Foto – Agnese Zeltiņa, teatris.lv
 
Ar bērniem
31.01.2017

Nebaidies baidīties

Komentē
0

Par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Šausmu autobuss". Režisors – Kārlis Krūmiņš. Lomās – Zane Dombrovska, Līga Zeļģe, Artis Drozdovs, Jānis Vimba, Kārlis Reijers.

Baidīties ir modē – vienmēr un atkal. Kā drošs instruments uzmanības, emociju un iztēles darbināšanai informācijas pārbagātajā un mainīgajā laikmetā tas ir stabils elements mūsdienu kultūrā. Varbūt atbilde uz jautājumu – kāpēc? – slēpjas vēsturiskās paralēlēs. Ja folklorā varoņi ar briesmoņiem sadzīvo visai labi, tad modernās zinātniskās pasaules pirmsākumos šausmas ik pa brīdim ierodas no prāta izstumtā nezināmā, nodalītā nedomājamā un iegūst savu vietu kultūrā, caur romantisko reakciju un gotisko tradīciju, tā pārjautājot prāta uzvaras gājienu un cauri šausmām akcentējot it kā pāri palikušo – cilvēcību, sajūtas, emocijas, iztēli, empātiju. Latviešu literatūrā arī, kā liecina apgādā "Zvaigzne ABC" izdotie "Latviešu šausmu stāsti", tas nav nekas svešs.

Bērnībā, apgūstot šo pasauli, baidīties ir ierasts, un abas šīs dimensijas – racionālā un emocionālā – mijas un cīnās. Tur šausmām ir dziļas un stipras saknes, jo pie bērnības folkloras pieder arī šausmu stāstu stāstīšana: attēlošana, baidīšana un baidīšanās. Tas ir gan secīgs stāsts, kur viens notikums nākamajam seko pakāpeniski, uzturot klausītāja gaidas, gan apziņā skatīta filma, kur jutekliski spilgti tēli izaug no neziņas, šaubām, spriedzes un nojautām, gan drāma, gan spēle, bet baiļu pārvarēšana – lai arī ko tas nenozīmētu – ir tiklab emociju, kā prāta treniņš, gatavojoties patstāvīgai dzīvei. Izaicinājums nebaidīties ir pieaugšanas izaicinājums, ko bērnībā gribas paveikt pēc iespējas ātrāk, patstāvīgi dodoties pasaulē. No šī viedokļa autobuss ir laba šausmu metafora – reizē noslēgta un publiska (masu/bezpersoniskā) vieta, kurā ES PATS UN ES VIENS sākumskolas sākumā iekāpju un tieku aizrauts prom – tur, kur pašgājēja mehānisms velk, nevarot apstāties, pretoties, aizbēgt…

Autobuss ar šausmu kravu daudzās mājās ieradās pirms pāris gadiem, kad apgādā "Liels un mazs" iznāca Paula van Lona grāmata "Šausmu autobuss". Šī grāmata kalpojusi par iedvesmas avotu izrādei, kas režisora Kārļa Krūmiņa režijā tapusi Latvijas Nacionālajā teātrī, bet daudzi šīs izrādes mērķauditorijas vecuma bērni (8–12 gadi) to labi zina – arī Eiženija un Rasa, ar kuriem kopā vērtēju uzvedumu. Tas tapis kā kompakta kamerspēle, kurā ar izdomu un azartu piestrādājuši daudzu teātra profesiju pārstāvji. Ideja ir lieliska, vēstījums attīstošs un gudrs, iestudējums intensīvs, interaktīvs un iejūtīgs – tas veidots, ņemot vērā auditorijas emocionālo nestabilitāti. Tomēr ieceres un mākslinieciskā uzdevuma jaudīgums prasa nepārtrauktu mobilizētību, saasinātu precizitāti un patiesu angažētību no visiem izrādē iesaistītajiem, jo bērni uz neprecizitātēm un nepilnībām reaģē tieši, pat ja to artikulēti nepauž. To skaidri var redzēt – izrādes veiksmes uzreiz tiek apbalvotas ar uzmanību, bet neveiksmes liek autobusa motoram klaudzēt, rīstīties un stūrei zaudēt trajektoriju. Vienpadsmit gadus vecajai Rasai kopumā bija interesanti: "Es negaidīju, ka būs iestudēti citi šausmu stāsti, nevis tie, kas ir grāmatā. Pilnīgi visi šausmu stāsti bija interesanti, baisi, un tos bija arī jautri skatīties, jo dažas vietas bija diezgan smieklīgas. [..] Bija ļoti forši, ka īsts autobuss bija pārtaisīts par šausmu autobusu! Ļoti labi, ka aktieri darbojās tieši autobusa vidū, un, vienalga, kurā autobusa pusē tu būtu, visu ļoti labi var redzēt." Bet desmitgadīgā Eiženija ir kritiskāka: "Man un citiem bērniem, iespējams, radās jautājums: "Kāpēc autobuss patiešām nebrauca?" Ja vēlreiz veidosiet šādus "eksperimentus", veidojiet tos baisākus!"

