Ir tādi nenosakāmo sajūtu formulējumi, kuri gandrīz pilnībā apliecina valodas pārsteidzošo, tomēr epizodisko spēju raksturot sākotnēji it kā nenoraksturojamas lietas. "Gandrīz" šeit pielikts tāpēc, ka valodai tomēr eksistē robežas, kamēr mūsu prāti nereti producē tādas domas un emocijas, kuru izpaudumam vārdos traucē... paši vārdi. Es nezinu šo formulējumu izcelsmi, šķiet, tie ir padomju laiku studentu folkloras sastāvdaļa. Lūk, daži piemēri: "Tā kā zeķes par īsu"; "Tā kā ar sarkanu zīmuli rakstīt gribas"; "Tā kā mātes žēl". Vai jūs kādreiz esat jutušies līdzīgi? Man šķiet, ka savulaik esmu izjutis katru no šīm nenosakāmajām sajūtām, kuru konkrēta definēšana nav iespējama to ātrās, savstarpējās nomaiņas dēļ.
Līdzīgi ir ar Paula Bankovska jaunās grāmatas "Es neko neatceros" lasīšanu un saprašanu (?). Izdevuma apakšvirsraksts mums ziņo sacerējuma ievirzi: "Par lietu dabu". Tas nozīmē, ka ar paša autora ilustrācijām bagātinātie stāsti ir gan par dažādiem priekšmetiem un viņu likteņiem, gan par "lietām kā tādām", proti, dzīves tipiskajām un arī nestandarta norisēm. Priekšmetu mini-autobiogrāfijas lielākoties sarakstītas pirmajā personā, tās iepazīstina lasītāju ar paklāju, kurš agrāk baudījis smalku un smaržīgu pēdu pieskārienus, bet "dzīves" līkloči to atveduši pie mums, liekot kalpot kādā apšaubāmas reputācijas pirtī; ar Berlīnes suvenīru – lācīti, kuram jāpārdzīvo kaķa neslēptā agresija pret sevi; ar lokomotīvi, kura jau sadalīta detaļās, tāpēc vienīgā atlikusī esības forma tai ir atmiņas par to, ko viņa redzējusi savu pārbraucienu laikā. Tie nav vienīgie stāstnieki.
Priekšmeta iedzīvināšanas aspekts, kuru izmanto autors, atsauc atmiņā Imanta Ziedoņa literāro pasaku krājumu "Blēņas un pasakas" (1980), no turienes pazīstam hrestomātisko pārīti Uzpirksteni un Govi un viņu ņemšanos par un ap dažādām mēlēm – jo Uzpirkstenis bija sagribējis kļūt par zvanu un viņam pietrūka tikvien kā zvana mēle. Kad mazotnē lasīju Ziedoņa stāstus vai, vēl labāk, klausījos tos "Melodijas" izdotajā platē, jau tad mani piemeklēja dīvaina sajūta, ka šie stāsti īstenībā ir par kaut ko citu. Par ko? To es nezināju. Tā bija mistērija, kaut kādas aizpakauša aizdomas, kuru kodolam tu nevari (vai nemāki) piekļūt, tāpēc tās paliek aizdomas aizdomu pēc. Te arī parādās iepriekš pieminētie nenosakāmo sajūtu formulējumi un viņu brīnumainais, konkrētais tiešums. Kaut kā man likās, ka tās zeķes ir par īsu, lasot gan Ziedoņa "Krāsainās pasakas", gan arī blēņpasaku krājumu. Iespējams, tas tāpēc, ka dzejnieka tēls man likās tik cēls un pārpasaulīgs, ka šķita dīvaini, ka tāds vieds cilvēks piepeši sāk rakstīt tādus... interesantus, amizantus, bet tomēr, salīdzinot ar viņa dzeju, niekus. Tātad tur jābūt kādam āķim, kādai globālai metaforai, nozīmei, kura ir pārklājusies pār tekstu un kuru es nezināmu iemeslu dēļ nesaprotu.
