Foto – Ģirts Raģelis
 
Sarunas
17.05.2016

Nedomāju, ka drukātās grāmatas izzudīs

Komentē
0

Gatavojoties Latvijas dalībai Londonas grāmatu tirgū viesu valsts statusā 2018. gadā, Rīgā viesojās britu autortiesību un izdevējdarbības konsultante Lineta Ouvena, kas vadīja praktisko semināru Latvijas izdevējiem un tikās ar "Satori", lai pastāstītu par grāmatu izdošanas un autortiesību jautājumiem, to vēsturi un nākotnes perspektīvām. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

– Kas ir mainījies šo gadu laikā?

– Ļoti daudz kas ir mainījies. Lielākoties strādāju mācību un akadēmiskās literatūras laukā, nevis masu tirgū. Lielākās pārmaiņas ir bijušas saistītas ar digitalizāciju, un tā sāka ietekmēt izdevniecību darbu akadēmiskajā sektorā daudz agrāk nekā masu tirgū. Akadēmiskajā sektorā pirmie elektroniskie izdevumi parādījās jau pagājušā gadsimta 90. gados, sākotnēji – CD-ROM formātā. Tas ļoti ietekmēja akadēmisko žurnālu izdošanu. Tikai vēlāk masu tirgus izdevēji sāka raudzīties e-grāmatu virzienā; to noteica planšetdatoru un e-lasītāju pieejamības nepieciešamība. Akadēmiskās literatūras izdevējiem tas nebija tik izšķiroši. Tās ir bijušas lielākās pārmaiņas.

– Un autortiesību likumdošanas jautājumā? Kādas pārmaiņas ir notikušas?

– Arī tās ir saistītas ar digitālās vides radītajām izmaiņām. Varētu teikt, ka ir tāda domāšanas tradīcija – daudzos sektoros, ne tikai sabiedrībā –, ka visam, kas atrodas internetā, vajadzētu būt pieejamam par brīvu. Skaidrs, ka jaunieši vēlas lejupielādēt mūziku bez maksas, dalīties ar to, lejupielādēt video, taču šādu attieksmi var sajust arī izglītības sektorā – vēlmi saņemt visu bez maksas. Un, ja mēs atsakāmies no autortiesību idejas, sekas būs katastrofālas visai izdevējdarbības industrijai. Ir ļoti patīkami domāt, ka visam vajadzētu būt bez maksas, taču kādam ir jāiegulda nauda tajā, lai radītu un nogādātu tirgū saturu. Autoriem ir jāmaksā. Vienalga, vai tie ir rokmūziķi, filmu režisori vai izdevēji un to autori.

Pastāv uzskats, ka autortiesību joma nespēj sekot digitālās vides attīstības tempam. Nezinu, vai es tam varu piekrist. Autortiesību likumi tiek regulāri atjaunoti, reaģējot uz jaunu tehnoloģiju attīstību – radio, kino, televīzijas. Visas šīs lietas neeksistēja Bernes konvencijas pieņemšanas brīdī 1886. gadā. Autortiesības ir sekojušas savam laikam. Jautājums ir par to, kā pārliecināt sabiedrību, ka autortiesības joprojām ir spēkā arī digitālajā vidē.