Izrādes koncepcijas pamatā ir iesaiste un vide, kurā skatītāji ir tieši iekšā, nevis – kā ierasts teātrī – no skatuves norobežotā skatītāju zonā. Lai arī tiešu interaktīvu momentu ir maz, bērni – skatītāji (un skatītāji pēc ieceres ir tikai bērni) – veic svarīgu funkciju: vajadzīgajās vietās baidās, un bailes nokļūst uz skatuves, tās darbojas kā vīruss, inficējot blakus esošo un pakāpeniski pārņemot visus. Bailes tādējādi tiek tematizētas un, turpinot šo līniju – kā otrs koncepcijas elements –, īpaši racionāli un zinātniski skaidrotas, analizējot un atceļot baiļu situāciju. Tā atklājas uztverto "šausmīgo" signālu patiesie nekaitīgie avoti un rodas šaubas par uztvertā atbilstību patiesībai. Interesanti lietota teātra valoda, lai attēlotu, kā bailes "notiek" smadzenēs: aktieri kļūst par smadzeņu daļām, lai attēlotu to sadarbību. Tomēr šie skaidrojumi veido otro vai pat trešo plānu izrādes veselumā un kādā brīdī tie visi kopā īsti nestrādā vai nesastrādājas – bērni apjūk, jo konkrētais stāsts tiek it kā dekonstruēts, tad atkal stāstīts, pārslēdzoties no stāsta uz analīzi ar vēl daudz abstraktāko skaidrojuma pieeju, turklāt: "Manuprāt, aktieri pārāk labi izturējās pret bērniem. Tie varētu būt skarbāki un nestāstīt, kā darbojas bailes, pirms visu stāstiņu beigām. Tad visu pastāstītu," – tā Eiženija. Lai varētu patiešām nobīties, ir jāsaaudzē iztēlotā realitāte ar personisko pieredzi.

Dubulta šausmu deva skatītājiem tiek tad, kad fikcija un realitātes pieredze saplūst vienā, neļaujot atgūties. Liela daļa stāstu tiek izstāstīti, orientējoties uz bērniem labi pazīstamu vidi – skolu, ģimeni. Tādēļ veiksmīgi, ka ieiešana šausmu zonā, no realitātes iestudējumā, notiek pakāpeniski un metodiski: skatītāji psiholoģiski tiek sagatavoti jau pirms izrādes. Vispirms viņiem jāatvadās no līdzpaņemtajiem pieaugušajiem, tad jāziedo savs privātais "drošības burbulis", iekļaujoties vienā no grupām. Nepieciešamība sadarboties grupā ar nepazīstamajiem, orientēšanās uzdevumi teātra labirintos, dažādi pārsteigumi, kuros mijas fiktīvi un reāli varoņi, uzbūvēts interaktīvs stāsts, kurā viņi meklē izeju uz autobusu, un improvizētās sarunas rada iespēju mobilizēt kā reālās, tā stāsta bailes, lai teātris var sākties. Tomēr atkal: "Visi bērni pirms izrādes baidījās ne par ko. Viņi nevarēja zināt, vai izrāde būs briesmīga. Es savas bailes pietaupīju izrādei, bet, kad izrāde bija vidusdaļā, bailes biju izmantojusi minimāli. Cerēju, ka beigas būs briesmīgākas, bet tā nebija. Es saprotu, autobusā bija arī mazāki un bailīgāki bērni. Ierosinātu veidot vecumu grupas, un šī tad būtu 7–9 gadiem piemērota."

