Pārdomas čehu samizdata literatūras un 70. gadu alternatīvās kultūras kontekstā
Ģimenes zelts
Romāns "Diplomēta bende" [1], ko pats autors nodēvējis par "ģimenes zeltu", ir viens no pirmajiem čehu rakstnieka un dramaturga Pavela Kohouta (Pavel Kohout, 1928) prozas darbiem. To uzrakstīt viņu pierunājis Šveices izdevējs Jirgens Braunšveigers (Jürgen Braunschweiger). Viss noticis šādi. Pēc 1968. gada augusta čehu rakstnieki Rietumos bija pieprasīti. Uzrakstīt par apspiesto Prāgas pavasari slavenajam dramaturgam piedāvājuši vairāki vācu izdevēji, taču viņš vienmēr ticis cauri ar apgalvojumu, ka prozu neraksta. Savukārt Braunšveigers bijis tik uzstājīgs, ka vismaz vajadzējis apsolīt viņam atrast kādu citu. Tomēr izrādījies, ka visi iespējamie kandidāti jau raksta kādai ārzemju izdevniecībai.
Romānu gan vispirms izdeva samizdatā – 1978. gadā Prāgā. Tajā pašā gadā tas iznāca arī vācu valodā, gada laikā to pārtulkoja vēl vairākās valodās, un šobrīd tas ir tulkots gandrīz visās Eiropas valodās. Čehoslovākijā šo romānu oficiāli varēja izdot 90. gadu sākumā, un kopš tā laika tas vienmēr ir čehu grāmatveikalu plauktos, ja vien kārtējais izdevums jau nav izpirkts.
Čehu oriģinālā romāna nosaukums ir "Katyně" (izrunā – katiņe). Vācu tulkojumā "Die Henkerin", angļu – "The Hangwoman", franču – "L'ecécutrice". Vārds 'kat' čehu valodā nozīmē 'bende', un tas ir tikai vīriešu dzimtē. Savukārt '-yně' ir sieviešu dzimtes izskaņa. Saliekot kopā – bende, kas ir sieviete, vai sieviete, kura ir bende. Taču vārda 'katyně' čehu valodā nav – vai vismaz līdz Pavelam Kohoutam nebija. Tas arī skan ļoti līdzīgi kā 'Katyň': masu slepkavību vietas Polijā nosaukums čehu valodā jeb latviski – Katiņa.
Romāna "Diplomēta bende" tematiku un stilu visprecīzāk ir raksturojis pats autors, grāmatas ievadā sakot: "Ar savu pieticīgo devumu es vēlos sekmēt to, lai kādu dienu mēs nepamostos pasaulē bez bendēm." Tas ir melnā humora romāns par pusaudzi Līziņu, kuru neuzņem nevienā mācību iestādē un kura iestājas slepenā eksperimentālā arodskolā, kas sagatavo bendes. Romāna varoņu dēkas un piedzīvojumi liek smieties no viena grāmatas vāka līdz otram, taču vienlaikus asinis stingst dzīslās: mācību viela šajā skolā taču patiešām ir spīdzināšana un nogalināšana visos veidos, kādus vien cilvēce jebkad izdomājusi.
"Diplomēta bende" sākotnēji bija stāsts, kuru Pavels Kohouts vispirms nolasīja "mājas lasīšanā" – sava veida literārajā vakarā, kādus 70. un 80. gados savstarpēji rīkoja aizliegtie autori. Pie romāna rakstnieks strādāja turpmākos septiņus gadus, cenšoties lasīt "zinātnisko" literatūru, kuru viņam no universitāšu bibliotēku slēgtajām nodaļām pa dažādiem ceļiem piegādāja jau minētais Šveices izdevējs. Proti, zinātne par sodiem – penoloģija, kurai ir sava vēsture, tehnika, psiholoģija, filozofija un literatūra, – patiešām pastāv, tāpat kā pastāv sava veida rokasgrāmatas bendēm. Nedaudz vēlāk "Diplomēta bende" kalpoja par formālu iemeslu, lai Pavelu Kohoutu 1978. gadā izraidītu no valsts un atņemtu viņam Čehoslovākijas pilsonību. "Mēģinājums romāna ietērpā pārdot vulgāru pret Čehoslovākiju un sociālismu vērstu pamfletu" – tā pamatojumā par pilsonības atņemšanu grāmatu recenzēja Iekšlietu ministrija.
