Komentārs
08.09.2015

Nenokavē savu katarsi!

Komentē
2

Tiem, kas pēdējā gada laikā regulāri seko Latvijas politikai, kāda lieta šodien ir jau kļuvusi pavisam skaidra. Sabiedrība ir ieguvusi sev jaunu katarses objektu – proti, cilvēku, nepatikā pret kuru mēs attīrām savas dvēseles un paceļamies pāri ikdienišķajam. Šādi katarses objekti sabiedrībai ir ļoti vajadzīgi – kur gan citur mēs varētu gūt tik spēcīgas un pacilājošas emocijas? Kur gan vēl mēs spētu tik skaidri saskatīt, kas vainīgs mūsu visu metafiziskajā nelaimīgumā? Un kur gan citur mēs spētu pārliecināties par visa cilvēciskā un labā dziļi apslēpto vienību, ja nebūtu kādas figūras, naidā pret kuru tik ekstātiski savienojas tik daudz pretrunu? Būt par vispārēju katarses objektu nav viegli. Tam, gluži kā Oidipam sengrieķu traģēdijā, ir jāspēj sarindot liktenīgi nepareizus lēmumus – lai beigu beigās nonāktu absolūtā pazušanā, no kuras šajā saulē atbrīvošana nav iespējama. Kad esi nonācis tur, viss, ko tu dari, kaut kādas nolemtības dēļ var nākt tev tikai par ļaunu – šai saulē tev glābiņa nav. Taču, no otras puses, cilvēkiem būtu jābūt tev bezgalīgi pateicīgiem par tavu traģisko pārkāpumu – gluži kā Jūdam Nikosa Kazancaka pazīstamajā romānā par pēdējo kārdinājumu. Šis Jūda (kuru Skorsēzes filmā, kā atceramies, tēloja Hārvejs Keitels) pamatoti pārmeta no krusta nokāpušajam Kristum, ka viņš, Jūda, cilvēces glābiņa dēļ ir veltīgi izdarījis visbriesmīgāko darbu – proti, nodevis savu pestītāju. Jūdas apvainojums ir pamatots: bez nodošanas un nāves taču nebūtu augšāmcelšanās un vēstures piepildījuma. Tādēļ lielais, pazudinātais noziedznieks vienmēr ir neizbēgami līdzdalīgs pestīšanā.

Kļūdās tie, kas domā, ka sabiedrības politiskā apziņa ir brīva no šādiem reliģioziem priekšstatiem. Tieši vajadzība pēc katarses figūrām, kuras konsolidē pret sevi visu šķietami labo un cilvēcisko, to apliecina visspilgtāk. Tie ir tie "pazudinātie", kurus popularitātes ziņā neviens nespēj glābt un kuri tomēr ir gana spilgti un nozīmīgi, lai ar negatīvu zīmi nodrošinātu pilsoņiem ilūziju par solidaritāti un vienprātību savā starpā. Tradicionāli tie mums ir bijuši vīrieša cilvēki – dažādi Andri, Aināri, Aigari, Einari. Tagad tā, kā šķiet, ir Solvita Āboltiņa, kura nenovēršami un neatlaidīgi virzās pa savu politisko krusta ceļu – droši vien labi apzinoties, uz kurieni tas ved. Ir jau sadarīts daudz kas nelabs – šaubu nav. Taču visu politisko nokrāsu publikai gan vajadzētu būt Āboltiņai dziļi sirdī arī drusku pateicīgai – kur gan citur mēs ņemtu tik spilgtu katarses objektu?

Viens no apliecinājumiem tam, ka īstam katarses objektam viss tiek ierēķināts par sliktu, bija atrodams arī pagājušās nedēļas žurnālā "Sestdiena", rakstā par partiju "Vienotība". Šeit līdzās citiem Āboltiņas grēkiem tika pieminēts, ka viņa, lūk, pazīstoties ar Olafu Berķi. Šis izteikums ir tā vērts, lai to mazliet pakomentētu. Ne jau tādēļ, lai attaisnotu Āboltiņu, – politiskā nozīmē tas šodien jau ir diezgan bezjēdzīgi. Mana tēze ir krietni prastāka: Latvijas apstākļos kādam pārmest to, ka viņš pazīstas ar kādu citu, ir diezgan liekulīgi. Publiski aktīvu cilvēku starpā pie mums visi pazīst visus. Vispirms, Latvijā šodien dzīvo nepilni divi miljoni cilvēku – tā ir viena neliela ASV un viena vidēja Vācijas pilsēta. Otrkārt, Latvija ir monocentriska valsts – visa valsts līmeņa politika ir koncentrēta Rīgā, kurā kopā ar piepilsētām dzīvo puse no valsts iedzīvotājiem. Treškārt, gan latvieši, gan Latvijas krievi ļoti ciena personiskas attiecības. Turklāt latviešu un krievu "tusiņi" bieži ir samērā nošķirti, kas vēl jo vairāk sašaurina attiecīgās aprindas abās frontes pusēs. Ceturtkārt, Latvijas (tāpat kā vairuma citu demokrātisko valstu) politiskās aprindas nebūt nav pārāk atvērtas jaunpienācējiem – gluži pretēji, tās ir samērā noslēgtas, un kadru cirkulācija ir visai ierobežota. Īsi sakot, iedomāties, ka divi Latvijā ietekmīgi cilvēki ar ilgu publiskās darbības stāžu varētu viens otru personiski nepazīt, ir bezgalīgs naivums. Protams, var jautāt par šīs pazīšanās "dziļumu" un intensitāti – proti, vai tie ir ļaudis, kas uz ielas sveicinās, ļaudis, kas reizēm kopā pusdieno, vai ļaudis, kas draudzējas ar ģimenēm. Taču arī dziļumu būtiski nosaka tieši aprindu šaurība.

No šā izriet daži secinājumi. Politoloģijā ir veikti pētījumi, vai "ciemata atmosfēra" politikā uzlabo vai pasliktina pārvaldi. Galu galā, iespējami būtu abi varianti. No vienas puses, personiskas attiecības un saiknes dažādu pārvaldes darbinieku starpā bieži liek cilvēkiem darīt savu darbu godprātīgi – pienākumu pret konkrētu, personiski pazīstamu cilvēku var izjust spēcīgāk nekā pienākumu pret bezpersonisku struktūru. No otras puses, personiskas attiecības (kā to Latvijā bieži pieņem) var kalpot kā augsne korupcijai. Tomēr izrādās, ka personiskas attiecības pārvaldes darbinieku starpā nebūt obligāti nenozīmē, ka attiecīgā pārvalde būs korumpētāka. Otrkārt, Latvijas politisko aprindu relatīvā šaurība vedina uz pārdomām par valsts pārvaldes zemās efektivitātes un popularitātes iemesliem. Acīmredzot šajā dziļi personalizētajā vidē bieži pietrūkst koordinētas darbības spējas, konfliktiem un ambīcijām dominējot pār kopīgām interesēm. Tādēļ arī strīdiem un konfliktiem, kuri populārajos medijos tiek attēloti kā ideoloģiskas nesaskaņas un strukturālas interešu sadursmes, ļoti bieži pamatā ir vienkārši personiska nesaticība, neuzticēšanās un atriebīgums, nekas cits.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2