Es negaidu, ka sabiedrības lielākā daļa būs rūpīgi iepazinusies ar visām autortiesību niansēm Latvijas vai Lielbritānijas likumdošanā, kas, domāju, ir daudz apjomīgāka, jo mums ir daudz ilgāka autortiesību likumdošanas vēsture. Mums bija pirmais autortiesību likums pasaulē – 1710. gadā. Tāpēc mums ir bijuši daudzi dažādi šī likuma uzlabojumi. Tas ir milzīgs dokuments, un es neceru, ka ikkatrs pusaudzis būs ar to iepazinies. Taču ir nepieciešams izglītot sabiedrību, ka ne viss ir iegūstams bez maksas. Izdevēji ir nākuši klajā ar vairākām iniciatīvām šajā jomā. Piemēram, lai nodrošinātu izglītošanu skolās. Lai bērni jau no mazām dienām saprastu, ka autoram ir jāsaņem samaksa par savu darbu. Ja autortiesības atceltu, es nezinu, kā autori varētu izdzīvot. Rakstnieki taču vēlas dzīvot no tā, ko nopelna rakstot, mūziķi vēlas dzīvot no savas mūzikas. Iespējams, mūzikas industrija atšķiras no citām nozarēm ar to, ka, lai arī tur ir daudz vairāk pirātisma, šie nelegāli pieejamie darbi tomēr mudina cilvēkus doties uz koncertiem, un daži mūziķi var nopelnīt šādā veidā. Domāju, ka "The Rolling Stones" nopelna visai daudz ar saviem koncertiem.

– Un T krekliem.

– Jā. Protams, arī T krekliem. Taču neesmu pārliecināta, ka šo modeli var attiecināt uz rakstniekiem. Ja vien mēs neceram, ka rakstnieki pieņems "The Rolling Stones" dzīvesveidu un pelnīs ar lasījumiem. Grāmatu izdevēji ir patiesi noraizējušies par autortiesību nozīmes mazināšanos. Un tas attiecas ne tikai uz masu tirgus grāmatām, bet arī uz mācību literatūru. Ir liels spiediens no izglītības sektora, kas saka – kāpēc mums vajadzētu maksāt par saturu, ja to parasti ir radījuši pasniedzēji, kuri strādā mūsu skolās un universitātēs. Pēdējos gados ir izteikti vairāki ierosinājumi par izmaiņām mūsu likumdošanā – sākot ar to, ka visiem mācību materiāliem ir jābūt bez maksas. Ja tas notiks, tuvāko desmit gadu laikā lielākie mācību literatūras izdevēji būs bankrotējuši. Un nebūs vairs nekāda mācību satura, ko varētu piedāvāt par brīvu.

Iespējams, lielākā dilemma digitālajā laikmetā ir interešu balanss starp lietotāju un radītāju. Un, protams, tiem, kas pārstāv radītājus, – ierakstu kompānijām, izdevējiem, kinoproducentiem. Ir nepieciešams panākt šādu līdzsvaru, taču nedomāju, ka to varētu panākt, vienkārši padarot visu pieejamu bez maksas. Tas padarītu bezjēdzīgu to cilvēku darbu, kas rada. Minēšu kādu piemēru – Kanādā, man šķiet, pirms diviem gadiem izdeva likumu, kas noteica, ka autortiesības neattiecas uz izglītības saturu. Rezultātā vairāki Kanādas izdevēji bankrotēja. Sistēma, kas ļauj autoriem saņemt samaksu par daļēju viņu darbu izmantošanu – fotokopēšanu un skenēšanu –, vairs neattiecas uz izglītības saturu. Rezultātā Kanādas izdevējdarbības industrija sarūk. Un varētu teikt, ka ASV izdevējdarbība seko tai pa pēdām. Taču tagad Kanādas likumdošanas izmaiņu gadījums tiek minēts kā piemērs, piemēram, Īrija, Īrijas Republika, saka – varbūt mums jāizdara kaut kas līdzīgs Kanādai.

Šādi tiek noārdīts augstas kvalitātes saturs… Protams, katrs autors var izvēlēties izvietot sevis radīto saturu internetā par brīvu. Ja viņi nevēlas samaksu, lai izvieto, tas ir normāli. Bet tas noteikti nav tas labākais saturs. Izdevēji sevi tomēr redz kā kvalitātes kuratorus. Mēs cenšamies publicēt labāko, vienalga, vai tas būtu masu tirgum vai izglītības nolūkiem.

Ikviens šobrīd var publicēties pats, taču rezultātā tiek izdots arī daudz drazas. Ja mēs iznīcināsim izdevējus, protams, katrs varēs izvietot savus darbus internetā par brīvu, taču tā būs visai bēdīga aina, jo tad netiks nodrošināta publicējamā materiāla augsta kvalitāte.

