Ar bērniem
14.01.2016

Neaizstājams latviskums

Komentē
0

Recenzija par Valda Rūmnieka grāmatu "Pasakas par līdakām, datoriem un telefoniem".

Apgāds "Zvaigzne ABC", 2015

 

Valdis Rūmnieks ir ievērojams pieaugušo un bērnu grāmatu autors, literatūrzinātnieks, kura agrākā daiļrade pierāda dziļi, pamatīgi apzinātu un pētītu latviešu tautas vēstures, mitoloģijas, folkloras materiālu. Folkloras un mitoloģisku tēlu klātbūtne V. Rūmnieka bērnu literatūrā ir jau no 20. gadsimta 80. gadu beigām, tostarp arī 90. gadu sākuma pasakās "Mārīte un Lāčus Krišus". Izlasē ar jaunām pasakām "Pasakas par līdakām, datoriem un telefoniem" meitenes Mārītes un stiprinieka Lāčus Krišus draudzība, pārvarot laiku un telpu, ir izvērstākā grāmatas daļa, pārējās divas veido cikli "Murjāņu pasakas" un "Kā raķete kaklu izārstēja".

Pasakās "Mārīte un Lāčus Krišus" zīmīga ir autora izvēlētā laiktelpa – mūsdienu realitāte sapludināta ar mītisko telpu, Pazemes valstību, kurā mīt Purva velns, Trejgalvis, Deviņgalvis, Čūska-ragana, Jodu vecene, Naudas velns un vēl neskaitāmi veidi citu velnu, dažādu Pazemes valstības zvēru. Te katrs no varoņiem iepazīst otra pasaules brīnumainību un sastopas ar negaidītiem uzdevumiem. Stiprinieks Lāčus Krišus pārbaudījumus piedzīvojis savā valstībā, no kuras ieradies pie Mārītes, un iniciācijas pārbaudījumi turpinās arī virszemē. Te nu ir auglīga vieta lasītāja iztēlei, kā rīkoties līdzīgā situācijā. Kā draugam ar atšķirīgu priekšstatu sistēmu izskaidrot, kas ir gāze, kā pierādīt, ka tā nav vis nekāda spīgana, kā paskaidrot, ka vecāki, kuri devušies uz teātri, nav pakļauti nāves briesmām, jo aktieri nav ne vampīri, ne asinssūcēji. Kā panākt, lai mamma un tētis, kuri atgriezušies mājās un domā, ka Lāčus Krišus ir santehniķis, nekļūst aizdomīgi, jo mammai, jau izdzirdot vārdu "pūķis", mazā samta somiņa izkrīt no rokām… Un iepriekš pieminētais vēl ir tikai tāds nieks salīdzinājumā ar ārpasauli, kurā Mārīte ar Lāču Krišu dodas, jo pārbaudījumu skaitā ir pieredzēt, kas ir filmēšana, konditoreja, elektromotors un, galu galā, pati elektrība, kura virszemē darbina visu, zooloģiskais dārzs, kurā nemīt ne čūskas, ne raganas, bet kāds ar apmeklētāju cienastiem pārēdies lācis gan. Kas ir Sarkanā grāmata, GNP, tūrists, muzejs, tramvajs, benzīns, helikopters, funikulieris – visas šis parādības jāapgūst Lāčum Krišum, ko karuseļa vadītāja notur par Mārītes vectēvu. Arī pašai meitenei, paviesojoties Pazemē, lemts ne mazums pārbaudījumu, taču viņa to iztur godam, iegūstot kādu retu balvu, kas pienākas vien īpaši drosmīgajiem.

Mistiskais portāls, kas savieno Pazemi ar Virszemi, ir vecās kumodes apakšējā atvilktne Mārītes mājā. Te jaušama tieša atsauce uz fantāzijas literatūras klasikas darbu, Klaiva Steipla Lūisa grāmatu "Nārnijas hronika: Lauva, ragana un drēbju skapis" (1950), kurā apģērba (kažoka) uzvilkšanai ir maģiska nozīme, tā ir iekļūšana citā pasaulē. V. Rūmnieka pasakā Pazemē aiznes vecmammas zaļā, nonēsātā samta cepure, kuru Mārīte atrod kumodē.

Subjektīvi aizraujošākā pasaku kopa grāmatā ir jau iepriekš publicētās "Murjāņu pasakas", šo darba daļu raksturo raitāks, koncentrētāks vēstījums, amizantāku un spilgtāku tēlu galerija, kurā katram varonim piešķirtas individualizētas raksturiezīmes. Darbīgo Murjāņu varoņu piedzīvojumi aizsākušies jau 2007. gadā tāda paša nosaukuma grāmatā "Murjāņu pasakas" un turpinājušies arī vēlāk, 2011. gadā, grāmatā "Murjāņu Kurmīša pasakas", tādēļ daļa lasītāju jau pazīstami ar tādiem tēliem kā pats Murjāņu Kurmītis, Rūķītis Dūķītis (vedina uzlūkot kā autora prototipu), pieci Muri, Gaujas bebri, makšķernieks Helmārs un arī ar spilgtāko no tēliem – Briesmīgo Līdaku. Lai arī dzīve pie gleznās Gaujas kopumā ir rimta, dažādu veicamu uzdevumu netrūkst – te jāglābj dažu neprāšu dzīvības, te jaunlaulātie, te mīļā upe Gauja, te jācīnās ar zivju gārņiem, te ar zalkšiem, te – bebriem. Raibajā murjāniešu pulciņā katram savs uzdevums un pienākumi, arī intereses un vajadzības. Parasti visacīgākais un organizētākais no visiem, sava veida "ciema vecākais" ir Murjāņu Kurmītis. Kā reiz precīzi norādījusi Baiba Žukovska [1], šis ar vadītāja spējām apveltītais varonis vajadzības gadījumā veiksmīgi pulcina un organizē apkārtējos.