Izklausās diezgan dīvaini, es piekrītu. Zināmā mērā pat maniakāli. Šīs savādās īpatnības pieminēšana bija nepieciešama, lai pateiktu, ka, lasot Paula Bankovska pasakas (šo vārdu piemērosim konteksta dēļ), man nekādu aizdomu "par kaut ko vairāk" nav. Skaidrs, Bankovskis nav Ziedonis. Nav pārāk jēgpilni izvēlēties sev kādu Zelta teļu un pēc tam šim etalonam nostādīt blakus katru nākamo literāro, mūzikas vai citas radošās sfēras produktu (esmu drošs, ka ir cilvēki, kas tieši tā arī dara), veicot nepiekāpīgu diagnostiku, vai tam būs lemts tikt pagodinātam ar manu uzmanību vai nē. Šķiet, ka Ziedoņa gadījumā atslēga bija viņa valoda – koncentrētie, teju lietišķie teikumi, kuros juveliera precizitātē atlasītie vārdi viens ar otru reaģēja kaut kā īpaši, sevišķi. Tie it kā dubultoja ļoti vienkāršos sižetus, kā rezultātā lasītājs, manuprāt, varēja nonākt pret diviem realitātes atveidojumiem: tiešā un pastarpinātā. Pēdējā noslēpumu tā arī nekad neatminot, vismaz līdz galam ne. Arī Bankovska valoda ir vienkārša, kaut vietām ar angļu valodas iestarpinājumiem (stāstā "Tinte"). Taču šai vienkāršībai pietrūkst noslēpumainības, līdz ar to realitāte tiek atveidota tieši, nevis pastarpināti, pat ja autora nolūks ir bijis citādāks. Tas nebūtu uztverams kā trūkums, ja vien vietām nenovestu pie garlaicības. Tajā pašā laikā dažbrīd vienkāršie, ikdienišķie, arī – sirsnīgie un atklātie vēstījumi pielīdzināmi vēl vienam mūsu literatūras dižgaram un viņa stilam, proti, Vizmai Belševicai un viņas "Billei".
Līdzības pamatā ir nekaunēšanās no savu izjūtu detalizētības un ievainojamības, iespējams, līdz ar to padarot lasītāju ne tikai par literāra darba uztvērēju, bet arī par latentu psihoterapijas seansa vadītāju. Viegla seansa, bez šokējošiem vai pārlieku traģiskiem pieredzējumiem.
Otru grāmatas daļu sastāda mazi pastāstiņi par puisīšiem un meitenītēm, kā arī par viņu vecākiem. Daniila Harmsa un Mihaila Zoščenko tradīcijās ieturēti, tie tomēr ir apdarināti ar birku, uz kuras lasāma atturīga vinjete, kura veido burtus "P.B.". Īsā, koncentrētā forma palīdz stāstiņus uztvert kā mazus, literārus treilerīšus starp nosacīti "garajiem lasāmgabaliem". Vairums no tiem ir patiesi asprātīgi, balstoties latviešu valodas idiomās un frazeoloģismos, tie, ņemot talkā pieklājīgi limitētu indes devu, iedzeļ iesīkstējušiem uzskatiem un it kā permanentām "patiesībām" par to, kāda tad nu ir tā "lietu daba". Piemēram, stāstiņš "Par mājasdarbu": "Reiz dzīvoja puisītis. Viņš neizpildīja mājasdarbu. Pēc tam izauga liels, sāka sist suņus vārtrūmēs un tantiņām atņēma somiņas." [1] Ironiska, retrospektīvā balstīta, skāba pasmaidīšana par cilvēku radīto pieņēmumu plakanību un visai drošo ietipināšanu strupceļā.