Septiņdesmitie
Pēc padomju okupācijas 1968. gadā un tai sekojošās normalizācijas, ko tā laika folklorā pēc līdzības ar sociālismu ar cilvēcisku seju dēvē par staļinismu ar cilvēcisku seju, 70. gados čehu literatūrā neiestājās ledus laikmets, kā varētu gaidīt, bet gan notika tieši pretējais: 70. un 80. gados savus labākos darbus radīja virkne visā pasaulē pazīstamu čehu rakstnieku, dzejnieku un dramaturgu – Vāclavs Havels (Václav Havel), Bohumils Hrabals (Bohumil Hrabal), Ivans Klīma (Ivan Klíma), Pavels Kohouts (Pavel Kohout), Milans Kundera (Milan Kundera), Jaroslavs Seiferts (Jaroslav Seifert), Jozefs Škvoreckis (Josef Škvorecký), Ludvīks Vaculīks (Ludvík Vaculík) u.c.
70. gadi arī ir laiks, kad čehu literatūra pilnībā sašķeļas trīs daļās. Katrai ir savi autori, savi lasītāji, savas estētiskās normas un tradīcijas, katra "elpo citu gaisu". Kvantitatīvi vislielākā daļa ir tā saucamā oficiālā jeb atļautā literatūra. Durvis, lai tajā iekļūtu, brīžiem tiek pavērtas plašāk, brīžiem – pievērtas ciešāk, taču kopumā tā ir pilnībā pakļauta komunistiskās partijas kontrolei un tās programmām.
Pārējās divas literatūras daļas ir aizliegtas, un tās veido tie, kam oficiālajā literatūrā vairs nav vietas. Pirmkārt, tā ir trimdas literatūra: 70. gados ārzemēs rodas vairākas čehu izdevniecības, no kurām divas lielākās – Toronto un Ķelnē – pa abām kopā divu desmitgažu laikā izdod apmēram 370 grāmatu. Un, otrkārt, tas ir samizdats, kas čehu literatūrā ir nodaļa pati par sevi.
Samizdats
Samizdats 70. gados nav jauna parādība, tas pastāv jau pirms tam, taču mainījušies ir tā mērķi. Ja agrāk tekstus tikai centās saglabāt, tad, sākot no septiņdesmitajiem gadiem, galvenais uzdevums ir izplatīt darbus pēc iespējas plašākam lasītāju lokam, izveidot alternatīvu komunikāciju, neatkarīgu kultūru un domāšanu.
Lielāko samizdata izdevniecību ar nosaukumu "Edice Petlice" ('petlice' nozīmē 'durvju krampis'), kuras nosaukums rodas kā jociņš par oficiālo izdevniecību "Klíč" ('atslēga'), 1972. gadā izveido rakstnieks un žurnālists Ludvīks Vaculīks (1926–2015), kuru Pavels Kohouts pamatoti nodēvējis par izdevniecības "tēvu un vergu". Tieši viņš ir tas, kurš nodrošina izdevniecības darbu, kurai nav ne savas redakcijas, ne administrācijas, ne tehnikas – pat pastāvīgas adreses ne – un kura turklāt autoriem nemaksā honorārus. Tas nozīmē mūžīgu riņķa danci starp autoriem, redaktoriem, mašīnrakstītājiem, ilustratoriem, iesējējiem, lasītājiem – ar smagu somu, visbiežāk ar tramvaju vai kājām, no dzīvokļa uz dzīvokli. Un arī nemitīgas izsaukšanas uz nopratināšanām, kratīšanas, noklausīšanās un izsekošanas.
