Redzējumi
29.08.2016

Nepatīkamais patrons

Komentē
4

Viens no Latvijas populārākajiem politiķiem, ja ticam aptaujām, ir Aivars Lembergs. Savukārt vienu no populārākajām tēmām Lemberga retorikā varētu apzīmēt kā antiamerikānismu. Visbeidzot – šis politiķis neekspluatē tēmas, kurām, viņaprāt, nav rezonanses noteiktā sabiedrības daļā.

Pēdējais "klucītis" tēmas izklāstā ir visnotaļ svarīgs. Proti, nav tik vienkārši, ka Lemberga atklāsmes par ASV pamatā ir viņa saistība ar tranzītbiznesu un šīs nozares saistība ar nepieciešamību izpildīt zināmas piruetes Kremļa virzienā. Ja būtu tikai šis cēlonis, tad politiķis ASV tik bieži nekritizētu arī vietējai auditorijai veltītos formātos. Acīmredzot Lembergs šos sižetus uzskata par noderīgiem, veidojot attiecības ar Latvijas sabiedrību, to skaitā "zaļo zemnieku" elektorātu, kas diez vai saskaras, pārklājas ar Ždanokas & Co. atbalstītājiem Latvijā. Tātad jautājums – ko Lembergs ir uztaustījis daļā latviešu sabiedrības?

Jāuzsver arī tas, ka Lembergs tieši konsekventi strādā ar šo tēmu, pievēršanās tai nav nejaušība. Gandrīz katrā otrajā viņa iknedēļas preses konferencē daļa laika tiek veltīta ASV politikas kritikai. Savukārt, lai aprakstītu to, kas diezgan neveikli šajā tekstā tiek apzīmēts kā antiamerikānisms, pareizāk šķiet nevis mēģināt kaut ko pārstāstīt, bet gan aicināt noskatīties kaut vai Lemberga komentāru pagājušajā nedēļā, veltītu ASV viceprezidenta vizītei Rīgā.

Tātad ar kādiem priekšstatiem pietiekami lielā latviešu sabiedrības daļā viņš strādā?

Pirmā grupa. "Lielie" (te domātas valstis) vienmēr rīkojas, tostarp savstarpēji vienojas, uz "mazo" rēķina. Domāju, tas ir dziļi iesakņojies priekšstats, kas faktoloģiski aizsākas ar Latvijas neatkarības zaudēšanu Vācijas un PSRS vienošanās rezultātā pagājušajā gadsimtā. Mūsdienu Vācija šim starptautisko attiecību interpretācijas modelim tā īsti vairs neder, toties ASV der ideāli. "Būs tā, kā vienosies amerikāņi un krievi." Un skaidrs, ka vienošanās pamatā nav un nebūs "mazo" (Baltijas, Ukrainas, Sīrijas utt.) specifiskās intereses. Amerikāņi ir mūsu sabiedrotie tik ilgi, kamēr tas viņiem ir izdevīgi.

Šī nostāja, kas svārstās amplitūdā no bažīguma līdz skaidrai nepatikai pret "lielajiem", caurvij veidu, kā daļa latviešu sabiedrības interpretē notiekošo. Modelī iekļaujas arī "skandināvi", kurus par "lielajiem" pasaules līmenī grūti uzskatīt, bet mums viņi tādi ir, pateicoties viņu reālajai vai iedomātajai finansiālajai un ekonomiskajai ietekmei Latvijā.

Amerikāņi kontrolē visādus starptautiskos valūtas fondus un "lielo" naudu vispār, līdz ar to ir tieši saistīti ar Latvijas ekonomiskajām ķezām.

Otrā grupa. Jebkura liela valsts savu apmēru dēļ gādā ļoti daudzveidīgu vielu saviem vērotājiem "no malas", arī kritiski noskaņotajiem. ASV šajā ziņā ir, ja tā var teikt, tīrradnis. Vieniem – masu kultūras eksportētājs un "īstās kultūras" mērdētājs, imigrantu nācija, kas "aplaidusies" ar dažādām minoritātēm. Otriem – valsts, kas naska uz militāra spēka demonstrēšanu, avantūrismu, pārlieku nežēlīgu kapitālismu, valsts, kurā miljoni gatavi balsot par kaut ko tādu kā Tramps.

Īsi sakot, ērmi ar neadekvātu ietekmi uz mūsu likteni.

Nedomāju, ka Lembergs strādā ar antiamerikānisma tēmu tādā pašā, ja tā var teikt, līmenī, kādā viņš laiku pa laikam apstiprina savai auditorijai, ka domā līdzīgi jautājumos par atšķirīgu seksuālo orientāciju ("ar tādām lietām nelielās!") vai veikalos nopērkamo pārtiku ("neveselīga!"). Viņa piedāvātais antiamerikānisms ir nevis tāda ikdienišķa domu apmaiņa par iecienītām tēmām, bet gan norāde, ka Latvijas ārpolitika ir nepareiza un tādēļ maināma.