Es domāju, vairumam izdevēju nepatīk sajūta, ka projekts, kurā ieguldīts viņu un autoru kopīgais radošais darbs un nauda, ir brīvi pieejams. Ja vien viņi paši neizvēlas to par tādu padarīt. Ir autori, kas visus savus darbus padara brīvi pieejamus ar "Creative Commons" licenci. Viņiem ir visas tiesības tā rīkoties. Bet, ja viņi vienojas par komerciālu sadarbību ar izdevēju, vienalga – par romānu vai bērnu grāmatu, vai akadēmisku grāmatu –, tās ir partnerattiecības ar izdevēju. Un, ja godīgi, bieži vien tai grāmatai, ko autors iesūta izdevējam, ir visai maz līdzības ar to, kas galu galā tiek izdota. It īpaši – akadēmiskās literatūras gadījumā, jo šīs grāmatas tiek ļoti pamatīgi apstrādātas. Izdevēji iegulda lielu darbu, lai autora radītu saturu pārveidotu tādā formā, no kuras studenti var mācīties. Un šis makets un dizains nepavisam nenāk no autora, to rada apgāds. Studenti bieži izvēlas izmantot pirātiskas kopijas – kāpēc man jāmaksā šīs mācību grāmatas izdevējam, ja es varu to iegūt par brīvu? Taču šāda grāmatu piratēšana pilnībā noniecina darbu, ko grāmatas izdevēji ieguldījuši, lai autora darbu padarītu tirgum pieejamu vispielietojamākajā formā. Un par ko autori varētu saņemt samaksu. Un visbiežāk šis pirātisms pat nenotiek elektroniskā formā, tās nav e-grāmatas, tās ir ieskenētas grāmatas. Iedomājieties, kāds ir stāvējis un skenējis 800 lappuses… Un tad saka – te tas ir par brīvu! Ja tas tiek novests līdz galējībai, izdevēji agri vai vēlu vairs nespēs nodrošināt tirgu ar augstas kvalitātes grāmatām.

– Bet kāpēc mācību grāmatas mūsdienās ir tik dārgas?

– Es domāju, tas jājautā amerikāņu izdevējiem, jo tieši viņu grāmatas ir tik dārgas. Lielākoties tāpēc, ka to izgatavošana ir dārga. Tajā ir iesaistīta liela cilvēku komanda. Universitātes jautā – kāpēc mums būtu jāmaksā par mācību grāmatu saturu? Bet tās taču maksā par elektrību, par apkuri, par komunālajiem pakalpojumiem, kāpēc saturam vajadzētu būt par brīvu? Pats jautājums, kāpēc būtu jāmaksā par saturu, man šķiet jocīgs. Tajā taču ir ieguldītas milzīgas zināšanas, it īpaši akadēmiskajā jomā. Lielākā daļa akadēmisko autoru nepelna iztiku ar rakstīšanu, viņi ir pasniedzēji un raksta brīvajā laikā. Kāpēc lai kāds tērētu savu brīvo laiku un nesaņemtu par to samaksu? Kad izdevēji rīkojas, lai apkarotu pirātismu, viņi to nedara tikai savās interesēs, viņi to dara arī autoru interesēs.

Kādā nesenā pētījumā, ko veica autoru biedrība (kaut kas līdzīgs radošai savienībai, lielākā daļa tās biedri ir cilvēki, kas raksta masu tirgum, cilvēki, kas vēlas pelnīt iztiku ar rakstniecību, atšķirībā no akadēmiskajiem autoriem, kas pelna ar pasniedzēja darbu), tātad šajā pētījumā noskaidrots, ka vidējā peļņa, ko gada laikā gūst autors no rakstīšanas, ir mazāk par 11 000 mārciņu. Tā nav alga, ar ko var izdzīvot Apvienotajā Karalistē.