Kā izskatās samizdata izdevumi? Čehu samizdata grāmatas nav nekādi ar saspraudi kopā sastiprināti manuskripti, kā varbūt kāds iedomājas, – tās ir grāmatas šī vārda labākajā nozīmē: ar rakstāmmašīnu pārrakstītas, parasti 24 vai 12 eksemplāros (atkarībā no rakstāmmašīnas kvalitātes tie var būt līdz pat 32 eksemplāriem), dažkārt ar zīmējumiem vai fotogrāfijām, īpašos gadījumos pat kokgriezumiem, cietos vākos iesietas. Kā jau grāmatām pieklājas, tās tiek pārdotas, tiesa – ne jau veikalos, bet gan tikai labi pazīstamiem cilvēkiem un visbiežāk par pašizmaksas cenu, kas gan vienalga ir daudzreiz augstāka nekā oficiāli izdotajām grāmatām.
Līdz 1989. gadam šajā izdevniecībā vien iznāk 410 dažādu aizliegto autoru darbu. Bet tā nebūt nav vienīgā izdevniecība. Līdz 80. gadu beigām Čehoslovākijā tādu ir aptuveni septiņdesmit, kopā publicējot ap tūkstoti dažādu nosaukumu. Rakstnieks Jirži Gruša (Jiří Gruša) ir aprēķinājis, ka vienam grāmatas metienam (visbiežāk jau minētajiem 24 eksemplāriem) caurmērā bija aptuveni 300 lasītāju, tā ka samizdata grāmatas nebija milzīgs retums. Zināmu kārtību diezgan haotiskajā samizdata grāmatu publicēšanā ieviesa pēdējais Čehoslovākijas un pirmais Čehijas Republikas prezidents Vāclavs Havels (1936–2011), kurš savas 1975. gadā dibinātās izdevniecības "Edice Expedice" grāmatās bez autora vārda un darba nosaukuma vienmēr norādīja arī tirāžu, izdevuma kārtas numuru, kā arī katru publikāciju apstiprināja ar pašrocīgu parakstu. Tas bija visnotaļ tālredzīgi, jo 90. gados, kad samizdata darbus lavīnveidīgi sāka pārpublicēt oficiālās izdevniecības, bieži arī paši autori nezināja, kurš no visiem pieejamiem īsti ir pareizais un galīgais darba variants.
Samizdata izdevumiem ir vēl kāda īpatnība – tos oficiāli un likumīgi nevar konfiscēt. Proti, nav tāda likuma panta, kas to ļautu. Juridiski tie ir rokraksti: darināti manuāli, nevis mehāniski pavairoti, un pats galvenais – ar autora parakstu uz katra eksemplāra. Tas gan nenozīmē, ka praksē tos nekonfiscē, lai gan pēc tam bieži atdod atpakaļ. Otrs paradokss ir tāds, ka samizdatu mēdz uzskatīt par politisku literatūru, bet tas taču radās tāpēc, lai literatūru no politikas atbrīvotu, t. i., no komunistiskās politikas un ideoloģijas.
Kas no čehu samizdata lasāms latviešu valodā? Grāmatas veidā ir iznākuši tieši četri darbi – Hrabala un Kunderas proza, Seiferta dzeja un Havela vēstules [2] – un tagad arī Pavela Kohouta "Diplomēta bende", un vēl savulaik periodikā publicēti vairāku Havela lugu tulkojumi, [3] kuras sarakstītas 70. un 80. gados un uzvestas dzīvokļos vai ārzemēs.