Iespējams, bailes "nebija jāizmanto" tieši tādēļ, ka izrādes veidotāji tā bija iecerējuši: stāstu un papildefektu radīto šausmu noskaņu pastāvīgi mērķtiecīgi pārtrauca skaidrojuma fragmenti. Tiem ir svarīga kognitīva un ieradumus veicinoša loma šajā izrādē. Tomēr, kā jau teikts, skaidrojumus nebija iespējams uztvert, iespējams, tas tādēļ, ka neprecīzi apzināta auditorija (sk. arī Eiženijas iepriekš sacīto), bet varbūt te būtu ko piestrādāt mākslinieku kolektīvam – kā padarīt šo pasāžu organiskāku un reizē relevantāku, svarīgāku, spilgtāku, tieši mācīšanās mērķiem piemērotāku, jo, lai cik skaidri un vienkārši izteikta, zinātniskā patiesība jāpasniedz īpaši uzmanīgi – lai tā rosinātu, nevis nogalinātu interesi un skaidrotu tēmu pēc būtības, nevis vienkārši kalpotu kā ilustratīvais materiāls. Tas lielā mērā atkarīgs no aktieriem, kam šī izrāde saistīta ar īpašu slodzi: līdzās pārtapšanai no stāsta stāstā par varoņiem, viņi ir arī skolotāji, kas skaidro vielu, un audzinātāji, kam empātiski jāreaģē uz auditorijas svārstībām un rosību, kura draud izvērsties haosā, un jāpalīdz, ja kādam autobusā paliek slikti.

Emociju spektrs un apjoms, ko izrādei izdodas raisīt, patiešām ir daudzveidīgs. Tās grūti šķirt, un arī pašiem bērniem ir grūti tās saprast – prieks un jautrība mijas ar eiforiju, satraukumu un šoku, ziņkāre un ieinteresētība strauji nomainās ar garlaikošanos un dezorientētību, pārsteigumu un neizpratni, daži bērni lepni paziņo, ka vīlušies (un nebaidās), citi tai pašā laikā ir acīmredzamā panikā. Emocijām kāpinoties līdz pārpūles līmenim, vēl vienu atgūšanās pauzi sagādā iespēja izkāpt – ir īpašs asistents, kas rūpējas par to, ka bērni, kas baidās, var pārtraukt skatīšanos pēc ikviena sižeta. Arī bērni to novērtē: "Par izkāpšanu es piekrītu, dažiem bērniem paliek bail, un tie var izkāpt ārā." Bet bailes lielākoties sagaida tur, kur tās vismazāk paredzamas. Rasa piebilst: "Man nepatika, ka sākumā bija jāsadalās komandās ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, bet mēs ātri tikām līdz  autobusam. Varētu vienkārši visi kopā aiziet līdz autobusam, vēlāk es sapratu – jo mazāk cilvēku tev apkārt, jo vairāk baidies!" Kopumā emocijas pēc izrādes ir pozitīvas, tomēr tās varētu būt spēcīgākas: "Man patika izrāde kā izrāde, bet, lai baidītos, mazliet pietrūka. Citiem bērniem vairāk patika, man varēja patikt tikpat daudz, bet tad būtu jāpiestrādā pie dažām niansēm," saka Eiženija.

Skaņas efekti galu galā ir tas, kas bērniem sagādājis visvairāk šausmu: "Man vispār ir bail, kad ir tās visas straujās un skaļās skaņas." – "Es domāju, ka visbiežāk visi nobijās no pēkšņajiem trokšņiem. Manuprāt, tieši skaņas efektu dēļ stāsti bija baisi." Un par to nav jābrīnās – skaņas pieder pie tām zīmēm komunikācijā, ko mazāk kontrolējam ar prātu, vairāk reaģējam uz tām jutekliski, emocionāli, ķermeniski. Tas savukārt, vērtējot izrādi, liek domāt ne tikai par izmantoto (un acīmredzami iedarbīgo), bet arī par neizmantoto zīmju arsenālu, kuru iedarbība būtu līdzīgi efektīva kā audio – piemēram, līdzās trokšņiem muzikāla skaņa (respektīvi, briesmīga mūzika), krāsas un gaisma, smarža, varbūt pat garša, sataustāmais (piemēram, piepešā tumsā) u.c. Neparastu zīmju sistēmu negaidīts, pēkšņs izmantojums, kas izraisa tūlītējo baiļu reakciju, būtu arī krāšņu piemēru avots skaidrojumam par to, cik dažādu informāciju iegūstam no pasaules, kā tā tiek uztverta un cik nekontrolēti ietekmē mūsu emocijas, priekšstatus un rīcību. Te daudzveidības mazliet pietrūka.

Tomēr nevar neatzīt, ka kopumā izrāde sasniedz galveno mērķi – ir nedaudz bail un pamatā interesanti –, un abas manas drosmīgās ceļabiedres, senas šausmu žanru cienītājas, to atzīst.

Tēmas

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!