Viena no nesenākajām iniciatīvām šīs situācijas uzlabošanā ir mēģinājums panākt, lai autori, kas piedalās lasījumos, piemēram, skolās, par to saņemtu saprātīgu samaksu. Patiesībā liela daļa autoru Apvienotajā Karalistē nenopelna ar runāšanu. Tas ir tikai tāds papildu ienākums. Viņi cer uz pamatpeļņu no honorāriem par publikācijām. Bet tas, protams, nāk tikai līdz ar stabiliem panākumiem. Kad jūs uzrakstāt savu pirmo romānu, tirāža ir neliela, pārdošanas cipari – mazi. Tikai tad, kad jūs esat pazīstams autors, jūs varat pelnīt vērā ņemamu naudu.

Pārsteidzoši, bet tieši akadēmiskie autori var nopelnīt daudz vairāk ar publicēšanos. Ja tā ir atzīta mācību grāmata, kas piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus, iespējams, tas ir galvenais mācību līdzeklis konkrētā tēmā, un ja tas ir ievērojams speciālists šaurā nozarē, ienākumi no autoratlīdzībām var būt arī lielāki par algu, ko viņš saņem kā pasniedzējs.

Autoriem nav aizliegts izdot savus darbus pašiem, dažiem ir arī izdevies gūt ievērojamus panākumus, dažus pēc tam pārņem komerciāli izdevēji – "Greja piecdesmit nokrāsas" ir labs piemērs, šī grāmata sākotnēji tika autora izdota, tad pārpirkta un pārdota milzīgā masu tirgū. Es nesaku, ka tā ir laba grāmata, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka to nevar labi pārdot. Daudzi autori turpina to darīt un saka – jā, tas nav viegli, toties visa nauda, ko es nopelnu, ir mana, nav izdevēja, kas paņemtu daļu ieņēmumu. Tomēr lielākā daļa autoru dod priekšroku izdevējiem, jo tas nozīmē arī apgāda zīmolu, mārketinga aktivitātes, starptautisku sasniedzamību. Autoriem, aiz kuriem ir apgāda zīmols, ir pieejama daudz plašāka publicitāte. Taču izdevējam nepieciešama peļņas daļa, lai segtu izdevumus, kas rodas, to darot.

Protams, jebkurš autors ir brīvs rīkoties arī pats. Ir tāds teiciens: "Katrs cilvēks sevī nēsā grāmatu." Un izdevēji teiktu: "Bet lielākajai daļai tur arī vajadzētu palikt."

Es atceros kādu konferenci, kas notika pirms gadiem 20. Kāds akadēmiķis sāka sūkstīties par raksta publicēšanas procesa ilgumu kādā cienījamā žurnālā. Lielākoties tas notika tāpēc, ka žurnālam bija jāizskata simtiem rakstu un jāsagaida recenzentu vērtējums. Tas bija interneta lietošanas laikmeta sākumā, un viņš teica: "Es varētu savu rakstu vienkārši ielikt internetā. Un to izlasītu visi cilvēki, kam to vajadzētu izlasīt!" Viņš teica: "Internets ir brīnišķīgs izgudrojums. Mans astoņus gadus vecais dēls, var ielikt jebkādu materiālu internetā!" Un kāds izdevējs no zāles aizmugures iesaucās: "Tieši tā!"

Citiem vārdiem sakot, internetā nav kvalitātes kontroles. Jūs pat nezināt, no kurienes šis materiāls ir nācis, kā jūs varat būt pārliecināts, ka tas, kas atrodas internetā, ir tā cilvēka rakstīts, kura vārds ir rakstā minēts? Kā jūs zināt, vai kāds to nav vienkārši nokopējis? Tur nav kvalitātes garantijas. Un to izdevēji aizvien vairāk cenšas atgādināt, ka tieši ar to viņi nodarbojas, atsijā sliktas kvalitātes materiālu, lai tiktu publicēts tikai labākais.