Te arī jāpiezīmē, ka antiamerikānismam ir senas tradīcijas un noturīga pastāvēšana ne tikai Latvijā. Vācija, Francija utt. Tieši tādēļ antiamerikānisms, kas pēdējās desmitgadēs saplūst ar antiglobālismu, ir tieši pretenzijas uz alternatīvu, nevis prasta nepatika pret citu nāciju – a la dažu franču publicistu apgalvojumi 20. gadsimta sākumā, ka pat vāciešu izkārnījumiem ir sliktāka smaka nekā franču fekālijām.

Kādu tad alternatīvu piedāvā Lembergs (vismaz kā es to saprotu)? Nelielām valstīm jo īpaši nav draugu, ir tikai intereses, tādēļ ir vēlams kaut kāds neitralitātes paveids. Plus – maksimāli jāveicina "lielo" ieguldījumi Latvijā, jo tad viņi nebūs ieinteresēti tos zaudēt radikālu izmaiņu gadījumā.

Man nepatīk tizli retoriski jautājumi, bet tomēr: kā jums šķiet – cik daudzi Latvijas iedzīvotāji šādu alternatīvu vairāk vai mazāk atbalsta?

Ja runa ir par mani pašu, manuprāt, šajā modelī ir vairākas nepilnības.

Pirmā. Vēsture liecina, ka reāla interešu konflikta vai reāla "dīla" gadījumā nekādi "lielo puišu" ieguldījumi nepalīdz. Profesors Inesis Feldmanis, raksturojot Kārļa Ulmaņa politiku 1939. gadā, raksta: "Daudzi avoti liecina, ka K. Ulmanis ļoti labi saprata situācijas nopietnību un radušos draudus Latvijas neatkarībai. Ne velti Ulmaņa valdība [..] uzņēmās lielu ārējo parādu par vācbaltiešu īpašumiem, ko tie bija atstājuši Latvijā. Tādā veidā bija iecerēts saglabāt un pat kāpināt Berlīnes interesi par Latviju." (Krājums "Vācbaltieši Latvijā", 183. lpp.). Aprēķins izrādījās aplams.

Tēze, ka neviens taču nav tik dulls, lai rīkotos pretēji savām biznesa interesēm, ir aizkustinoša, ja atceramies, kas tikai kaut pēdējo gadu laikā pasaulē pieredzēts.

Otrā. Vēsture arī liecina, ka mēģinājumi "būt pa draugam ar visiem" ilgtermiņā nenes gaidītos augļus (par Šveici neizteikšos, jo nepietiekamas zināšanas). Piemēram, pagājušā gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē izcili neveiklā situācijā nonāca Čehija. No vienas puses, tās militārais patrons Francija, kas bija nolēmusi nolikt uz ceļiem Vāciju, okupējot Rūras apgabalu. No otras puses, čehiem ekonomiski novājināta Vācija kā svarīgs ekonomiskais partneris galīgi nebija izdevīgs, turklāt bažas radīja pašas Čehijas prāvās vācu kopienas radikalizēšanās (avots: 2007. gadā Pēterburgā iznākušais krājums "Austrumeiropa pēc Versaļas"). Čehi mēģināja laipot, īstermiņā likās, ka tas izdodas, nākamajā desmitgadē izrādījās – neizdodas vis.

Mūsdienās ir gūzma valstu Āzijā un Āfrikā, kas mēģina koķetēt vienlaikus ar Ķīnu un ASV (nosacītajiem Rietumiem kopumā), izmangot sev kaut ko no abām. Tā var mēģināt darīt, tomēr man mute neveras saukt, piemēram, Pakistānu par ļoti stabilu valsti.

Šīs kritiskās piezīmes par Lemberga piedāvāto alternatīvu (vismaz manā izpratnē) nenozīmē, ka pašreizējā starptautiskā lietu kārtība ir nevainojama un brīva no aizmuguriskiem darījumiem. Slavojam Žižekam patīk stāstīt vēsturisko anekdoti, kurā Staļinam prasa: kas boļševiku rindās ir sliktāks – labais vai kreisais novirziens? Abi, atbild Josifs Visarionovičs. It kā neloģiski, bet...

Liekulīgums un savtīgums mūsu Rietumu sabiedroto (tāpat kā citu valstu) ārpolitikā ir vērojams pamatīgās devās. Tomēr antiamerikānisms (vai antiglobālisms) nevar būt ārpolitikas instruments, jo vispārinājumi nav auglīgi.

Mūsdienu Latvijas politikā, to skaitā koalīcijas partijās, patiesībā netrūkst cilvēku, kuri domā līdzīgi kā Lembergs, tikai to atklāti nepauž. Man tas neizraisa niknuma lēkmes, tomēr atļaušos palikt skeptisks par šo ideju, ka mūsu elite varētu būt tik unikāli prasmīga, lai, atvainojos par prastu izteiksmi, spētu vienlaikus slaukt "visus", valstij izdevīgi izmantot pretrunas starp "lielajiem", turklāt šādos vingrinājumos neaizspēlēties tiktāl, ka šie 64 600 kvadrātkilometri ir nevis valsts, bet gan "apolitisks" tirgus laukums.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!