Foto – Anna Emsiņa
 
Sarunas
15.02.2017

Nepiedienīgākais jautājums mākslā

Komentē
7

2016. gada 19. decembrī Latvijas Mākslas akadēmijā notika apaļā galda diskusija par laikmetīgās mākslas un skatītāja attiecībām. Diskusiju vadīja un pierakstīja Iveta Feldmane, foto – Anna Emsiņa.

Domājams, ikviens kaut reizi ir sastapies ar šādu situāciju: tu atnāc uz laikmetīgās mākslas izstādi, ieraugi darbus un nodomā – vai nu es neesmu pietiekami atvērts, pietiekami apķērīgs, jūtīgs, vai, vēl ļaunāk, es galīgi nemīlu mākslu, vai arī tur slēpjas kāds cits āķis? Tu sasprindzinies, centies rast atbildi, bet bieži paša uzdotais jautājums atsitas kā pret sienu. Vai laikmetīgā māksla būtu kāds neieņemams cietoksnis, kas pats sevi sargā? Bet varbūt tevi vienkārši muļķo?

Latvijas Mākslas akadēmijas 3. kursa studenti Iveta Feldmane, Baiba Nurža, Uldis Pētersons un Guntars Gritāns ir topošie mākslas pētnieki, recenzenti, kuratori, varbūt pedagogi – tie, kas tā vai citādi ieņems vidutāja lomu starp mākslu un tās skatītāju. Uz apaļā galda diskusiju aicinājām mākslas profesionāļus – tēlnieku, 2017. gada Purvīša balvas nominantu Ivaru Drulli, mākslinieci un LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas pasniedzēju Līgu Marcinkeviču un mākslas kritiķi, LMA mākslas zinātnes nodaļas pasniedzēju Aigu Dzalbi.

Ierosme šai sarunai radās pēc pagājušā gada rudenī laikmetīgās mākslas centrā "kim?" sarīkotās diskusijas "Specialitātes studijas. Saruna "kim?"", kuras faktiskā neveiksme norādīja gan uz jautājumu, gan atbilžu trūkumu mākslas radītāju, kuratoru un rūdīto skatītāju vidū. Nejaušu garāmgājēju toreiz nebija, tie visi bija nozares speciālisti, kas nodarbojas ar mākslu. Varētu teikt – viena ģimene, kura diemžēl jau labu laiku klusē pie vakariņu galda. Uzreiz jāatzīmē, ka "kim?" veic atzīstamu darbu mākslas notikumu komunikācijā, par ko liecina centra aktivitātes publiskajā telpā. Izstāžu atklāšanas ir ļaužu pilnas, tiek domāts par bērnu un nu arī senioru auditorijas iekļaušanu potenciālo laikmetīgās mākslas skatītāju lokā. Taču šoreiz par pašu mākslas saturu un tā ceļu pie mums.

Iveta Feldmane: Mums vajadzētu justies kā ģimenē. Un tad reizēm ir jānoskaidro attiecības. Vai mēs komunicējam? Vai tomēr eksistē kāds pārrāvums?

Ivars Drulle: Tātad – vai notiek komunikācija starp mākslu, izstādi un skatītāju? Ir jāsaprot, ka, iespējams, "kim?" gadījumā tā ir sava veida spēle. Tā ir situācija, kurā mēs vispār tagad dzīvojam. Kā piemēru minēšu Mārtina Krīda (Martin Creed) darbu "Lampiņa ieslēgta, lampiņa izslēgta", kas 2011. gadā tika izrādīts Venēcijas biennālē. Tas bija viens no labākajiem darbiem, kas ieguvis arī Tērnera balvu. Pēc būtības tā bija tikai lampiņa ar slēdzi. "Lai katrs domā, ko viņš grib!" – tā atbildēja autors. Un "kim?" gadījumā varētu būt līdzīgi.

Iveta Feldmane: Ja skatītājs uzdod darba autoram jautājumu, ko tas nozīmē, vai tas būtu tā kā drusku nepieklājīgi?

Ivars Drulle: Nē, "kim?" gadījumā tā noteikti ir spēle. Kad studēju Amerikā, es kā ļoti pašpārliecināts students piedalījos līdzīgā diskusijā. Arī tur tikšanās laikā kritiķi uzdeva jautājumus gan man, gan maniem pasniedzējiem – kāpēc mums vispār būtu uz šiem darbiem jāskatās? Un tas bija ļoti grūts jautājums. Tas bija šoks! Faktiski es nevarēju atbildēt. Tagad es apzinos, ka spēlēju mazliet citu spēli. Kad es taisu savus darbus, es domāju par to, kāpēc tas būtu kādam jāredz. Bet katram ir citādi. Šīs spēles var būt dažādas.

