Blogs
11.09.2017

Nemierīgais atoms

Komentē
0

Tajā pašā gadā, kad notika avārija Černobiļas atomelektrostacijā, uz padomju kinoekrāniem nonāca režisora Konstantīna Lopušanska pirmā pilnmetrāžas filma "Mirušā cilvēka vēstules" ar Rolānu Bikovu galvenajā – profesora, Nobela prēmijas laureāta – lomā. Filma bija drūms un bezcerīgs stāsts par nelielas cilvēku grupiņas eksistenci pēc kodolkara, un lai gan, kā jau bieži vien padomju kinematogrāfā tas bija pieņemts, māksliniecisku brīvību un ideoloģisku apsvērumu dēļ tās darbība risinājās kādā vārdā nenosauktā rietumvalstī, skatītājiem nevarēja rasties šaubas par to, ka kodolkarā nekādu uzvarētāju nebūs.

Gadu vēlāk, jau tad, kad bija iekustējusies Mihaila Gorbačova sludinātā "perestroikas" un "glasnostj" politika, arī padomju TV skatītājiem tika dāvāta iespēja noskatīties pirmoreiz 1983. gadā ASV "ABC" televīzijas tīklā pārraidīto un kopš tā laika par vienu no visos laikos skatītākajām televīzijas filmām atzīto "Dienu pēc tam" ("The Day After"). Tajā bija iztēlots, kā sadalītajā Vācijā sācies NATO un Varšavas līguma valstu militārais konflikts ātri vien pāraug kodolkarā starp ASV un PSRS un drīz vien vistiešākajā veidā izmaina arī kaut kur no mums tik tālajā Kanzasā mītošu mierīgo iedzīvotāju likteni. Tāpat šajā filmā ar gudru ziņu tā arī palika neizpausts, kura puse savas kodolraķetes izšāvusi pirmā, un arī brīdinošais vēstījums bija visai līdzīgs tam, ko varēja nolasīt padomju filmā. Lai gan Kubas raķešu krīze tobrīd jau šķita tāla pagātne, 20. gadsimta 80. gadi vēl aizvien bija neomulīgi satraucošs laiks, un tas atspoguļojās arī kino. Tajā pašā gadā, kad ASV televīzija pirmoreiz pārraidīja "Dienu pēc tam", ASV skatītāji varēja noskatīties arī filmu "Testaments", kurā pēc kodoluzbrukuma ASV par savu un savu tuvinieku izdzīvošanu cīnās vairākas ģimenes. Aptuveni tajā pašā laikā un jau šajā okeāna krastā tapusi arī "BBC" televīzijas filma "Pavedieni" ("Threads"), kurā tika iztēlots kodoluzbrukums un tā sekas Lielbritānijā. "Pavedieni" šur tur tikusi atzīta par šausminošāko un grūtāk skatāmo šai tēmai veltīto filmu.

Jāatzīst, ka līdz brīdim, kad noskatījos "Dienu pēc tam", savā bērna vai pusaudža prātā par kodolkaru galvenokārt biju domājis kā par vienpusēju ļaunumu, proti, ārēju apdraudējumu, kas varētu izpausties kā "amerikāņa" izšautas raķetes vai nomestas atombumbas radīts sēņveida mākonis pie pamales. Lai no šī mākoņa un tā nestajām sekām paglābtos, bija rūpīgi jāseko civilās aizsardzības brošūrās "Tas jāzina un jāprot katram" atrodamajām lietišķajām norādēm par patvertņu izbūvi, dzeramā ūdens aku aizsardzību un gāzmasku lietošanu un reizi gadā vai pat vēl retāk jāpiedalās civilās aizsardzības mācībās, kuru laikā iztēlotā atomkara apdraudētajiem skolēniem bija jāmeklē patvērums no koka konstrukcijām celtās skolas sporta zāles pagrabstāvā ar tādu pašu koka konstrukciju griestiem. Pasaule bija melnbalta un viegli saprotama. Uz humora un satīras žurnāla "Dadzis" pēdējā vāka tēvocis Sems allaž grabināja savus atombumbu krājumus, vecāki šķendējās par to, ka no darba algas atkal ticis atvilkts obligāti brīvprātīgs ziedojums kaut kam, kas tika dēvēts par "Miera fondu", kāds vīrs teltī Vašingtonā pie Baltā nama jau nedēļām protestēja pret bruņošanās sacensības eskalāciju, bet Amerika un visas citas ārzemes bija kaut kur tālu prom.

