Foto: Arnis Martinelli
 
Komentārs
12.04.2017

Ņem savu gultu un staigā

Komentē
0

Aculiecinieka piezīmes pēc režisora Alvja Hermaņa iestudētās Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" pirmizrādes noskatīšanās Vīnes Valsts operā. Diriģents Semjons Bičkovs, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova.

Ko Vāgneram nozīmēja "Parsifāls", šķiet, nav jāpaskaidro. To, ka viņa muzikālais testaments iegūs tik plašu interpretāciju, Vāgners varbūt pat sagaidīja, tādēļ 30 gadus viņš to ļāva iestudēt vienīgi Baireitā. Aizliegumam beidzoties, opera tūlīt pat tika izrādīta Sanktpēterburgā (pat dažas dienas pirms termiņa), Vīnē un citos lielajos teātros.

Gētes "Faustā" sastopamais varonis Vāgners uzskatāms par tādu kā Fausta pragmatisko dubultnieku. Kādas atmiņas [1] vēsta, ka Rihards Vāgners esot stādījies priekšā šādi: "Es esmu Vāgners. Rihards Vārgners. Un man nav nekā kopīga ar to idiotu no Gētes "Fausta."" Šo te idiotu (precīzāk dziedināmo) izrādē bija papilnam – ar un bez gultām, klibu, slimu un brūcēm klātu. Alvis Hermanis atradis Grāla pils dubultnieku Vīnes arhitekta Oto Vāgnera projektētajā jūgendstila trakonamā, ko nepārprotami norāda uzraksts "Wagner Spital". Jaunajā derībā aprakstītā spitālīgo dziedināšana ir līdzīga Hermaņa piedāvātajam Parsifāla terapijas kursam. "Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: "Grēki tev ir piedoti," – vai sacīt: "Celies, ņem savu gultu un staigā." (Marka ev. 9:2).

Pirms ģenerālmēģinājuma vietējam Gurnemanca lomas tēlotājam Hansam Peteram Kēnigam aizkrita balss, un viņa vietā steidzami tika atvests šobrīd labākais šīs lomas atveidotājs – vācu bass Renē Pape, kas pa skatuvi staigāja ar ārsta blociņu, kurā acīmredzot bija sazīmētas bultiņas un norādes. To viņš darīja apbrīnojami virtuozi, neradot ne mazākās aizdomas par savu pēkšņo ielēkšanu izrādē, un būtībā visu izrādi iznesa uz saviem pleciem. Pārējie taupījās. Ģenerālmēģinājumā gandrīz nekas nenotiek uz simt procentiem, bet pirmizrādē ir iespēja pārdegt. Izrādē solisti atvērās, bet pārdega viens no prožektoriem. Tā bija vienīgā ķibele.

"Parsifāla" skatītājs, līdzīgi kā Mihaela Endes "Bezgalīgā stāsta" lasītājs, pamazām kļūst par eposa varoni, kuram nu pašam jāuzņemas atbildība par notikumu gaitu. Dažas režisora atkāpes vai interpretācijas liek pārdomāt Parsifāla vēstījumu 21. gadsimtā. Kad Parsifāls ar Longina jeb Liktens šķēpu mēģina dziedināt galvā ievainoto Amfortasu, tas paliek guļot kā pirms tam. Interesanti, ka izspēlētās operas darbības laikā – 19. un 20. gadsimta mijā – Romas centuriona šķēpa uzgalis, ar ko viņš caurdūra Pestītāja miesu, atradās turpat blakus, Hofburgas pilī, un to kādreiz iekāroja ne tikai Grāla pils cēlāja Titurela atraidītais Klingzors, bet arī kāds Vīnes Mākslas akadēmijā studētgribētājs Ādolfs Šiklgrūbers, kuram 1933. gadā, nākot pie varas, izdevās šķēpa uzgali pārvest uz Nirnbergu. [2]

Izrādē tiek plaši apspēlēta smadzeņu tēma – ne velti Amfortass ir ievainots galvā, bet Parsifāls šķēpu izrauj no milzīgajām smadzenēm. Finālā mazā Grāla jeb starojošo smadzeņu apvalku noņem nu jau Parsifāla kristītā Kundrija – dziedinātā dvēsele; tā ir atsauce uz viduslaiku gnostiķu ideju par katra cilvēka pakauša daļā vēl neatmodināto Grāla akmeni jeb 960 lapu lotosu Sahasrara pēc Austrumu tradīcijas. Savukārt kapelas altāra zelta kupols izrādē simbolizē leģendām apvīto Arimatijas Jāzepa kausu un norāda uz mistērijas sociālo raksturu.