Iveta Feldmane: Laikmetīgās mākslas robežas ir plašas, grūti definējamas, izteiksmes līdzekļi un valoda – komplicēti. Tomēr ieinteresēts skatītājs arī no šīs mākslas sagaida, ka spēs to nolasīt, spēs tvert tajā ietverto ideju. Jājautā, vai laikmetīgā māksla pauž idejas? Un kādas tās ir?

Līga Marcinkeviča: Es vēlos precizēt, vai ir kāds konkrēts subjekts, ko mēs tagad apspriežam? Vai ir kāda konkrēta izstāde, kāds konkrēts darbs?

Iveta Feldmane: Nē, mēs negribētu runāt par konkrētiem darbiem vai autoriem. Mēs jautājam vispārīgi, paturot prātā pēdējā laika notikumus laikmetīgās mākslas dzīvē, pēdējās izstādes. Taču – jā. Sanāk, ka lieta vairāk grozās ap "kim?".

Līga Marcinkeviča: Bet kāpēc jums jau ir radies tāds stabils viedoklis, ka māksla nekomunicē? Kāds ir iemesls? Manuprāt, ja skatītājs māksliniekam uzdod tādu nepaplašinātu jautājumu – kas tas ir? –, tad tas ir kūtrums domāšanā no skatītāja puses.

Baiba Nurža: Bet mākslas darbam tomēr ir jābūt atvērtam pret skatītāju.

Līga Marcinkeviča: Bet tas jau tāds arī ir! Viss ir atkarīgs no skatītāja, no interpreta.

Baiba Nurža: Manā ģimenē, piemēram, neviens par mākslu tā īsti neko nezina, viņi mazāk to skata, nav ar to saskarsmē. Kad viņi atnāk uz tādu izstādi...

Līga Marcinkeviča: Atkal mēs noveļam visu uz trešajām personām!

Baiba Nurža: Jā, bet viņi nesaprot, viņi jautā – vai tā vispār ir māksla?!

Līga Marcinkeviča: Bet māksla nav jāsaprot, māksla ir jāskaidro. Vai mākslas darbs jums uzdod jautājumu? Jums pašam jāmeklē atbilde uz to. Tā arī ir komunikācija.

Guntars Gritāns: Šeit es gribētu vilkt paralēles ar mūziku. Piemēram, ja es kā izpildītājs gribu interpretēt kāda laikmetīgā autora mūziku, gribu to labāk izprast, un man ir iespēja uzdot viņam jautājumus, es to daru. Taču kaut kādā brīdī es tajā sarunā saprotu, ka atbilžu īsti nav, un šī izvairīšanās patiesībā ir maskēšanās, savas nevarēšanas vai nezināšanas slēpšana.

Līga Marcinkeviča: Šīs lietas nevajadzētu jaukt! Mūzikā jums kā izpildītājam ir cita nozīme. Un te nu mēs skaidri varam nošķirt – ir izpildītājs, un ir autors. Vizuālajā mākslā, ja vien es kā autors neesmu paredzējis citādi, pats esmu gan koncepta autors, gan tā izpildītājs.

Iveta Feldmane: Vai laikmetīgā māksla vispār izjūt vajadzību pēc sava skatītāja? Un kurš var par tādu kļūt? Vai šī māksla nav pārāk nepieejama, pārāk elitāra?

Līga Marcinkeviča: Tieši pats mākslas darbs neko negaida. Interpretācijas var būt ļoti dažādas. Bet, ja mēs tagad pārejam uz mārketēšanas daļu, tur nu savstarpēji jāpastrādā kuratoriem un teorētiķiem. Lūdzu, strādājiet! Kad mākslinieks ir izlicis darbu, viņš savu ir paveicis, viņš var nedalīties, neko neskaidrot.

Iveta Feldmane: Jā, protams, var neskaidrot. Un tomēr – varbūt pats mākslas darbs iegūtu vairāk, ja mākslinieka pozīcija būtu nolasāma tiešāk, ne caur klusēšanu?

Ivars Drulle: Tikko mākslinieka pozīcija ir nolasāma, tā aiziet kaut kāda propaganda, tā sākas politika.

Līga Marcinkeviča: Bet kāpēc jūs visu laiku gribat saprast? Mākslas darbs nav jāsaprot. Piemēram, tu ej pa ielu, garām paiet simtiem seju, un neviena neko neizteic, bet pēkšņi ir viena, kas liek tev atskatīties. Vai tu saproti, kāpēc tu atskaties? Tātad tur ir kaut kas īpašs, ko tikai tu pats sev spēj izskaidrot: sev pieņemamā un saprotamā valodā.

Iveta Feldmane: Tātad tu uzķeries uz kaut ko tādu, kas tevi uzrunā – kaut kāds zemteksts. Pat sākumā īsti neapjausts.

Aiga Dzalbe: Jā, un to var sajust, kā saka, ar sirdi, ar prātu, ar aknām un vēl ar kaut ko...