Grāmatas titulvāks un arī nosaukumā ietvertais līdakas tēls akcentē citu varoni – Briesmīgo Līdaku –, liekot pievērsties šai pretrunīgajai Gaujas iemītniecei. Ja līdaku var uzlūkot kā antivaroni, simpātiski, ka autors tēla veidojumā nav kategorisks un tumšo īpašību dominanti izmanto samērīgi. Briesmīgā Līdaka, lai arī ne vienmēr vienisprātis ar pārējiem, ir gana izpalīdzīga persona un daļa no darbīgās Murjāņu saimes, spējīga pat uz tādiem varoņdarbiem kā kādas "šņabjapieres" jeb piedzēruša šofera glābšana, kad viņš ar smago mašīnu iegāzies Gaujā ("Pasaka par Briesmīgās Līdakas varoņdarbu"). Interešu un ietekmju zonas sadalījums murjāniešiem ir lielākā problēma, kas parasti ir visu ķibeļu pamatā, taču arī Briesmīgajai Līdakai, tāpat kā katram varonim, dziļi sirdī ir gaiši nodomi un spējas veikt labus darbus; kā atzīst Murjāņu Kurmītis: "Kādreiz viņas briesmīgums tomēr noder." [2] Amizanti ir strīdu karstumā izskanējušie veltījumi Līdakai un pret viņu veiktās darbības – "Paskat! Vecā grabaža lien pa zāli!" [3]; "Helmārs (..) nemitīgi gravēja uz vizuļiem visādus apvainojošus uzrakstus, no kuriem "Līdaka ir muļķe" bija pats nevainīgākais" [4]. Pati Līdaka nešpetnumā neatpaliek, sēņojot nolasījusi visas baravikas, un uz spožā gliemežnīcas naža asmens tai iegravēts baiss vēstījums "Nāve Muriem!". Kādā asprātīgā epizodē parādās varones estētes daba: "Briesmīgajai Līdakai ļoti nepatīk gari limuzīni, ar kādiem parasti brauc jaunlaulātie. Tad viņai uznāk traks drebulis." [5] Taču, lai ar kopumā Briesmīgā, tomēr jūtīga un ievainojama. Tā Ziemassvētku svinēšanā Līdaku sanikno Piecu Muru eglītes relikvija – apsudrabota viņas vevecvec… tētiņa galva –, kā arī patiesi apbēdina un saraudina fakts, ka viņu, kā pašai šķiet, neviens nemīl. Aizkustinošs ir autora vēstījums par labā un ļaunā, derīgā un nederīgā dalījumu – šāds dalījums šajā pasaku pasaulē nepastāv, un, gluži kā dabā, arī te katram ir savs uzdevums. Piemēram, arī Piecu Muru kolorītajā kompānijā katram kaķim ir sava loma, pat ja tā ir tikai nemierīga apkārt staigāšana, astes vicināšana, īstā brīža gaidīšana, kā tas ir Piektā Mura gadījumā.

Nozīmīga ir autora iecere pasakās atspoguļot tradīciju lomu dzīvē, šī iecere arī pārliecinoši realizēta, ietverot vairākus būtiskus svētku aspektus, īpaši latviskas nodarbes dabā. Te notiek varena Jāņu svinēšana ("Pasaka par Murjāņiem"), makšķerēšana, sēņošana ("Pasaka par septiņām baravikām"), baraviku konkurss ("Lielā baraviku balle"), Ziemassvētku svinēšana. Svētku laikā stingri noteikts, ka vienreiz gadā nedrīkst būt ne karu, ne kašķu. Kā īpaši zīmīga, ētiski orientēta jāvērtē konfliktsituāciju attīstība, jo jebkuras ķibeles, pārpratumi, stīviņi, ķīviņi vai ķildas tiek atrisināti racionālā, miermīlīgā ceļā un pat vislielākā dusmošanās tiek atrisināta. Draudzīgums un labvēlība nav mazsvarīgi. Būtiski, ka autors lasītājam atgādina – arī tavam nedraugam ir sirds, un, ja tiešām vajadzība viņu pārmācīt, iesākumā dari to labvēlīgā ceļā: "Labāk pārmācīsim viņu ar mākslas spēku." [6]

