Blogs
16.11.2017

Nerātnais kanclers

Komentē
0

Bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders ir tikko izteicies, ka karš Donbasā notiek, pateicoties Kijevas darbībām. Ja šo pašreizējās "Gazproma" amatpersonas izteikumu pamanīs Latvijas plašsaziņas līdzekļi, reakcija būs viennozīmīgs sašutums. Sak', bijušais Vācijas vadītājs, bijušais Erharda un Branta partijas līderis pilnīgi pārdevies krieviem. Tādēļ šis izteikums ir kārtējā ilustrācija naudas brutālajai varai un apliecinājums politiķu – un cilvēku vispār – vispārējam ciniskajam egoismam. Sak', ir zināma summa, pie kuras jebkurš indivīds sāks dziedāt viņam priekšā nolikto dziesmu – neatkarīgi ne no kādiem pārliecības un goda apsvērumiem. Savukārt tos, kuri šobrīd Šrēderu nosoda, vienkārši moka skaudība – viņiem neviens nepiedāvā šādus amatus un šādas summas. Vēl vairāk – par kukuļņemšanu visskaļāk sūdzas tie, kuriem pagaidām nav piedāvāts pietiekami liela izmēra un atbilstoši noformēts kukulis. Tas jau sen ir labi zināms fakts, ka ne jau čemodāni ar banknotēm un ofšoru konti šodien nozīmē eleganti noformētu kukuli. Gluži pretēji – tādas lietas ir barbarisms un sīkmanīga atpalicība, novērojama tikai salīdzinoši mežonīgās zemēs. Īsti eleganti kukuļi ir posteņi valdēs un padomēs, sinekūras amati starptautiskajā birokrātijā – gan politiskajā, gan korporatīvajā birokrātijā, kuras bieži ir grūti nošķiramas.

Tas viss tā kā būtu patiesība. Arī mēs, šeit Latvijā, pakāpeniski virzāmies pretim civilizētām korupcijas formām. Tieši tādēļ mūs tā šausmina dažādas atskaņas no necivilizētās pagātnes, piemēram, Aināra Šlesera personā. Taču attiecībā uz Šrēderu tā noteikti nav visa patiesība. Otrā patiesības pusē man savulaik ieskatu deva kāds vācu paziņa, īsi pēc tam, kad Šrēders bija aizgājis strādāt uz "Gazprom". Tolaik manu muļķību vēl varēja norakstīt uz jaunību, un es viņam vaicāju: ko par to domās vācu vēlētājs, un vai tas nemetīs ēnu uz Šrēdera partiju SPD? Uz to mans paziņa taktiski iebilda, ka Šrēdera vēlētājs, piemēram, Vācijas tradicionāli rūpnieciskajā Rūras apgabalā šādu bijušā kanclera soli uzskata par ļoti loģisku, pat apsveicamu. Un te, lūk, ir jābūt ļoti taktiskam, lai paskaidrotu šādu attieksmi sašutušam latviešu vēlētājam.

Vispirms, neticēsiet, bet pasaulē ir nācijas, kuras neuzskata savus politiķus par tautas ienaidniekiem un nevēlas viņiem par katru cenu ieriebt. Ja kāds politiķis ir raženi pastrādājis, nav obligāti uzspraust viņu uz mieta. Gluži pretēji, viņam var ļaut dzīvot mierīgu un pārtikušu augstākās vidusšķiras dzīvi – lielā un ērtā mājā, un tādiem ienākumiem, kuri, gluži kā Erkilam Puaro, ļauj apmierināt ne tikai vajadzības, bet pat dažas iegribas. Pie mums, protams, ideālais politiķa karjeras ceļš pēc amata pamešanas būtu sēdēšana ar cepuri stacijas tunelī. Taču nākas samierināties, ka visur tā nav. Ir vietas, kur pati politiķa eksistence vēl nav pietiekams iemesls, lai viņam novēlētu postu un pazudināšanu elles ugunīs. Šrēders kopumā bija samērā veiksmīgs kanclers: viņš, līdzīgi Tonijam Blēram, bija tas "sociāldemokrāts", kurš sociālās solidaritātes vārdā savas "Harz IV" programmas laikā cirpa pabalstus un atjaunoja ekonomikas konkurētspēju. Turklāt viņa atrašanās kanclera amatā iekrita tajā optimistiskajā laikā, kad ekonomikas izaugsme iluzori solīja nākotnē atrisināt visas problēmas un domstarpības – arī Eiropas valstu starpā. Tas, piebildīsim, bija laiks, kad arī Latvija kļuva par ES dalībvalsti.