Iveta Feldmane: Bet kāpēc ir aizdomas, ka bieži vien mākslas darbā nav nekas iekodēts?

Aiga Dzalbe: Ir lasītas intervijas, kurās mākslinieks saka – ja man būtu ko teikt, es arī runātu vai uzrakstītu grāmatu, bet es esmu mākslinieks, es radu savu mākslas darbu.

Līga Marcinkeviča: Un tad teorētiķi vai kritiķi grib izspiest no mākslinieka pamatojumu, kas patiesībā māksliniekam nemaz nav jādod, nekas jau nav jāskaidro.

Guntars Gritāns: Tomēr – nevar taču noliegt, ka pseidomākslas arī ir daudz!

Aiga Dzalbe: Visos gadsimtos ir tā bijis – ir labā māksla un ir sliktā. Arī to nevar noliegt.

Līga Marcinkeviča: Kas tad nu mēs esam par tādu īpašu ģeogrāfisku vietu, kur nepiedod kļūdas! Varat saukt par pseido vai viltus mākslu, bet, iespējams, mākslinieks, pieļaujot kļūdu procesā, ir atklājis kādu elementu, uz kura būvēt savus tālākos veiksmīgos darbus. Pie mums kļūdu nedrīkst būt, pie mums viss var būt tikai ideāli.

Aiga Dzalbe: Nē, kāpēc? Man šķiet, mulsums rodas tieši tajā brīdī, kad kritiķis nav atnācis īstajā laikā un pateicis, ka tā, piedošanu, ir kļūda! Bet ir citi "kritiķi", kas PR gaisotnē turpina sludināt, ka tas bija ģeniāls darbs, un pārējiem nav iespēju izteikties!

Līga Marcinkeviča: Bet PR taču ir pilnīgi kaut kas cits! Neviens jau netraucē jums turpat blakus "art to vagu"! Un gaume arī veidojas caur salīdzināšanu un pieredzi. Ir māksla, un ir citāda māksla.

Baiba Nurža: Bet kaut vārdu! Kaut ko vairāk zināt par šo darbu! Reizēm nav pat nosaukuma. Un tad – ej nu interpretē!

Līga Marcinkeviča: Bet, iespējams, tāda arī ir šī darba iecere, kas atklāsies tikai vēlāk. Varbūt kopainu sapratīsim tikai pēc gadiem? Bet jums vajag tādā īstermiņā: šodien vajag, šodien redzu, šodien sapratu, viss – ejam tālāk, kas mums ir nākamais?!

Iveta Feldmane: Bet to mums diktē laiks! Jā – sabiedrība, jā­ – tirgus apstākļi, kuros dzīvojam! Patīk mums tas vai ne. Tātad šobrīd varam secināt, ka ideja laikmetīgās mākslas objektā nav obligāta un katrs skatītājs savas pieredzes, savas uztveres un sava intelekta robežās to var interpretēt pilnīgi brīvi un piešķirt savu idejisko piepildījumu.

Ivars Drulle: Jāņem vērā, ka laikmetīgās mākslas jēdziens ir ļoti plašs un ir ļoti grūti pateikt, vai tur ir ideja vai tās nav. Kaut vai, piemēram, konceptuālā māksla, kur mākslas darbs var būt vienkārši uz grīdas nobērta smilšu kaudze.

Uldis Pētersons: Vai katrs objekts, ko mākslinieks definē kā mākslu, patiesībā arī ir māksla? Un vai mēs to uzreiz tā arī uztveram? Divi spainīši, kas Teita galerijā Londonā nolikti uz grīdas un savāc no griestiem pilošo ūdeni, – vai tā ir māksla vai nav?

Aiga Dzalbe: Pirms divdesmit gadiem Iļja Kabakovs savā darbā "Ūdens mūzika" jau izmantoja kaut ko tādu.

Līga Marcinkeviča: Šādi objekti paplašina skatītāja uztveres robežas, lauž iesīkstējušos stereotipus domāšanā. Tad, kad mākslinieks ir "iedzinis" skatītāju tajā baltajā telpā un licis iedziļināties ūdens pilēšanā.

Guntars Gritāns: Sanāk, ka būt par mākslinieku ir ļoti vienkārši!

Līga Marcinkeviča: Bet tu pamēģini! (Smejas.) Vēl jau ir arī teiciens – mans mazbērns var labāk!

Iveta Feldmane: Domāju, mēs neesam tā auditorijas daļa, kas tā domā. Mākslas vēsturē mēs redzam – mākslu tā vai citādi veido un virza sava laika ģēniji. Tāpat arī mūsdienās. Mēs tiecamies uzlūkot mūsdienu māksliniekus kā sava laika praviešus, kas redz vairāk, jūt smalkāk... Par kādām tēmām mūsdienās runā laikmetīgā māksla? Vai tā kliedz par šodienu, vai tā par kaut ko iestājas, par kaut ko deg?