Taču tad viss izmainījās. Padomju karaspēks no Afganistānas tika atvilkts, beidzās arī Aukstais karš, un drīz vien nekādas Padomju Savienības vairs nebija. Vēl pēc brīža Latviju pameta arī padomju armija, un šķita jau, ka pasaulei vajadzētu būt kļuvušai ja ne labākai, vismaz mierīgākai gan. Tās, protams, bija muļkības. Ja karš Čečenijā varbūt arī bija kaut kas tāls un ne pārāk saprotams, izrādījās, ka Dienvidslāvijā tepat pašā Eiropas vidū arī 20. gadsimta nogalē ļaudis ir spējīgi uz tādām mežonībām, kādas savu ideoloģisko ienaidnieku aprakstos nebija uzdrošinājušies uzzīmēt pat daudzie Iļjas Erenburga sekotāji, kas nodarbojās ar padomju cilvēka kolektīvās iztēles noformēšanu. Taču tas vismaz nebija kodolkarš, kam likumsakarīgi sekotu kodolziema ar sauli, kas no kodolputekļu mākoņa iznirtu vien pēc kāda gada, taču nu jau tās starojums cauri izdedzinātajam ozona slānim cilvēkiem draudētu ar vēzi, kataraktu un citām sērgām – kā tas bija parādīts pieminētajā "BBC" filmā.

Kaut kad aptuveni tajā pašā laikā, šķiet, lasīdams amerikāņu rakstnieka Dona Delillo romānu "Pazeme" (1997, "Underworld"), es pārsteigts atkāju, ka bailes no kodolkara kā vienpusēja ārēja ļaunuma nav bijis tikai kaut kas mūsu pusei raksturīgs, un iespējamais kodoluzbrukums pamatīgi nodarbinājis arī amerikāņu bērnu prātu. Arī viņiem jau kopš mazotnes bijis jāielāgo, ka brīdī, kad pie pamales parādās atomsēne, ir jāizpilda komanda: "Duck and cover!"

Bet nu jau kādu laiku tā visa šķita tāla pagātne. Kari, genocīdi, netaisnības un šausmas, pasaulē, protams, turpinājās tāpat kā agrāk, taču tādi jēdzieni kā "bruņošanās sacensība" vai "pasaules gala pulkstenis" ziņās vairs netika pārāk bieži pieminēti.

Droši vien nav grūti uzminēt, ka visu šo atminēties mani pamudinājusi Kima Čenuna Ziemeļkorejā notiekošā vīkšīšanās uz kodolkaru, kļūstot par pirmo valsti, kas ķērusies pie kodolieroču izmēģināšanas arī 21. gadsimtā. Cerams jau, ka nevienam neienāks prātā kādu kodolraķeti izmēģināt arī karā. Tāpat, vismaz nojaušot līdzšinējos Ziemeļkorejas sasniegumus zinātnē un tehnikā, var mēģināt paļauties uz varbūtību, ka arī viņu radītā kodolraķetē nekas īsti nedarbosies tā, kā tam vajadzētu darboties. Taču pamācošs šajā konspektīvajā un selektīvajā vēstures pārstāstā ir kaut kas cits, proti – ir pagalam maldīgi, lai arī vilinoši, iedomāties, ka noteikti vēstures posmi ar tiem raksturīgiem uzskatiem, karošanas paņēmieniem, izpratni par cilvēka dzīvības vērtību un daudz ko citu mēdz vienā noteiktā datumā un dienā beigties, pārtrūkt, apstāties un tad nu tiem seko kaut kas pilnīgi cits. Varbūt tas ir kaut kas, ko ir vērts paturēt prātā, domājot par visu to sliktāko arī pašiem savā vēsturē.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!