Paralēlās pasaules
Vislielāko uzplaukumu samizdats piedzīvoja 70. gadu beigās saistībā ar "Hartas 77" ("Charta 77") rašanos un darbību. Šīs samērā nelielās Čehoslovākijas pilsoņu iniciatīvas deklarāciju, kuras teksta galvenie autori bija Vāclavs Havels un Pavels Kohouts, sākotnēji parakstīja 242 cilvēki. Tajā konstatēts, ka Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika neievēro pamata cilvēktiesības un pilsoņu tiesības, arī tās, kas garantētas nupat parakstītajā Eiropas drošības un sadarbības konferences Helsinkos Noslēguma aktā, un pirmajam to 1977. gada 6. janvārī bija iecerēts iesniegt ČSSR parlamentam. Tas tomēr nenotika, jo vairākus hartistus apcietināja. Taču dienu vēlāk "Hartas 77" deklarāciju publicēja visos lielākajos Rietumu pasaules izdevumos, jo hartisti tekstu jau iepriekš bija nogādājuši ārzemēs: to, viesojoties Čehijā, no galvas iemācījās kāda ar bavārieti precējusies čehiete.
Pret hartistiem tika vērstas negaidīti bargas represijas: vēl tā paša gada rudenī vairākiem piesprieda reālus cietumsodus un uz radošo profesiju pārstāvjiem tika izdarīts masīvs spiediens parakstīt "Antihartu", ko liela daļa ievērojamu aktieru, literātu, mūziķu utt. arī izdarīja. Pēc divdesmit gadiem būs cilvēki, arī augstākajos valsts amatos, kas apgalvos, ka "Antihartas" parakstītāji režīmu grāva efektīvāk nekā disidenti, jo kopīgiem spēkiem lika tam sapūt no iekšienes.
Tajās galvās, kas par pūšanu bija citos ieskatos, dzima ideja par "paralēlās kopienas" izveidi, proti, samizdata modeļa paplašināšanu uz pārējo kultūru un citām pilsoniskās dzīves jomām. Čehu "paralēlā kopiena" Eiropā – pareizāk sakot, bijušajā sociālistiskajā Eiropā – sava plašuma un daudzveidības ziņā ir unikāla. Tā izdod savu periodiku – līdz Samta revolūcijai samizdata žurnālu skaits jau sasniedz trīs simtus –, rīko neatkarīgus koncertus, mākslas izstādes, dzīvokļos uzved teātra izrādes, lasa privātas lekcijas un veido pagrīdes universitātes, demonstrē videožurnālus, rodas arī vairāki atbalsta fondi, tiek piešķirtas dažādas balvas. Atšķirības starp oficiālo un neoficiālo jeb alternatīvo kultūru ir tik milzīgas, ka gluži likumsakarīgi 80. gados jau ir jaunas radošas personības, kuras oficiālajā kultūrā nemaz necenšas iesaistīties, lai gan tās (vēl) neviens nav aizliedzis.
Kur tas suns aprakts
Pēc Prāgas pavasara apspiešanas 1968. gadā bijušajiem reformu komunistiem, kāds ir arī Pavels Kohouts, tāpat kā visiem pārējiem, kas padomju varmācību atsakās publiski dēvēt par brālīgo palīdzību, pamatā ir divas iespējas – doties trimdā vai kļūt par disidentiem.
