parazītu. Ētiskās kategorijās tiek skatīti tikai pārējie – normālie – ķermeņi. To kontekstā var domāt arī par jebkādām sociālās atbildības kategorijām: māmiņalgas, onkoloģijas nodaļa, ceļi.

Tādejādi ne tikai jāatzīmē, ka norisinās procesi, kas vērsti uz šādu ķermeņu neradīšanu vispār: arī šo ķermeņu saistīšana ar latviešu sabiedrības sociālo atbildību nav vienkārša, jo šie ķermeņi tiek demonizēti. Naudas nav arī tam, lai neērtajiem ķermeņiem veidotu nepieciešamo pilsētas infrastruktūru un lai apmācītu speciālistus, kas viņiem ļautu integrēties sabiedrības darba vidē. Tas liek izteikt minējumu, ka varbūt tieši šo ķermeņu klātneesamība sabiedrībā ļauj dažādām ētiskajām dilemmām palikt perifērijā. Problēmas rada arī šo ķermeņu nespēja runāt.

Vai šis stāvoklis mūs padara par neētisku sabiedrību? Grūti atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši. Tomēr arī mītiskā nauda, kas nu jau kļuvusi par tik svarīgu tēlu latviešu presē, noteikti maģisko atrisinājumu nesniegtu arī šai problēmai. Tomēr jāsecina, ka šī cilvēku grupa, kuru pārstāv cilvēki ar invaliditāti, ļoti labi parāda katras sabiedrības grīdu jeb zemāko punktu, kur nokrīt tie, kas paši uz savām kājām nostāvēt nav spējīgi. Interesanti – apstāklis, ka latviešu sabiedrība ir visai maza (jo nepilni 2 miljoni globāli, nu, nestrīdēsimies, nav daudz), lielo teoriju pārzinātājiem un parastajiem iesaistītajiem liek dzīvot šai grīdai ļoti tuvu un redzēt visu tās netīro godību. Grūti pateikt, kā tas iespējams. Atliek tikai spekulēt par to, vai latviešu sabiedrība ir ētiska sabiedrība un vai nabadzīga sabiedrība vispār spēj būt ētiska.

 

[1] Paralēli bakalaura studijām piestrādāju krīzes centrā.

[2] Jēdziens, kuru atradu šeit.

Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica studē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!