Ilustrācijas ir grāmatas labākā vizītkarte. Pateicoties tām, izdevums kļūst nevis par naktsskapīša literatūru, kurai pieķerties pēc vakara grauzdiņiem ar sviestu un putojošas vannas, bet kuru jāņem līdzi mugursomā uz plānotiem un spontāniem ceļojumiem. Līdzīgi kā ar "Moleskine" blociņiem, kurus, cik atceros, savu darbiņu tapināšanā izmanto arī Pauls. "Facebook" ir šo kancelejas piederumu fanu lapa, kurā dažādi ļaudis publisko savus zīmējumus, gleznojumus un skices. Mani šīs talantu izpausmes ļoti iedvesmo, pirmkārt, liekot novērtēt uzmanīgās vērošanas nepārejošo nozīmīgumu sev interesantas pasaules saglabāšanā, otrkārt – saņemot iespēju priecāties par amatniecisko vieglumu un graciozitāti, ar kuru var lepoties tieši akvareļa māksla un tie pirksti, kas tajā orientējas. Cik zinu, autors savu prasmi šai jomā ir kaldinājis lietišķajos.
Vēl viena kaislība, kurā autors dalās ar lasītāju, ir ēdiens un gardēža izpratne par to (stāstā "Riteņi"). Arī šai savā ikdienas sastāvdaļā Pauls ir ļāvis ieskatīties ar sociālo portālu starpniecību. Iepriekš pieminētajā stāstā "Tinte" uzzibsnī gan autora mīlestība pret mūziku, gan pret idejām, kuras tā pārstāv un nes pie cilvēkiem. Konkrētajā stāstā šo ideju nesējs (un, izrādās, arī samaitātājs) ir Bono un grupa "U2", iezīmējas arī apvienības "Depeche Mode" dziļās pēdas, kuras palikušas ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas jauniešu prātos, kā tas notika 90. gadu sākumā. Autobiogrāfiskās detaļas un atmosfēriskā Zeitgeist noskaņa stāstu padara par vienu no saistošākajiem krājumā, iegaismojot būtiskus punktus kolektīvajā atmiņā un informējot par tiem paaudzi, kura vai nu skatījās uz pasauli caur bērnu gultiņas redelītēm, vai vēl tikai gatavojās ienākt šai pasaulē.
Atgriežoties pie sākumā pieminētajiem nenosakāmo sajūtu formulējumiem, jāpiemin vēl viena, līdzīga modernās folkloras tradīcija ar grūti izsekojamu ģenealoģiju. Tos varētu nodēvēt par "nemainīgajiem apgalvojumiem", kuri allaž bijuši humora un ironijas ietonējumā. Piemēram, šādi apgalvojumi: "Japānā nav klavieru", "alkoholiķi neēd ābolus" un "intelektuālis ģērbjas smieklīgi". Pēdējais teikums man ienāca prātā uzreiz, tikko kā sāku sakārtot domas par Bankovska grāmatu. Nē, autors neģērbjas smieklīgi, drīzāk – cik sanācis to novērtēt – jauneklīgi un brīvi. Apgalvojuma ierašanās manā apziņā varētu būt radusies līdzīgā ceļā, kā neargumentētā meklēšana pēc Ziedoņa literāro pasaku zemteksta un daudznozīmības. "Es neko neatceros" sakarā liekas ļoti svarīgi definēt Bankovski kā intelektuāli, apzinoties, ka apzīmējums ir neviennozīmīgs un kāds cits (cerams, ka ne Pauls), šādā vārdā nosaukts, varētu pat apvainoties. Apejot tezaurisku vārda izskaidrošanu, grāmatas "Es neko neatceros" gadījumā intelektuālis ir tās radītājs gan sižeta būvēšanas, gan idejiskās nostādnes veidošanā. Cilvēks, kurš novērtē un spodrina savu pieredzi, vienlaikus esot ar mieru tās atblāzmas novirzīt un nedzīviem/dzīviem priekšmetiem, radot mikrokosmosu, kurā ir vērts ieskatīties. Pat tad, ja ne katrs tā stūrītis ir aizraujošs un bezgalīgi interesants. Cik zinu, tā tas mēdz būt ar vienkāršām, bet dažbrīd grūti noformulējamām lietām.
1. Pauls Bankovskis, "Es neko neatceros", izdevniecība "Dienas Grāmata", Rīga: 2013, 32. lpp.
0