Pavela Kohouta dzīvesstāsts apliecina, ka cilvēku nav obligāti jāiespundē cietumā, lai viņa dzīvi pārvēstu par elli. Šie desmit gadi sākas ar izslēgšanu no visa veida organizācijām, tajā skaitā Rakstnieku savienības, kas sociālismā ir obligāts priekšnoteikums, lai rakstnieks oficiāli drīkstētu būt rakstnieks. Visus aizliegto autoru darbus neatkarīgi no to satura izņem no pārdošanas un bibliotēkām un iznīcina. Tam seko kampaņas pret "kontrrevolūcijas aģentiem" plašsaziņas līdzekļos, tad nāk dažādu dokumentu atņemšana, piemēram, autovadītāja apliecības un, protams, ārzemju pases, ko turpina noklausīšanās un izsekošanas, aizturēšanas un nopratināšanas, un nemitīga neziņa par iespējamo apcietināšanu. Lai gan Pavela Kohouta dēlam vēl izdodas iestāties augstskolā, vēlāk viņš vienalga strādā par logu mazgātāju, taču abām meitām durvis uz augstskolu ir slēgtas. Izrādot individuālu pieeju, drošībnieki Pavelam Kohoutam arī aizdedzina vasarnīcu, uz kuru viņš ir pārvācies pēc izmešanas no dzīvokļa, viņa automašīnas bremzes pēc novietošanas uz ielas nesaprotamā kārtā mēdz sabojāties, viņš kampaņveidīgi saņem "darbaļaužu" vēstules ar kategorisku prasību vākties prom, reiz viņu pat ievieto karantīnā, jo dzīvoklī, kuru noklausās, kāds ir pajokojis, ka viņam esot mutes un nagu sērga, utt. Šajā vajāšanā ir arī tiešs upuris – Kohoutu ģimenes āpšu sugas suns, kuru drošībnieki noindē, dārzā noliekot ar strihnīnu apkaisītas desas, un kuram rakstnieks vēlāk velta ar "Hartas 77" laiku saistītu romānu ar nosaukumu "Kur tas suns aprakts" ("Kde je zakopán pes", 1987).
Edisons – tā takšeli sauca – ir apglabāts vasaras namiņa dārzā nelielā pilsētiņā Sāzava pie Sāzavas (Sázava nad Sázavou), uz kurieni pēc izlikšanas no Prāgas dzīvokļa Pavels Kohouts pārvācās. Šādā disidenta lomā viņu arī latviešu valodā izlasāmā romānā par draņķīgu, bet tomēr brīnišķīgu bērnību pagājušā gadsimta 70. gados ir iemūžinājis Mihals Vīvegs (Michal Viewegh). [4] Romāna varoņa tēvam nenozīmīga viesošanās pie kaimiņa disidenta nozīmē nopratināšanu valsts drošības iestādē un tai sekojošu atlaišanu no darba. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka, uz ielas ieraugot disidentu, cilvēki vislabprātāk pāriet uz otru ielas pusi. Taču ir arī ziņotāji. Valsts drošības dienesta lietās "Dialogs" un "Kopa" (tie bija Pavela Kohouta segvārdi), kurās kopā ir gandrīz desmit tūkstoši lappušu, atrodami 267 ziņotāju vārdi. Taču drošības dienesta savāktā informācija arī liecina par čehu radošumu un izdomu, lai drošības iestādes viņus liktu mierā. Piemēram, fotogrāfs Oldržihs Škāha (Oldřich Škácha) saskaņā ar protokolu sakās esot gatavs par Pavelu Kohoutu ziņot, taču nevarot garantēt, ka pirmajā kopīgajā iedzeršanas reizē viņam to neizpļāpās.
Praktiskākas dabas cilvēkus varētu interesēt jautājums, no kādiem līdzekļiem disidenti dzīvoja. Atbilde ir samērā vienkārša: ne visiem nācās mazgāt grīdas un logus, kļūt par naktssargiem, kurinātājiem vai mazkvalificētiem strādniekiem – disidenti bieži bija radošas personības, viņu darbus izdeva vai uzveda ārzemēs, un viņi par tiem saņēma autoratlīdzību. Valsts vara viņiem šos honorārus, lai gan gariem zobiem, patiešām ļāva saņemt, iespējams, galvenokārt aiz skopuma – lai Rietumvalstu valūtās saņemtu 40% nodokli, kas bija jāmaksā valstij. Vēlāk šo nodokli aizliegtajiem autoriem palielināja līdz 90%, bet oficiālajiem autoriem tas vienmēr bija tikai 2%. Ja naudu vēl aizliegtie autori saņēma, tad savus darbus gan ne – ārzemju izdevniecību atsūtītos autora eksemplārus kā aizliegto literatūru tūlīt pat konfiscēja un iznīcināja.
