Komentārs
29.05.2013

Neatkarīgo kultūras centru vadītāju tīklos

Komentē
6

Pagājušā nedēļas nogalē Rīgā notika Eiropas Neatkarīgo kultūras centru tīkla "Trans Europe Halles" (TEH) sapulce, kas jau trīsdesmit gadus pulcē neatkarīgo kultūras centru vadītājus dažādās Eiropas pilsētās, lai stiprinātu Eiropas kultūras centru sadarbību, caur atšķirīgajām vērtībām meklētu kopīgo un vienotos par savas pastāvēšanas nākotnes vīziju. Kā man pastāstīja TEH ģenerālsekretāre Birgita Pēšone (Birgitta Persson), kopsapulce tiek rīkota, lai satiktos, veidotu kopīgus projektus un labi pavadītu laiku. Dalībnieki galvenokārt ir pasākumu producenti, neatkarīgo kultūras centru vadītāji, kā arī daži mākslinieki – katram esot savs stāsts, kādēļ viņš ir iesaistījies tīklā. Tikšanās ir paredzētas, lai veicinātu ideju un pieredžu apmaiņu, atbalstītu tīkla dalībnieku iniciatīvas, atgādinātu pašiem sev, kas ir "neatkarīga kultūra" un kam tā vajadzīga, vienvārdsakot – lai stiprinātu pašapziņu, apvienotu spēkus un iedvesmotos jauniem darbiem. TEH tīkls, apvienojot piecas Ziemeļrietumeiropas valstis, veidojās pirms trīsdesmit gadiem – laikā, kad vēl nebija interneta un mākslas un kultūras menedžmentu augstskolās nepasniedza – un tam bija informatīvs un izglītojošs mērķis. Pēc Berlīnes mūra krišanas tīklā iesaistījās arī Austrumu bloka valstis ar jaunām idejām un atšķirīgu pieredzi, un pašlaik tīkls ir plašs un nopietns organisms, kuru veido vairāk nekā 30 valstu pārstāvji. Šogad, apmeklējot Rīgu, sapulces dalībnieki spriedīs par to, kā ir "būt neatkarīgam" Latvijā.

TEH tikšanās notiek katru reizi citā pilsētā, un tajās var iesaistīties jauni vietējie dalībnieki, kas tiek iepazīstināti ar vīziju, mērķiem un sagaidāmo labumu no šādas iesaistīšanās. Cilvēkam no malas, kamēr viņš nav vēl iesaistījies, ir grūti saprast, kas tas ir par pasākumu: radošuma semināri, inovatīvi mehānismi kreatīvā procesa veicināšanai, grupas radošā potenciāla apzināšana, ideju ģenerēšanas modeļi, efektīvas darba grupas izveide, līderība, mentorings utt. Turklāt pasākuma gaitā tiek kopīgi veidots mākslas darbs ar gauži nepieticīgu nosaukumu "Eiropas Kultūras kanons". Goda vārds, es devos uz norises vietu AB dambī tīri aiz personīgās ziņkāres un arī tāpēc, lai nepalaistu garām ievērojamu kultūras notikumu, kuru, iespējams, vajadzētu atspoguļot kultūras un neatkarīgās domas portālā. Diemžēl tas bija mazliet nevietā, jo dalībai semināros bija jāreģistrējas iepriekš, un uz mani tas attiecās tikpat maz kā jebkurš svešas kompānijas iekšējais korporatīvais koučings.

Biju atnākusi kopā ar draudzeni, kura Rīgā aktīvi iesaistās radošo darbnīcu kvartāla attīstīšanas procesā, un iedomājos, ka, noklausījušās uzrunu, varbūt kaut ko vairāk uzzināsim vai satiksim kādu pazīstamu vietējo, kas zinās pastāstīt par šī tīkla darbību. Bezdarbīgi nodirnējām uz Noasa vairākas stundas, vērojot sabraukušos dalībniekus baltajās teltīs pie ēdamgaldiem un informācijas stendiem. Daži ieradās vēl ar čemodāniem, saņēma savu dalībnieka karti un programmu, šķita meklējam pazīstamas sejas, draudzīgi uzsmaidīja nepazīstamajiem – arī mums. Jutāmies mazliet neveikli, bet mājām ar galvu pretī. No kuģa otrā stāva terases mums braši pamāja kāda vadītāja: "Jaunpienācēji, nāciet šeit, tūlīt sāksies iepazīšanās mītings jaunajiem dalībniekiem!" No draudzīgajām informācijas stendu meitenēm uzzinājām, ka uzruna sāksies stundu vēlāk, bet vispirms būs neliels iepazīšanās "aisbreikerīts" (icebreaker) jaunajiem dalībniekiem. Mums būtu vajadzējis mest mieru un doties prom, jo bija skaidrs, ka pasākums nav vērsts uz plašāku publiku un nekāda reportāža tāpat neizdosies, taču jau biju sarunājusi interviju ar ģenerālsekretāri un gaidīju, kad viņa atbrīvosies.

