Komentārs
16.01.2017

"Negatīvisma infekcija"

Komentē
1

Vai ir iespējams nošķīrums varas vērtēšanā: "konstruktīva kritika" un "nekonstruktīva"?

Konteksts tālākajam tekstam: pēdējo nedēļu laikā valsts augstākās amatpersonas izteikušās par, viņuprāt, plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības pārliecīgi kritisku attieksmi pret Latvijas politisko varu (tā turklāt tiek pielīdzināta Latvijas valstij kā tādai). Piemēram, premjers Māris Kučinskis Jaungada apsveikuma uzrunā pauda: "Parasti kritizē tie, kuriem pašiem ir pietrūcis drosmes. Tie, kuri ilgi stāvējuši malā ērtās pozās, smīkņājuši un klusējuši, kuri nekad neko nav gribējuši darīt." Savukārt aizvadītajā nedēļā "Neatkarīgā Rīta Avīze" publicēja interviju ar Ināru Mūrnieci, kurā Saeimas priekšsēdētāja saka: "Negatīvisms, kas nāk vienā solī ar populismu, ir viena no mūsu laikmeta slimībām, tā ir morāla infekcija, kas pārņem arvien lielāku cilvēku skaitu. [..] Daļa sabiedrības kaut ko kritizē vienkārši kritizēšanas pēc, un negatīvisms kļūst par automātisku reakciju."

Nav pamata uzskatīt, ka abas amatpersonas apzināti aicina uz pašcenzūru vai uzrāda nespēju pieņemt kritiskas piezīmes. Līdz ar to teksta fokuss ir nevis šie un tiem līdzīgie izteikumi per se, bet gan jautājums: vai sabiedrības ilgtermiņa interešu vārdā pastāv nosacītas robežas konkrētās sabiedrības elites kritikai un arī sabiedrības paškritikai? Ja pastāv, kur šīs robežas velkamas?

Vispirms šķiet lietderīgi, apskatot šo, atvainojos par neveiklu vārdu spēli, kritiku par kritizēšanu, nodalīt nereti dzirdamo izteikumu a la "ja jau esi tik gudrs, ej un pats...". Mūsdienās pieejamās izpaušanās iespējas rada "gudrinieku" viedokli labāk dzirdamu un attiecīgi, iespējams, kaitinošāku, tomēr šis izteikums ir bezjēdzīgs. Cilvēkam, kurš nemāk gleznot, ir tiesības izteikties par gleznu, cilvēkam, kuram ir ļoti vispārīgi priekšstati par bioloģiju, ir tiesības izteikties par medicīnu, cilvēkam ir tiesības izteikties par politiku arī tad, ja viņš pats nepiedalās kaut vai kā vēlētājs tās veidošanā. Ja mēs uzskatām, ka konkrētas nozares jautājumos tikai speciālists var kritizēt citu speciālistu, tad mēs runājam par situāciju pirms vairākiem gadsimtiem (vismaz Eiropas gadījumā).

Jā, bet šīs tiesības uz kritizēšanu radot pieminēto "negatīvisma" gaisotni. Pieņemu, ka šādas cēloņsakarības (?) piekritēji kļūdās, uzskatot, ka "agrāk tā nebija". Manuprāt, piesauktā gaisotne parādās tad, kad paveras kaut daļējas izteikšanās un kritizēšanas iespējas vispār. Respektīvi, nav pat runa par aizvadītā gadsimta sešdesmito gadu kreiso aprindu tēzi "šaubas nekad nav pārmērīgas, ja runa ir par valsti". Sakāpināti kritiskais tonis fiksējams jau gandrīz divus gadsimtus agrāk, kad, piemēram, viens no Franču revolūcijas radikāļiem, Luijs Antuāns Senžists, kādā runā tā arī noskaldīja: "Nav iespējams valdīt un nebūt vainīgam." (Citāts un vairāk informācijas par šo kungu šeit.) Un tas, ka uz sevi gan šādu varas interpretāciju paši revolucionāri neattiecināja, lietas būtību nemaina. Ļoti iespējams, tas, ko mēs mūsdienās saucam par "negatīvismu", "nebeidzamu gaušanos" utt., fiksējams arī vēl agrāk – vai piemīt cilvēku sociālajai kopdzīvei vispār. Tas šo kopdzīvi droši vien laiku pa laikam darījis ne sevišķi komfortablu, pat veicinājis masu aizspriedumus, kļūdainus lēmumus, bet kaut kā tam ir tikts pāri.

Līdz ar to, lai gan nereti dažādas intensitātes ņerkstēšana par dažādām tēmām arī mani nogurdina, atļaušos mūsu augstāko amatpersonu teiktajam nepiekrist. Vienīgais, ko varētu vēlēties, – lai gaušanās un lamāšanās nenotiek anonīmi.

