Komentārs
27.04.2015

Nepiedienīgais jautājums

Komentē
1

Dažādo sabiedrības grupu debates par Valsts prezidenta kandidātu vēlamajām īpašībām ir noslēgušās ar prognozējamiem rezultātiem. Šodien ir pienākusi jau balsošanas fāze – liekot mums visiem minēt, kas notiks nenovēršamajā gadījumā, kad tautas balsojums internetā atšķirsies no Saeimas balsojuma. Diskusijas, protams, bija produktīvas – vismaz tajā nozīmē, ka tās vēlreiz apstiprināja jau Annas Brigaderes reiz formulēto prezidenta ideālu, kuram "sirds ir kā dimanta oliņa, bez neviena melnumiņa". Tomēr mums, kuri tā īsti nespēj noticēt šāda cilvēka pastāvēšanai reālajā pasaulē, kur ikkatram ir kāds trūkums, ir vērts pievērsties sekojošam jautājumam. Tā ir tēma, kura ne ar vārdu netika pieminēta diskusijās, taču, manuprāt, var izrādīties ļoti svarīga praktiskajā pasaulē. Jau iepriekš jāatvainojas mūsu inteliģencei par šāda nepiedienīga jautājuma publisku cilāšanu, jo runa būs par topošā prezidenta privāto materiālo stāvokli, dzīvesstilu un ekonomiskajiem ietekmes faktoriem.

Šī tēma ir pazīstama jebkuram, kurš ir iemetis aci Maksa Vēbera hrestomātiskajā esejā "Politika kā profesija un aicinājums". Vēbers šeit apraksta divus vēsturiski nozīmīgus politiķa tipus. Pirmais ir nosacīti aristokrātiskais, kas dzīvo politikai. Savi neatkarīgi ienākumi (visbiežāk dažāda veida rentes no zemes vai uzņēmumu daļām) padara viņu neatkarīgu no algas, kukuļiem un dažādām iespējām "patēriņam darbavietā". Šīs visas lietas viņam vienkārši ir pieejamas tāpat. Otrs tips ir modernajām demokrātijām lielākoties raksturīgais politiķis, kas dzīvo no politikas – proti, no amata algas un kukuļiem. Partiju cīņa faktiski norisinās kā cīņa par amatu patronāžu – kurš drīkst kur iesēdināt savus cilvēkus. "Patlaban partiju vadoņi par uzticīgu kalpošanu izdala visāda veida amatus partijās, avīzēs, biedrībās, slimokasēs, kopienās un valstī. Visas partiju cīņas ir ne tikai cīņas par lietišķu mērķi, bet pirmām kārtām arī par amatu patronāžu," raksta Vēbers. Neviens no šiem modeļiem nav īpaši labāks par otru. Skaidrs, ka arī politikai dzīvojošie nav brīvi no materiāla ieguvuma un savas kārtas pozīcijas saglabāšanas apsvērumiem, savukārt no politikas dzīvojošie reizēm mēdz būt lielāki ideālisti. Taču politiķu tipi realitātē ir nošķirami atkarībā no tā, vai politiskais amats ir viņa galvenais ienākumu avots, vai viņš politikas dēļ ir pārtraucis kādu citu karjeru kādā citā jomā, vai viņš var tur atgriezties pēc politiskā amata zaudēšanas (Vēbers raksta, ka ārstiem tas ir neiespējami, taču advokātiem iespējami) un tamlīdzīgi.

Šo nošķīrumu ir vērts atcerēties tieši situācijā, kad Latvijā amatu grasās pamest pirmais prezidents – miljonārs. Sava daļas Rīgas publikas Bērziņu nemīlēja – arī ļoti pamatotu iemeslu dēļ. Taču viņš savu prezidenta algu, ap 3000 eiro mēnesī, tika konsekventi ziedojis skolām. Turklāt pašlaik, pametot amatu, viņam īpaši nerūp smalkas mašīnas un grezni dzīvokļi, kuri pēc iepriekšējās likumdošanas viņam it kā pienācās. Viņam tas viss, grozi kā gribi, jau ir. Protams, atklāts paliek jautājums par to, vai Bērziņa milzīgā pensija tiešām ir proporcionāla viņa ieguldījumam tautsaimniecībā – tomēr tās ir tikai detaļas. Taču tikai aklais nemanīs atšķirības no iepriekšējā prezidenta, kurš pēc amata pamešanas visādi centās palikt visādos amatos, skandalējās par automašīnām, prasīja valstij dzīvokļa remontus par nieka 80 tūkstošiem latu un tamlīdzīgi. Es nebūt nedomāju, ka visas šīs lietas piederētu pie Zatlera baisākajiem nodarījumiem. Salīdzinot ar viņa "tanku" stāstu un katastrofālo "Reformu partiju", tas viss ir pilnīgs sīkums. Turklāt viņa paša partija, kā stāsta, arī pamatīgi cieta no sava vadoņa ekskluzīvajām prasībām no valsts budžeta. Tīri cilvēcīgi Zatleru nav grūti saprast: Valsts prezidenta amata pildīšanas laikā cilvēks pierod pie noteikta patēriņa standarta un publiskās dzīves spožuma. Tādēļ cilvēkam, kurš pats sev to nodrošināt nespēj, pēc amata pamešanas ir grūti adaptēties jaunajā situācijā. Un tas arī rada problēmas bijušajiem prezidentiem. Arī Vaira Vīķe-Freiberga, starp citu, ir dabūjusi par to ciest no medijiem, kaut arī viņa, kā zināms, tomēr ir materiāli salīdzinoši neatkarīga. Par Gunti Ulmani šeit nerunāsim: cik daudz viņa aktivitāte partijas "Par Labu Latviju" ietvaros un vēl šur tur bija un ir materiāli motivēta, lai spriež katrs pats. Turklāt būtiski, ka runa nav tikai par materiālo atkarību pēc prezidentūras beigām, bet arī par "priekšdarbiem", kurus no politikas dzīvojošs prezidents, būdams amatā, veic savu cildeno vecumdienu nodrošināšanai – šos izdevumus, protams, pilnībā segt valsts atvēlētā pensija ne tuvu nespēj. No otras puses, iespējams, ka tieši Andra Bērziņa "neatkarība" visās šā vārda nozīmēs arī padarīja viņu grūti uztveramu un pat nesaprotamu tai sabiedrības daļai, kurai viņš nekādi necentās izpatikt.

Tad lūk: šos aspektus nevajadzētu ignorēt, ja reiz mēs tā uztraucamies par prezidentūras nākotni un neatkarību Latvijā. Politiķiem šeit nākas lavierēt starp divām atšķirīgām sabiedriskās domas straumēm. No vienas puses, tautai pie mums nepatīk bagāti cilvēki, vadoties pēc arī medijos kultivētā principa, ka jebkurai lielai naudai ir krimināla vai vismaz puskrimināla izcelsme. No otras puses, publikai vēl jo vairāk nepatīk, ja Valsts prezidents pēc amata pamešanas lien uz vēdera un diedelē sev visādus kroņa labumus, lai varētu saglabāt līdzšinējo augsto dzīvesstilu. Tādēļ tiem, kuri pašlaik izvēlas Latvijas prezidentu, tomēr nevajadzētu aizrauties tikai ar "dimanta oliņas" izvērtējumu, bet brīvā brīdī uzmest aci arī viņa līdzšinējai ekonomiskajai aktivitātei un īpašumu struktūrai. Arī šis cilvēks, lai kas viņš arī būtu, pēc četriem vai astoņiem gadiem vairs nebūs Valsts prezidents un sāks pats maksāt savus rēķinus.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1