Un daudzos gadījumos – viņi palīdz autoram radīt labāko iespējamo darbu. Iesūtītajiem manuskriptiem nepieciešams liels redakcionālais darbs, lai tie varētu būt publicējami. Un šo pakalpojumu piedāvā izdevniecības. Arī mārketingu un iespēju sasniegt starptautisku tirgu. Jā, protams, jūs to varat darīt internetā, ja publicējaties paši. Tur nav robežu. Taču es domāju, ka izdevējiem joprojām ir nozīmīga loma. Un viņus ignorēt, mēģināt izstumt no šīs sfēras ir ļoti bīstami.

– Kādas ir lielākās pārmaiņas, kas notikušas grāmatu izdošanas nozarē?

– Izdevējdarbība ir sena industrija. Mana izdevniecība, kurā es tagad strādāju, sākotnēji tika nodibināta kā "Longman" 1724. gadā un ir viena no vecākajām izdevniecībām. Tā turpina pastāvēt joprojām, tikai nosaukums ir mainījies gadu gaitā. Divas vecākās izdevniecības – "Oxford University Press" un "Cambridge University Press" – ir dibinātas 15. gadsimtā, tām ir ārkārtīgi sena izdevējdarbības vēsture. Izdevniecība "McMillan", kas ir ģimenes uzņēmums, dibināta 19. gadsimta sākumā. Lielākās pārmaiņas, kas šajā laikā notikušas, saistītas ar uzņēmumu apvienošanu. Izdevēji apvienojās lielākās grupās. Mazas literatūras izdevniecības, kas sāka kā vienas personas finansēts apgāds, tagad ietilpst lielākās grupās, tādās kā "Random House" vai "Harper Collins". Taču tas ir nebeidzams aplis, cilvēki, kas strādā lielos konglomerātos, mēdz vilties un pamet tos, viņi nodibina paši savu uzņēmumu, un, kad tas kļūst veiksmīgs, to atkal pārpērk lielākas kompānijas. Tas ir nebeidzams process. Es bieži sniedzu konsultācijas neatkarīgo izdevēju ģildē, un dažās izdevniecībās strādā viens vai divi cilvēki no savām mājām, citi kļūst veiksmīgāki, un vēl citus pārpērk lielās korporācijas.

Iespējams, tā ir ļoti būtiska pazīme – apvienošanās, pārpirkšana. "McMillan" nesen apvienojās ar "Springer", tas bija ārkārtīgi sarežģīts process; mana izdevniecība "Longman" nupat nopirka amerikāņu izdevēju "Addison-Wesley", tad – "Prentice Hall", tas bija 4,2 miljardu dolāru liels darījums, kas prasīja četrus gadus, lai apvienotu šīs divas kompānijas. Šādas apvienošanas nav bez cilvēku upuriem, un tās arī maina izdevniecību iekšējo kultūru. Iespējams, ASV un Apvienotā Karaliste ir divi ievērojamākie tirgi, kuros notikušas visnozīmīgākās pārmaiņas. Tas notiek arī Vācijā. Tas ne vienmēr ir patīkams process – kad tavu kompāniju pārpērk cita.

– Tomēr ir joprojām iespējams nodibināt jaunu grāmatu izdevniecību?

Jā, un daudzi to dara. Viens no iepriecinājumiem, ko sagādā darbs ar neatkarīgajiem izdevējiem, ir tas, ka viņi tik ļoti atšķiras no lielajiem korporatīvajiem izdevējiem. Dažkārt man ir žēl, ka šāda kompānija izaug un piesaista lielāku izdevēju uzmanību. Pēkšņi kāds, kam ir labi veicies kā neatkarīgajam izdevējam, saņem piedāvājumu, no kura nespēj atteikties. Un viņš pārdod kompāniju. Bet vienmēr būs cilvēki, kas sāks no jauna.

– Kā jūs redzat grāmatu nākotni? Un autortiesību nākotni?