Skautu īsbikses, apņēmīgi atrotītas piedurknes un vadītāja, kas, izmantodama katla vāku un pavārnīcu kā gongu, visus aicina konferences telpā – formas ziņā apkārt notiekošais arvien vairāk atsauca atmiņā Erasmus studentu klubiņus ar iepazīšanās spēlēm, projektu nedēļas un mākslas rezidenču kopprojektus – visus līdzīgos gadījumus, kuros neesmu spējusi pieņemt grupai uztieptu biedrošanās modeli. Kad man saka, ka tagad mēs iesildīsimies, sadalīsimies komandās, nostāsimies četrās rindās, apskausim sev tuvāk stāvošo vai kritīsim viens otram rokās, lai vairotu savstarpējo uzticēšanos, es jūtu nepārvaramu vēlmi atdalīties no grupas un doties prom, bet, ja tomēr palieku, jūtos nožēlojami. Tā varbūt ir kāda personiska psiholoģiska vaina un noteikti viens no iemesliem, kādēļ neesmu pieņemta nevienā ofisa darbā, bet brienu grumbuļaino pašnodarbinātā ceļu. Tāpat šis ir mans individuālais gadījums, un es neuzņemos kritizēt jaunos kultūras darbības mehānismus, kurus neizprotu, jo nespēju pārvarēt kādu iekšēju barjeru, lai tiem pietuvotos, taču kārtējo reizi esmu spiesta atzīt, ka esmu provinciāli konservatīva un romantizēju mākslu un mākslinieku personības.

Ar svilinošu kauna sajūtu atceros kādu pičingu Nīderlandē. Tas bija viens no daudziem konkursiem, kurā bankas piedāvā finansiālu atbalstu veiksmīgu un interesantu audiovizuālās mākslas projektu īstenošanai. Mēs bijām izturējuši jau vienu atlasi, sagatavojuši tāmi, aprakstu, vizuālos materiālus, taču konkursa organizētāji, kas monitorēja sponsora un mākslinieku satikšanos, paziņoja, ka uz konkursu ir jāierodas dažas stundas agrāk, lai sagatavotos pičingam. Izvēlētajiem pretendentiem tika piedāvāta vienreizēja iespēja apgūt projekta prezentēšanas mākslu, lai varētu pasniegt savu projektu tā, ka tas būtu saprotams "pat bankas darbiniekam". Tās bija trīs garas stundas, kurās mums mācīja ieelpu un izelpu, daudzas reizes lika dziedāt "row, row, row your boat" dažādās intonācijās, spēlēt komandu spēles un veidot grupu prezentācijas par saviem vai iedomātiem projektiem kopā ar citiem pičinga konkurentiem. Mēs izkārtojāmies dažādas formas krēslos novecojuši futūristiskā dizaina mediju telpā, kas sastāvēja no dažādos līmeņos izkārtotiem atpūtas stūrīšiem, kuros mums nu bija vēlēts nodarboties ar brainstormingu un gaidīt savu kārtu doties uz telpas vidū esošo slēgto konferenču telpu – kosmosa staciju, kurā precīzi trīs minūtēs izklāstīt sava projekta ideju un mērķus. Tikmēr citā telpas stūrī norisinājās kāda izklaides raidījuma tiešraides filmēšana, bārmenis atvērtā tipa bārā apkalpoja kādas citas konferences dalībniekus, un pičinga stūrītis gatavojās uzņemt nākamo grupu. Viss liecināja par dinamisku, radošuma piestrāvotu atmosfēru, kāda ik dienas valda šajā ideju kalvē, bet mani kā tādu lauku naivuli vienkārši stindzināja šis brutālais radošā procesa standartizēšanas un fasēšanas skats.