Ārstēties un ārstēt ir mēģinājuši gan Freids, gan Jungs, gan Nīče, gan Štrauss, gan Mālers, gan Šīle, gan citi tā laika Vīnes spīdekļi, kuri visi kādreiz esot bijuši tuvu Grālam [3] un nu sapulcējušies dziedināšanas procesijā. Parsifāls noskatās, kā nervu klīnikas pacienti un dakteri visu izrādes laiku klusējot mēģina mentāli sagremot un norīt Gurnemanca lasīto grāmatu, līdzīgi kā apustulis Jānis to darīja ar Apokalipsi jeb Atklāsmes grāmatu: "Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet, kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta." (Atklāsmes gr. 10:10). Spriežot pēc varoņu sejām, garša nebija salda. Vāgners apgalvoja, ka skatītājam no teātra jāaiziet citādam, pārvērstam. Ir jūtams, ka Alvim Hermanim šāds pārdzīvojums nav svešs [3], bet vai autora iecerētā dziedināšana tiešām ir notikusi? Atļaušos apgalvot, ka ir, tomēr, iespējams, ne visiem. Kā jau mistērijā. Tā ir monumentāla un grandioza izrāde, kas atstāj nedaudz skaudru, bet patiesu pēcgaršu. Dziedināšanās slāpes tiek remdētas iekšēji intīmā veidā, ne ārējas pompozitātes vai eksaltēta triumfa formā.

Jāatzīmē, ka pēc operas pirmizrādes ar ovācijām tika sagaidīts spožais izpildītāju sastāvs ar diriģentu Semjonu Bičkovu, Kristoferu Ventrisu Parsifāla lomā un izcilo Renē Papi kā dakteri Gurnemancu, kurš meistarīgi noturēja izrādes pavedienu savās rokās. Arī Kundrija Nina Stemme izrādē bija pārliecinoša. Muzikālā plāna novērtējums bija vienbalsīgs, taču, parādoties režisora komandai, viedokļi dalījās starp "bravo" un "bū". Kā reiz teikusi izcilā pedagoģe Anita Garanča savai nu jau pasaulslavenajai meitai: "Tu taču neesi padauza, lai patiktu visiem." [4]

Nepatikšanai varētu būt trīs aspekti – estētiskais, ētiskais un politiskais. Vai kādam rīdziniekam Tvaika ielas iestāde asociētos ar garīgu dziedinātavu? Maz ticams. Kā arī Vīnes jūgendstila estētikas pārnešana no ielas uz skatuvi varētu nešķist pietiekami eksotiska tiem, kas to redz ikdienā. Otrkārt, minu, ka daļai skatītāju negāja pie sirds diezgan tiešā norāde [3], ka publikai pašai ir jāārstējas. Ar trešo jeb politisko aspektu ir vissarežģītāk. Ja Vāgners dzīvotu un strādātu mūsdienās, viņa konsekvence, iespējams, kļūtu par iemeslu problēmām ar darbu uzvešanu uz Eiropas skatuvēm. Viņu, atšķirībā no Hermaņa, glābj tas, ka vairāk viņš nerunās – ar aizgājuša laika ģēnija ekscentrismu var samierināties. Arī Hermanis ir paudis savu viedokli un, atsakoties no Baireitas un La Skalas uzvedumiem, iespējams, mazinājis savu popularitāti kādā sabiedrības daļā. Taču Hermanis ir dzīvs un, cerams, gan uzvedīs, gan pateiks vēl daudz ko. Pacientam neviens neprasa, vai viņam patīk ārstēties. Režisors radikālā un drosmīgā veidā norāda uz iespējamām sekām, ja tas tiek ignorēts: ja neārstēsies pie Riharda, nonāksi pie Oto!

[1] Бэлан, Джордже. Я, Рихард Вагнер. Бухарест: "Издательство Молодежи", 1968.

[2] Равенскрофт, Тревор. Копье судьбы. От Голгофы до падения Рейхстага. Санкт-Петербург: "Амфора", 2014.

[3] "On The Path To Transcendence". Director Alvis Hermanis talks to Oliver Lang. Vienna 2017. (No izrādes bukleta.)

[4] "Baltās paslēpes": Elīna Garanča/Raimonds Pauls. Saruna Latvijas Nacionālajā teātrī, Rīga, 18.09.2016.  LR3.

Arnis Martinelli

Arnis Martinelli ir ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Piedalījies vairākos desmitos izstāžu. Nodarbojas ar mūziku, viņa mūzika tikusi atskaņota LR3 "Klasika" un radio "Serebrjannij do

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!