Plašsaziņas līdzekļu, t.s. ekspertu situācijā, manuprāt, ir būtiska nianse – papildu kritērijs. Un tas ir – kritizē, ko un kā gribi, bet nedrīkst sagrozīt faktus. Jo šīm profesionālajām grupām, atšķirībā no, teiksim, ceļu remontētājiem, viedokļu formulēšana un paušana ir darbs, par ko, atvainojiet, maksā. Manuprāt, ikvienam šajās grupās ir tiesības apgalvot, ka, piemēram, Latvijas valsts ir nejaušību rezultāts, kura beigas kaut kad būs pat loģiskas, bet nav tiesību tiražēt kaut ko patiesībai neatbilstošu, pasniedzot to kā "faktu". Citiem vārdiem sakot, runa ir par korektu valodas lietošanu. Es varu sarunāt visaizvainojošākās tēzes, bet, ja tas notiek formātā "mans viedoklis ir, ka...", tad normāla pretreakcija ir "tu esi stulbs, un tavs viedoklis ir stulbs". Un, kā saka, pie tā arī paliekam. Savukārt, ja sagrozīta informācija vai vienkārši izdomājumi tiek pausti kā "fakti", tad citiem komunikācijas dalībniekiem ir grūtāk formulēt savu attieksmi pret apgalvoto.

Protams, var teikt, ka arī korekti par viedokli apzīmētajam var būt loma "negatīvisma" vairošanā un ka "ar tik liberālu filozofiju mēs to valsti arī pazaudēsim". Jo arī laiki tādi, paši ziniet, kādi. Man vienkāršāk atbildēt, lietojot ikdienas valodas izteiksmi. Proti, ko ta' nu mēs esam kļuvuši tik viegli ievainojami? Ja kādam liekas, ka dažādas sabiedrības grupas Latvijā nav karsti strīdējušās citos mūsu vēstures posmos, arī tādos, kas uzskatāmi par nestabiliem, tad tā gluži nav. Jaunlatvieši darbojās tādā aizspriedumu par topošo nāciju vidē, ka slikta dūša metas, tomēr nesanīka (par šo tēmu krāšņi piemēri Paula Daijas publikācijā "Latviešu un vācbaltiešu vēsturisko attiecību reprezentācijas 19. gadsimta otrās puses literatūrā", "Letonica", Nr. 28, diemžēl internetā nav pieejams). Un ko nu mums, nabadziņiem, tagad darīt, ja mūsu iecienītais "Nevis slinkojot un pūstot..." izrādās Jura Alunāna izpildīts pārlikums no čeha Františeka Čelakovska dzejoļa (Pāvels Štolls, "Latviešu kultūra un brāļu draudze", "Mansards", 2016)? Un ko mums darīt ar to, ka Latvijas Nacionālās padomes 1918. gada 19./20. maija sēdē, izrādās, viens no klātesošajiem bijis Vācijas sauszemes armijas ģenerālštāba politiskās sekcijas aģents – ziņotājs (Ineša Feldmaņa publikācija izdevumā "Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture", Nr. 1, 2016)? Vai šīs un neskaitāmas citas epizodes, precīzāk, runāšana par tām, ir kaut kāda vispārpieņemtā graušana un "pamatu pamata" tricināšana? Pieļauju, ka tik sarežģītā laikā kā valstiskuma atjaunošanas pats sākumposms Pilsoņu kongresa asās domstarpības ar Latvijas Tautas fronti un Augstāko padomi varēja likties destruktīvas, pašnāvnieciskas valstij, bet tak' izdzīvojām!

Līdz ar to bažas par to, ka kritiska attieksme pret notiekošo mūsdienu Latvijā sasniedzot bīstamus apmērus, manuprāt, vairāk liecina par pašu bažu paudēju dziļo pesimismu, pat ja viņi tādā neatzīstas. Tas liecina, ka, viņuprāt, nekādos likumos neaprakstītā šajā teritorijā dzīvojošo izpratne (drīzāk pat nojausma) par kaut kādām vienojošām vērtībām ir kļuvusi tik trausla, ka tai nozīmējams īpaši saudzējošs gultas režīms.

Te svarīgi piezīmēt – var gadīties, ka šī intuīcija ir pareiza, savukārt mans optimisms ir nepamatots. Tomēr atļaušos uzturēt, kā saka, darba versiju, ka tik traki nav. Nācijas attieksme pret politisko konstrukciju, ko tās apdzīvo, laika gaitā mainās (rau, kā, piemēram, savulaik Johans Volfgangs fon Gēte un Frīdrihs Šillers strīdējās ar Heinrihu fon Kleistu par to, vai vispār tāda "Vācija" pastāv: О. В. Заиченко, "Битва в тевтобургском лесу от clades variana до hermannsschlacht конструирование национального мифа", 26.–27. lpp.). Droši vien arī mūsu attieksme pret jēdzienu "Latvijas valsts" šodien ir citāda nekā Atmodas gados vai, teiksim, 1918.–1920. gadā. Tomēr, ja nācija nav kļuvusi par fikciju, tā var atļauties būt paškritiska.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1