– Sākumā – par grāmatām. Es neticu, ka drukātās grāmatas varētu izzust. Lai arī angliski runājošajās zemēs e-grāmatas ir pārņēmušas visai lielu daļu no tirgus, apmēram 25 procenti Apvienotajā Karalistē, mazliet vairāk ASV. E-grāmatu lasītāju procents Eiropas kontinentā ir relatīvi neliels, pārsteidzoši neliels. Ja paskatāmies uz datiem no Francijas, Itālijas, nedomāju, ka tas pārsniedz 5 procentus. Mazliet vairāk ir Vācijā. Taču visi pareģojumi, kas tika izdarīti pirms dažiem gadiem, ka uz šo brīdi 50 procenti no tirgus būs e-grāmatu tirgus, nav piepildījušies.

Ir grāmatu veidi, kurus cilvēki joprojām vēlas iegūt kā fiziskus objektus. Viņi vēlas visskaistākās grāmatas, mākslas grāmatas, bērnu grāmatas – cilvēki vēlas tās drukātā formā. Protams, kad parādījās "iPad" un planšetes vispār, ilustrētās grāmatas kļuva iespējams izdot arī digitālajā formātā. Atšķirībā no "Kindle", kam ekrāns sākotnēji bija melnbalts un neliels. Es nedomāju, ka drukātās grāmatas pazudīs. Vienmēr būs grāmatas, kuras cilvēki vēlēsies iegādāties, izrādīt, turēt rokās.

Tas pats ir ar autortiesībām – tās turpinās attīstīties, tās sekos tehnoloģiju attīstībai, tās jau to ir izdarījušas. Tas negarantē, ka plašāka sabiedrība pievērsīs tām uzmanību, taču teikt, ka autortiesību attīstība atpaliek, būtu kļūdaini. Domājot par sākotnējo autortiesību likumdošanu, tajā nebija paredzētas filmas, televīzija, taču gadu gaitā tā attīstījās, lai to visu paredzētu. Lielākajā daļā attīstīto valstu likumdošana iekļauj normas, kas to visu skaidri nosaka: autortiesības pastāv arī digitālajā vidē – ir pārkāpums tās neievērot, ir pārkāpums apiet tehniskās drošības normas. Pārliecināt visu sabiedrību, ka tas ir jāievēro, – iespējams, mēs to nekad nespēsim, taču mēs varam to lobēt. Un tam ir rezultāts. Pēdējos piecos gados valdība četras reizes veikusi vērienīgu analīzi par autortiesību sistēmas jautājumiem!

Izskatās, ka ir nepieciešams nemitīgs lobēšanas darbs. Lai arī pēdējās izmaiņas likumdošanā ir salīdzinoši pieņemamas. Visās jomās – ne tikai izdevējdarbībā, bet arī mūzikas industrijā, kinoindustrijā utt. Un tas turpinās mainīties, tas nav beidzies. Mums ir visas iespējas pārskatīt to, kad vien nepieciešams.

Ko jūs darāt Latvijā?

– Ceru, ka, viesojoties Latvijā, es palīdzēšu saviem Latvijas kolēģiem sagatavoties Londonas grāmatu tirgum. Cerams, ka spēsim piedāvāt arī praktisku palīdzību – noteikt tos latviešu literatūras darbus, kuri varētu piesaistīt starptautisku uzmanību. Nonākot Londonas grāmatu tirgū, tie varēs saņemt piedāvājumus ne tikai no britu izdevējiem, tas ir starptautisks gadatirgus.

Taču problēmas ir ar to, ka angļu izdevēji vilcinās tulkot no mazāk zināmām valodām, ir nepieciešami paraugu tulkojumi, lai varētu pamanīt tās grāmatas, kas varētu būt interesantas starptautiskā mērogā. Jāsaprot, kuri žanri varētu būt pievilcīgāki ārvalstu izdevējiem – mēs organizēsim meistardarbnīcas, kurās to būs iespējams noskaidrot. Mēs ar prieku sagaidām Baltijas valstu izstādi Londonā 2018. gadā, esmu pārliecināta, ka tā būs laba iespēja parādīt grāmatas no šīs pasaules daļas.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0