Ivars Drulle: Kopš cilvēces pirmsākumiem galvenās tēmas ir sešas, varbūt nedaudz vairāk: sekss, mīlestība, nāve, Dievs, uzticēšanās, ziedošanās... varbūt vēl kāda. Viss grozās ap kādām desmit tēmām. Tāda spēlēšanās.

Baiba Nurža: Tad rodas jautājums par valodu – kāda valoda tiek lietota, lai tēmu atklātu.

Ivars Drulle: Es varu runāt par sevi. Ja mēs iedomājamies futbola laukumu, tad es kā mākslinieks spēlēju apmēram viducī. Visi manus darbus saprot. Bet man ir svarīgi noteikt, kur ir mana spēles laukuma robežas. Piemēram, jau pieminētās "kim?" vai arī galerijas "427" izstādes, viņi strādā pie robežām, viņi meklē mākslas robežas – vai tur ir māksla vai tās nav. Vai arī RIXC (Jauno mediju kultūras centrs RIXC) mākslinieki, kas tā kā bīdās iekšā zinātnē, tā kā balansē uz robežas, eksperimentē, meklē saskarsmes punktus. Es cenšos savu lauciņu pārzināt, man tas ir svarīgi.

Baiba Nurža: Ja es pareizi sapratu Līgu, tad, viņasprāt, māksliniekam atgriezeniskā saite ar skatītāju īsti nav vajadzīga un viņu tā neinteresē.

Ivars Drulle: Šeit nevajadzētu absolutizēt. Pieejas ir dažādas. Mani, Ivaru Drulli, interesē.

Līga Marcinkeviča: Bet, Baiba, es atvainojos, pēc kādām pazīmēm jūs nosakāt, kas mākslinieku interesē un kas ne?

Baiba Nurža: Šajā gadījumā es tikai vados pēc tā, ko jūs teicāt. Ka māksliniekam nekas nav jāskaidro.

Līga Marcinkeviča: Protams, nav jāskaidro!

Aiga Dzalbe: Bet jūs taču gribat, lai par šo darbu kaut ko pasaka, uzraksta!

Iveta Feldmane: Un mūsu instruments ir valoda, vārdi. Tātad ir kaut kā jānosauc, jādefinē.

Līga Marcinkeviča: Bet pasakiet man, kāpēc jums būtu jāsaprot mākslas darbs tieši tā, kā mākslinieks to ir sapratis? Vai tad jums būtu jāatkārto tas pats, ko saka mākslinieks?

Uldis Pētersons: Problēma var rasties tad, ja es uzrakstu to, ko domāju, to, ko redzu konkrētajā darbā. Bet mākslinieks man pasaka – nē, es tā vispār nebiju domājis, tur ir pavisam kaut kas cits!

Aiga Dzalbe: Ja tu man kā mākslinieks esi blakus, tad kāpēc lai es tev nepajautātu, ko tu ar šo darbu esi domājis, kāpēc man nevajadzētu interesēties?

Līga Marcinkeviča: Un tad tu uzrakstīsi – lūk, tas darbs nozīmē to un to! Katram pašam tā nozīme ir jāmeklē.

Aiga Dzalbe: Nē, es tā neuzrakstīšu! Es būšu par šo darbu uzzinājusi un sapratusi pēc iespējas vairāk, un mākslinieka viedoklis šeit ir svarīgs. Man šķiet, ka vajag darbināt visu ko un arī māksliniekiem ir jāiesaistās šajā procesā.

Līga Marcinkeviča: Jau kuru gadu tas kuģis ir uz sēkļa uzsēdies. Tad nāciet, mainām kaut ko!

Aiga Dzalbe: Ko tad mēs tagad cenšamies darīt?!

Ivars Drulle: Māksliniekam ir visas tiesības par savu mākslu neteikt vispār neko, bet tad arī jārēķinās, ka kritiķim, recenzentam ir brīvas rokas rakstīt pilnīgi jebko. Vai arī – cita pieeja, kad tiek dod savs impulss, savs pavediens, ko tālāk var attīstīt. Jebkurā gadījumā tā ir un paliek mākslinieka izvēle.

Sarunas aizkadrā palika vēl daudz savstarpēji uzdotu jautājumu, uz kuriem vajadzētu atbildēt: kaut vai tāpēc, ka "tam kuģim ir jātop izkustinātam". Iekšēja viļņošanās (un, kā mēs secinājām, vienaldzīgo nav) var tikai veicināt šo procesu. Jā, mēs aizvien paturam prātā, ka māksla var nesniegt gatavas atbildes, taču ticam, ka tā, risinot attiecības ar skatītāju, vienmēr ir atvērta nebeidzamam dialogam.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7