Par grāmatām
17.10.2017

Nāve Romā

Komentē
0

Piezīmes par Vīvi Luikas romānu "Ēnu teātris", no igauņu valodas tulkojusi Rūta Karma, izdevis apgāds "Mansards", 2017

Es gribēju lasāmvielu, kas pabarotu manas ilgas pēc garšīgās, pēc timiāna smaržojošās, pēc cikādēm un bezdelīgām skanošās, absolūto skaistumu, kas izglābs pasauli, paģērošās Itālijas, taču dabūju tādu, kas atgādināja par manu drīzo nāvi. Uz mūžīgās Romas fona mans gals ir tuvs un mana loma "pasaules teātrī" – acumirklīga kā nomirguļojošai ēnai. Igauņu rakstnieces Vīvi Luikas "Ēnu teātra" galvenās darbojošās personas ir mūžīgā pilsēta un mirstīgie ļaudis – pat ne ļaudis, bet tieši viņu galīgums.

Atmiņu romāns, ceļojuma piezīmes, sociālpolitiski komentāri un vēstures ainas, autores dienasgrāmata – te viss ir vienā kamolā, bet katrs pavediens ved uz Romu, kur to galiem ir lemts aprauties. Roma rakstniecei – tā ir pati nāve. Jau pirmajā nodaļā ar to satiekos aci pret aci, nonākot autores bērnībā Igaunijā (kaut kur tajās "barbaru zemēs aiz Alpu kalniem", kur, pēc itāļu domām, neprot "ne gatavot ēst, ne novērtēt skaistumu"), kur uz zemes nosviestā grāmatā viņa pirmoreiz ierauga Kolizeju mājā, kurā krievi nule kā nošāvuši saimnieku. Nodaļu pēc nodaļas rakstniece atklāj, kā visa viņas dzīve liktenīgi vedusi viņu uz Romu, vienīgi Romu, jo "apmēram to pašu taču var redzēt ikvienā citā pilsētā. Ar to starpību, ka neviena cita pilsēta nav Roma".

Vīvi Luika mīl Romu kā savu bērnu – ar visiem viņa niķiem: "Nekaunība itāliešu gaumē – pieklājīga, kultivēta, mīlīga un bezgalīgi vienaldzīga. Tā bija tā pati pašsaprotamā nekaunība, ar kuru bērni un zvirbuļi galu galā vienmēr dabū to, ko gribējuši." Vesela nodaļa ar nosaukumu "Meitenes" veltīta Romas jauno vīriešu homoseksualitātei. Ar mīļumu viņa apraksta itāliešu dumjības – teatrālo uzvedību sabiedrībā ("Itālijā nav nekā aizvainojošāka kā dzīves rūpju izrādīšana") , eksaltētu tūristu iznerrošanu ar žilbinošu smaidu sejā, apsēstību ar skaistumu (te "pat bezpajumtnieki rūpējas par to, lai izskatītos labi un būtu smaržojoši"), nekaitīgo, bet kaitinošo dienvidnieku laika un pārākuma izjūtu ("Zināt, signore, mēs te ar šīm lietām esam nodarbojušies jau divtūkstoš septiņsimt sešdesmit četrus gadus. Mēs zinām, kā šīs lietas notiek. "). Roma viņai nav tikai viena no daudzajām dzīvesvietām, kur aizvadīt vīra, Igaunijas vēstnieka – arī dzejnieka un rakstnieka Jāka Jeerīta – kārtējos darba gadus, tā ir vieta, kur palikt uz mūžiem.

Vīvi Luika "Ēnu teātri" raksta visiem, pāri robežām un tautām, tas nav tikai eiropeisks, bet dziļi cilvēcisks darbs, kas mūžību mēra taustāmos nogriežņos. Pat koki viņas priekšā stāv kā pats laiks. Jāatzīst, es vēl nekad nebiju domājusi par nāvi ar tādu mieru, ar kādu viņas darbā ar to sadzīvo itālieši – kas par to, ka mūsu nebūs, galvenais, ka saule mūžīgi apspīdēs skaisto, dižo Panteonu: vienīgo liecību, ka no mums visiem ir bijusi kāda jēga. Es te biju, un te bija arī Vīvi Luika un senie romieši, un itāļi, un visi skaistie un ar skaistumu pārņemtie itālieši – gan jau pats Džordžo Armani arī ir Panteonā bijis –, mēs visi esam vienādi, jo "kurš gan tam ticētu, ka cilvēks nāves priekšā nav lielāks par kādu zivi vai krabi". Šausmīgi, ka tagad šo mieru beidzot apjēguši arī juceklīgie, haotiskie teroristi, kas nopūlas iedragāt Rietumu pasauli: mēs, cilvēki, nākam un ejam, bet mūsu kultūras vērtības ir paliekošas, un, ja dvēsele vispār kaut kur ir atrodama, tad mūsu civilizācijas dvēsele ir meklējama tieši tur – Sagrada Familia katedrālē, Eifeļtornī vai Panteonā.

Daiļdarbā autore nerimstoši atgādina, ka visām lietām un notikumiem dzīvē kaut kur ir otrā – noslēdzošā – pusīte. Ja kamolam atrisis viens gals, kaut kur tā dziļumos atradīsies arī otrs. "Ja esam tikuši galā ar dzimšanu, tad tiksim arī ar miršanu." Ja viss sākas ar bērnu dienām pie Kolizeja bildītes, tad viss beigsies ar bērēm, ar oficālu pieņemšanu pie Dieva viņa audiences telpā, kas vienlaikus ir Roma, Vīlande, Helsinki, Berlīne un Baltijas jūras dzelme pie prāmja "Estonia" vraka. Tas ir neizbēgami.

No grāmatas sev līdzi paņemu mirstīguma apzinātības treniņu – rindiņā sarakstīt gadskaitļus no 2017. gada uz priekšu, cik vien mans optimisms ļauj. "Tur, kaut kur aiz gadiem, atradās arī mana nāves stunda – itin kā dzelzceļa stacija, tumša ēka zvaigžņu gaismā. Stunda, kas katram tiek dota līdzi piedzimstot."

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0