Tāpat es ilgu laiku biju dzīvojusi ilūzijā, ka "radošie" paši savā starpā iepazīstas vieglāk dēļ līdzīga dzīvesveida, interesēm vai arī tādēļ, ka izjūt zināmu vienotību kā minoritāte. Sadarbības un sadraudzības tīkls šķita veidojamies kaut kā intuitīvi un pats no sevis, balstoties uz personiskām pazīšanām, apmeklējot izstādes, konkursus, interesējošos festivālus, dažādas līdzīgo pulcēšanās vietas. Zināju, protams, ka bez šīm iespējām pastāv arī sadarbību veicinošas apmaiņas programmas un mākslinieku rezidences, kur iepazīt citu kultūras vidi vai satikt kādu iedvesmojošu partneri, ar kuru, iespējams, izveidojas pareizais kontakts un tiek sākts kopīgs projekts. Tāpat šķita pilnīgi normāli, ka šis kontakts var arī neizveidoties un ka arī tas mākslinieku "aprindās" ir pieņemami –kādam var gribēties palikt vienam, klaiņot apkārt pa naktīm vai nepieslīpēties grupas interesēm. Dzīvoju ar pārliecību, ka neesmu parādā paskaidrojumus par savu dzīvesveidu, kamēr tas nevienam netraucē, un pat neiedomājos, ka man ir saskarsmes problēmas, līdz nokļuvu konfrontējošā situācijā Reikjavīkas rezidencē.

Es tobrīd daudz strādāju, galvenokārt tādēļ, lai varētu atļauties uzturēties dārgajā pilsētā, tāpēc lielāko daļu laika pavadīju savā istabiņā. Ar kaimiņiem sveicinājos, taču kopīgu iziešanu pa krogiem vai vizināšanos uz geizeriem atteicu. Cepu kopīgajā virtuvē līdzpaņemto speķi, pastaigājos pa bangojošo piekrasti un uzsūcu sevī tuvojošās ziemas islandisko nomāktību. Katru reizi, kad izgāju no istabas, es satiku kādu rezidentu, kas draudzīgi apvaicājās par to, ko es savā istabā visu laiku daru un kādēļ nemaz neeju laukā kopā ar pārējiem. Atbildēju godīgi, ka cenšos mazliet piepelnīties, lai varētu atļauties biļeti atpakaļceļam, bet šai atbildei vienmēr sekoja daudzi citi jautājumi, par kuriem, kā šķita, esmu spiesta taisnoties. Nepietiek vien, ka jau pati sevi šaustīju par prokrastinēšanu, bija grūti par to sniegt paskaidrojumus katru reizi, kad devos uz labierīcībām. Arī reizēs, kad sakaru uzlabošanai uzturējos kopīgajā atpūtas telpā, man saruna nevedās – es nezināju ne starptautiskās organizācijas, ne lietderīgus fondus, kas palīdz izkārtot rezidences vai stipendijas, un mani šīs organizatoriskās sarunas nekādā veidā neiedvesmoja uz draudzības iedibināšanu. Beigās vēl es saindējos ar tradicionālo aknu desu un cauri laundžam skrēju, galvu nepacēlusi, zaudējot biedru uzticību tādā mērā, ka viņi gribēja pārmeklēt manu istabu, kad kādam it kā bija nozagts "iPods".

Šādā attiecību klimatā mums bija jāpiedalās kopīgā izstādē, kas man šķita vēl viens neizprotams un neizpildāms uzdevums, pirmkārt, jau tādēļ, ka gandrīz nevienam dalībniekam pa šīm dažām nedēļām vēl nebija iekrājies nekas vērtīgs, ko parādīt, otrkārt, tādēļ, ka mums kā grupai nebija it nekā vienojoša, ja neskaita kopīgu virtuvi un labierīcības. Taču rezidenču veterāni no Skandināvijas valstīm nejutās samulsuši nemaz, viņi sasauca brainstormingu, izlozēja nosaukumu (šķiet, tas bija "Slapjie sapņi" vai tamlīdzīgs), sadalīja izstādes telpu, izdomāja koncepciju un galu galā vienu vakaru Reikjavīkas iedzīvotājus priecēja šāda nezināmu mākslinieku un nezināmu iemeslu dēļ rīkota skiču, izgrieztu papīra cilvēciņu un apskrāpētu akmeņu izstāde ar haotisku planšetdatora skaņu miksēšanas aplikācijas darbināšanu fonā, kam pie vainas visdrīzāk bija neizdevies "aisbreikerītis". Kad šoreiz jau TEH kopsapulces programmā izlasīju, ka dalībnieku kolektīvi radītie mākslas darbi "visu vasaru priecēs Rīgas iedzīvotājus", man atkal piemetās jau pazīstamās, stindzinošās bailes no draudzēšanās: "Nu, nevar būt! Vai tiešām – patiešām tas ir mūsdienu Eiropas Kultūras kanons?"

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6