Kāds varētu teikt: protams, dažādi sinekūras amati uzņēmumos ir caurmērā normāls veids, kā atalgot savu laiku nostrādājušos politiķus. Galu galā, ja latviešu vēlētāju vairākuma garā vēlaties, lai politiķi pēc aktīvās karjeras beigām aiziet un nabadzībā pakaras, jūs nekad nedabūsiet politikā cienījamus un spējīgus cilvēkus. Tomēr vai tas ir iemesls, lai dotos tieši uz "Gazpromu"? Skaidrs taču, ka Šrēders šodien nemirtu badu arī tad, ja viņš nedotos tieši uz šo, Krievijas valsts kontrolēto kompāniju. Un te, lūk, sākas problēmas. Ievērojama vācu sabiedrības daļa patiešām ir diezgan prokrieviska. Viņi ir pārliecināti, ka Otro pasaules karu sarīkoja viens pats Hitlers (nevis sadarbībā ar Staļinu), ka Krievijai ir sava, leģitīma interešu sfēra Austrumeiropā un ka šī valsts sadarbībā ar vāciešiem var līdzsvarot amerikāņu ietekmi Eiropā, kuru daudzi uzskata par pārmērīgu. Austrumeiropa tiek bieži vainota etnonacionālistiskā paranojā. Šīs pēdējās burvīgs paraugs ir Polijas Kačiņsku kamarilja, kuras retorika ir vērsta vispirms pret Vāciju, tikai pēc tam – pret Krieviju. Arī baltiešus vācu sabiedriskā doma bieži cenšas iespiest šajā Polijas nišā, ignorējot atšķirības. Īsi sakot, tās nav valstis, kuru dēļ kāds Vācijā sapņotu konfliktēt ar Krieviju – pat neraugoties uz vācu kontingentu Lietuvā. tomēr tas arī nenozīmē, ka Vācijā kāds tā uzreiz būtu gatavs "iztirgot" Baltijas valstis Krievijai. Taču tas, ko (lielā mērā utopiski) vēlas vācieši, ir Baltijas valstu spēja pašām kārtot attiecības ar Austrumu kaimiņu, necenšoties par katru cenu ieraut šajās divdomīgajās attiecībās savus Rietumu sabiedrotos. Visskaidrāk tas skar pašlaik aktuālās sankcijas, kuru galvenais oponents Vācijā arīdzan ir Gerhards Šrēders.

Kāds no tā visa būtu galvenais secinājums? Vispirms, ņemot vērā, ka Vācijas loma Eiropas Savienībā pieaugs, šīs valsts iespaids uz Latviju var būt izšķirošs. Tieši tādēļ ir vērts saprast, ar ko tieši mums ir darīšana. Runa nav tikai par vācu sociāldemokrātiem, kuri tuvākajā četrgadē nebūs pie varas. Ja atsaucam atmiņā, ko G-7 samitā teica Angela Merkele par vajadzību eiropiešiem pēc Trampa ievēlēšanas ņemt savu likteni atkal savās rokās un atgūt "stratēģisko autonomiju", būtu vērts mazliet niansētāk saprast šīs valsts ārpolitisko pasaules uzskatu. Šrēders nav atsevišķs kuriozs, tas drīzāk ir simptoms kādai plašākai un dziļākai tendencei. Protams, kopš Šrēdera laikiem Krima un Donbass ir izmainījuši daudzas lietas: arī vācu plašsaziņas līdzekļu tonis kopumā ir mainījies – un ne Kremlim par labu. Taču Trampa ievēlēšana cita starpā mums nodemonstrēja arī to, ka vēlētāju priekšstati daudzos būtiskos aspektos var atšķirties no tradicionālo plašsaziņas līdzekļu elites skatījuma.

 

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!