Un tad kādā 1978. gada oktobra dienā viss mainījās. Pavels Kohouts ar varas iestāžu svētību, kas acīmredzot cerēja, ka viņš labprātīgi emigrēs, oficiāli aizbraucis uz Austriju, kur viņam noslēgts līgums ar "Burgtheater", taču, kad viņš atceļā automašīnā centies šķērsot Čehoslovākijas robežu, robežsargi viņu burtiski aiznesuši atpakaļ uz Austriju. Vēlāk rakstniekam aizmuguriski atņemta pilsonība, un turpmākos vairāk nekā desmit gadus līdz Samta revolūcijai viņš pavadījis Vīnē.
Teātris Brodvejā, Latvijā un Prāgas dzīvokļos
Savas lugas iestudējumu Brodvejā – krievu autora Leonīda Andrejeva darba adaptāciju "Nožēlojamais slepkava" ("Ubohý vrah", 1973) – Pavels Kohouts neredz, jo braukt uz ASV viņam varas iestādes neļauj. Viņš arī atsakās no gandrīz miljona dolāru – jo šāda summa nozīmētu piekrišanu jebkādiem labojumiem –, kurus viņam piedāvā Holivudas producents par filmēšanas tiesībām memuārromānam "No kontrrevolucionāra dienasgrāmatas" ("Z denníku kontrarevolucionáře", 1969), kas aptver laikposmu, autora vārdiem sakot, no atbrīvotāju tankiem 1945. gadā līdz okupantu tankiem 1968. gadā.
Toties ļoti iespējams, ka Pavels Kohouts ir Latvijā visvairāk uz skatuves uzvestais čehu dramaturgs. Runa ir par viņa agrīnajām lugām, kas savulaik guva panākumus kā Austrumos, tā Rietumos. Tā viņa 1957. gadā uzrakstīto drāmu "Tāda mīlestība" ("Taková láska") ar nosaukumu "Ir tāda mīla" 1963. gadā izrādīja Liepājā un 1995. gadā – Valmierā; tās tekstu 1958. gadā publicēja arī žurnālā "Zvaigzne". [5] Šī luga savulaik Padomju Savienībā bija "Top 10" uzvedumu skaita ziņā – to ir iestudējuši vairāk nekā 600 profesionālu un amatieru teātru. Savukārt 1960. gadā uzrakstīto lugu "Trešā māsa" ("Třetí sestra") ar mainītu nosaukumu "Māja, kurā esam dzimušas" 1966. gadā uzveda Valmierā un nosaukumu "Māja Prāgā, paredzēta nosaukšanai" 1999. gadā – Latvijas Nacionālajā teātrī. Dailes teātris arī 1963. gadā iestudēja Pavela Kohouta adaptāciju Žila Verna romānam "80 dienās apkārt zemeslodei".
Taču tajos desmit gados, kas ir starp padomju okupāciju un fizisku izraisīšanu no dzimtenes, savas lugas redzēt uz skatuves Pavelam Kohoutam nav iespējams – tās uzved ārzemēs, un uz ārzemēm dramaturgu nelaiž, bet Čehoslovākijā tās ir aizliegtas. Taču ir viens izņēmums – dzīvokļu teātris. Vislielāko drošības dienestu reakciju izraisīja Pavela Kohouta adaptētā un režisētā "Play Makbeth" – jā, tā pati Šekspīra traģēdija par tirānu Makbetu –, kuras dalībniekus drošībnieki pa vienam vai vairākiem dažādos veidos cenšas izolēt, lai plānotās izrādes nevarētu notikt, taču "pašdarbnieki" viņus atstāj ar garu degunu – viņi izrādi ieraksta video, kuru vēlāk pārpērk arī austriešu televīzija ORF un vācu ZDF.
