Blogs
22.06.2017

Neatņemiet pēdējo prieciņu!

Komentē
0

Jaunieceltais KNAB vadītājs Jēkabs Straume uzskata, ka korupcijas apkarošanā turpmāk jābūt mazāk aizturēšanas "šoviem". Straumes viedokli var saprast: svarīgāks par formu ir saturs, šajā gadījumā, lai vaina būtu pierādāma un vainīgais saņemtu sodu. Tāpat varētu pieņemt Straumes argumentu, ka, pirms vaina pierādīta, cilvēka publiska "atrādīšana" publikai maskotu ļaužu ielenkumā īsti nesaskan ar nevainīguma prezumpciju.

Diemžēl, lai cik tas viss saprātīgi izklausītos, domāju, ka Straumes paustajam daudz piekritēju nebūs. Jo – tas varbūt skanēs ļoti drūmi – sabiedrības ticība tam, ka nodarījumos (t.sk. korupcijas) pieķertie patiešām saņems sabiedrības ieskatā adekvātu sodu, ir tik neliela, ka ar "šovu" saistītais rituālais pazemojums faktiski arī ir vienīgais sods. Citiem vārdiem sakot, nedomāju, ka mūsu sabiedrība ir kaut kā īpaši nenovīdīga, uz skaļiem žestiem kāra vai tamlīdzīgi; aizturēšanas "šovu" atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos un, ja tā drīkst teikt, izgaršošana daļā publikas zināmā mērā ir skumja pazīme tam, ka varas autoritāte ir zema.

Situācija ir, maigi izsakoties, dīvaina. "Vadāšana pa ielām" ir sens rituāls. Civilizēts, necivilizēts, nav vērts strīdēties. Tomēr, cik zinu, vēsturiski tā bija sastāvdaļa procesā, kura gala iznākumā bija sods. Vai nu vadājamā fiziskajai eksistencei pavisam nelāgs, vai ieslodzījums, izsūtīšana utt. Mūsdienu Latvijā sanāk, ka "vadāšanai pa ielām" nereti nav noslēguma, lai gan lielākā daļa sapulcējušos ir pārliecināta, ka noslēgumam jābūt. Un nu Straume grib atņemt arī šo "vadāšanu"!

Problēma, iespējams, ir sarežģītāka par to, kādas ir KNAB darba vizuālās formas. Ja publika bieži redz, ka "masku šovs" patiešām ir teju vai smagākais sods (ja vien – vienkāršošu – juridiski piesieties īsti nevar), tad diezgan loģiski publika sāk arī jautāt, kas tie tādi par likumiem Latvijā pieņemti, vai tādus vispār ir vērts dziļi respektēt un vai tikai šādas netaisnības cauraustā sistēmā varai vispār ir tiesības kaut ko prasīt un lūgt no pilsoņa. Nesaku, ka aprakstītais domu gājiens ir pareizs, bet nevar ignorēt zināmu loģiku tajā, kā arī šāda domu gājiena biežo sastopamību.

Aukstasinīgi vērtējot, neapmierinātība ar ilgām tiesvedībām un pārāk maigiem sodiem zināmā sabiedrības daļā ir arī valstīs ar dziļākām demokrātijas un tiesiskas valsts tradīcijām. Itālijas bijušais premjers Berluskoni tiesās cīnās ar sev inkriminēto jau vairāk nekā desmit gadus, ASV bija un ir neapmierinātība ar to, ka "baņķieri" pēc krīzes tikuši cauri ar samērā veselu ādu utt. Tomēr šo valstu priekšrocība ir tā, ka pilsoņiem ir arī pamatīga pozitīvā pieredze par tieslietu sistēmas darbu, kas ļauj samierināties ar nebūšanām – kāda ieskatā – citos gadījumos. Mūsu problēma ir tā, ka trūkst šādas pozitīvās pieredzes. Jāsaka gan, arī šādā izpratnē mēs neesam vieni – droši vien ar līdzīgām noskaņām "kāpēc neviens nesēž cietumā?!" varētu saskarties Rumānijā, Brazīlijā utt. Šai valstu grupai kopīgs mehānisms pozitīvas pieredzes trūkuma kompensēšanai ir – paralēli "vadāšanai pa ielām" – amatpersonu sarunu ierakstīšana un šo ierakstu nodošana plašsaziņas līdzekļiem (savulaik ļoti bieža izprieca Ukrainā, hronoloģiski pēdējais upuris – Brazīlijas prezidents). Visbiežāk sarunu saturam (skat. t.s. sarunas viesnīcā "Rīdzene") juridisku seku nav (arī minētā Brazīlijas prezidenta Mišela Temera gadījumā tiesa secinājusi, ka sarunātais nav pierādījums kaut kam pretlikumīgam), toties publikai ir iespēja apgalvot, ka tās viedoklis par vietējo eliti kārtējo reizi izrādījies pareizs. Vismaz kāds prieciņš.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0