Gastronomiski apetelīgās epizodes ir viens no lielākajiem maņu vilinājumiem šajā darbā, te sastopama īsteni latviska garša un bagātīga ēšana. Domājot par iztiku, lielākie Murjāņu gardēži – Pieci Muri – tikai divas reizes mēnesī nepieciešamākas preces iegādā lielveikalā "Muru prieks", visu pārējo sev sagādā paši, makšķerējot Gaujā vai no meža veltēm. Žāvētas karūsas, cepti sapali rīvmaizē ar krējumu, sapalu zupa, žāvēti sapali, bērzlapju karbonādes ar kartupeļiem un pirmajiem rudens kāļiem, vārīti podiņi, baraviku zupa, sāļā torte ar ceptām baravikām, vēžu astītēm un riekstiem, Gaujas kazeņu vīns un bērzu šampanietis, kazeņu ievārījums un pīrāgi – te lasītājam vairs prātā nav pasakas, bet došanās pie upes vai mežā, lai iespējami drīz ķertos pie šīm vilinošajām receptēm!

Pievēršoties grāmatas noslēguma ciklam "Kā raķete kaklu izārstēja", jāmin paša autora sacītais par laikmetīgu pārmaiņu sabiedrībā apzināšanos un arī moderno tehnoloģiju lomu bērnu dzīvē: "viņi izjūt nepieciešamību ātri apmainīties ar informāciju, un šai tendencei ir jātur līdzi arī literatūrā" [7]. Šādu jaunās paaudzes lasītāju nepieciešamību apzināšanu un patiesu iedziļināšanos tendencēs, kas nebūt nav vieglākais uzdevums pieaugušam autoram un kas, taisnību sakot, arī ne visiem bērnu autoriem izdodas, var tikai uzteikt atzinīgi.

Vienlaikus jāpatur prātā kāda cita neizbēgama tendence – tehnoloģiju laikmetā dzimušajai paaudzei piemīt jau iedzimta, iespējams, automātiska elektronisku sistēmu un ierīču uztvere, līdz ar to bieži vien pat pilnveidotākie gadžeti spēj piesaistīt uzmanību neilgu brīdi, uztverei nepieciešami arvien jauni, vērienīgāki iespaidi. Sirsnīgas fantāzijas rosinoša ir autora iecere personificēt tehnisko ierīču – televizora, datoru, mobilo telefonu – pasauli. Televizoram sāp vēders no pārēšanās jeb patērēto trekno pārraižu daudzuma: ziņas, hokeja pārraide, bobslejs, reklāmas, Imanta Kalniņa koncerts, kosmiskais šausmu gabals ar pieciem biorobotiem; savukārt mobilajiem telefoniem sagribas sēņot un nomainīt garlaicīgās ekrānbildes ar kaķiem un dārgiem vāģiem. Teksta formā ietverts tautas pasakas elementu izmantojums – "Reiz kādam vecam, sirmam datoram bija trīs dēli – divi gudri, trešais ar vīrusu" [8] –, tēlu pasaule saplūst vienotā telpā: Ugunsspļāvējs Pūķis nonāk Rīgas lidostā, bet Čūska-ragana, Sumpurņi un velni cīnās politiskajā kabinetā, kurā Trejgalvis paliek tikai ar vienu – nacionālo – galvu.

Šo pasaku čaklāko lasītāju auditorijā varētu būt pirmsskolas, sākumskolas vecuma bērni, taču ļoti iespējams, ka pusaudžus vairāk aizrautu citi autora darbi.

Ikvienam zināms, cik nozīmīgs nacionālajā prozā ir kvalitatīvu, saistošu literāro pasaku žanrs, taču nav daudz autoru, kuri tādas rada. Tāpat folkloras materiāla un latvisko tradīciju, arī sadzīves paradumu – te domājot jau pieminētās nodarbes dabā – pārzināšana ir īpaša vērtība, mantojums, kuru ne katram mūsdienu bērnam spēj nodot vecāki. Tautas pasaku loma un nozīme ir fundamentāla, taču plašāka redzesloka veidošanai neiztrūkstošas ir tieši literārās pasakas. Tādēļ nešaubīgi jāsecina – folkloras mantojuma un ētisko vērtību apguvē, atgādinājumā par sirsnību un cilvēcību pasaulē bez liekas demagoģijas, didaktikas un moralizēšanas Valda Rūmnieka pasakas ir nepieciešamas, tās ir neaizstājamas.

Atsauces:

[1] Žukovska, B. Murjāņu supervaroņi. Valdis Rūmnieks "Murjāņu Kurmītis un viņa draugi". 26.11.2013. Ubisunt.lv. [Skatīts 07.01.2016.]

[2] Turpat, 129. lpp.

[3] Turpat, 133. lpp.

[4] Turpat, 164. lpp.

[5] Turpat, 152. lpp.

[6] Turpat, 169. lpp.

[7] Trīs jautājumi Valdim Rūmniekam. Satori.lv. 2013. gada 17. jūlijā. [Skatīts 06.01.2016.]

[8] Rūmnieks, V. Pasakas par līdakām, datoriem un telefoniem. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015, 186. lpp.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0