Lielākoties gan dzīvokļu teātrī izrāda viencēlienus, kas bieži tapuši "draugu izklaidēšanai". Aizliegto autoru savstarpējās attiecība ir īpašas – tās ir tik ciešas, ka dažādu dramaturgu darbos pat izmantoti vieni un tie paši personāži. Tā, piemēram, kāds Ferdinands Vaņeks, kuram, starp citu, vēl sociālisma laikā – 1989. gadā – komunistu galvenajā ruporā laikrakstā "Rudé Právo" ("Sarkanās Tiesības") Vāclava Havela dzimšanas dienā sludinājumu sadaļā ievietots apsveikums, vēlot labu veselību un daudz panākumu grūtajā darbā, – tātad šis Ferdinands Vaņeks ir ne tikai Vāclava Havela, bet arī Pavela Kohouta un vēl divu citu autoru lugu vadonis. Piemēram, Pavela Kohouta lugā "Sertifikācija" ("Atest", 1979) šis biklais un neuzbrūkošais, taču neiebiedējamais totalitārā režīma pretinieks Ferdinands Vaņeks risina problēmu, ar kuru Pavels Kohouts saskārās arī reālajā dzīvē: kā lai viņa šķirnes suns tiek pie kucēniem, ja uz saimnieku attiecas aizliegums veikt jebkādas darbības?
Pavisam līdz mūsdienām Pavels Kohouts ir uzrakstījis vai adaptējis aptuveni pussimtu lugu, radījis desmitiem kino un televīzijas scenārijus, pusotru duci romānu, īso prozu, kā stāsti, pasakas, recenzijas, reportāžas, feļetoni un esejas, – tāda ir bijusi Pavela Kohouta dzīve ar Hitleru, Staļinu un Havelu ("Můj život s Hitlerem, Stalinem a Havlem", 2011), kā izcilais čehu un austriešu dramaturgs un rakstnieks licis virsrakstā savam jaunākajam biogrāfiskajam darbam.
[1] Tulkojums latviešu valodā nupat iznācis apgādā "Jumava".
[2] B. Hrabals, "Es apkalpoju Anglijas karali", "Adria", 2005, no čehu val. tulk. V. Kraučis [B. Hrabal, "Obsluhoval jsem anglického krále", 1975 (šeit un turpmāk norādīts izdošanas gads samizdatā)]; M. Kundera, "Atvadu valsis", "Zvaigne ABC", 2003, no čehu val. tulk. V. Kraučis [M. Kundera, "Valčík na rozloučenou", 1975]; J. Seifert, "Mēŗa stabs / Skūpstu grāmata", "Mansards", 2015, no čehu val. atdzejojis U. Bērziņš [J. Seifert, "Morový sloup", 1975, 1977]; V. Havels, "Vēstules Olgai", "Dienas Grāmata", 2009, no čehu val. tulk. R. Ruduša [V. Havel, "Dopisy Olze", 1983].
[3] "Audience", "Teātra Vēstnesis", 1990, Nr. 9/10, no čehu val. tulk. V. Kraučis ["Audience", 1975 (šeit un turpmāk norādīts pabeigšanas gads)]; "Vernisāža", "Kentaurs XXI", 1998, Nr. 14, no čehu val. tulk. V. Kraučis, ["Vernisáž", 1975]; "Pats vainīgs", "Kurzemes Ekspresis", 1998, 7. janv., no čehu val. tulk. V. Kraučis ["Chyba", 1983]; "Kārdināšana", "Avots", 1990, Nr. 9, no čehu val. tulk. V. Kraučis ["Pokoušení", 1985].
[4] M. Viewegh, "Báječná léta pod psa", 1992 / M. Vīvegs, "Suniski pasakainie gadi", "Mansards", 2012, no čehu val. tulk. J. Krastiņš.
[5] Pāvels Kogouts, "Tāda mīlestība", "Zvaigzne", 1958, Nr. 5–7, tulkotājs nav norādīts (visticamāk, no krievu val.).
1