Sarunas
23.08.2017

Natālija Azarova: Četrpadsmit

Komentē
0

Dzejā jāmeklē kaut kas principiāli jauns, jo – ko gan vairs var izdarīt, piemēram, ar soneta perfektās formulas četrpadsmit rindiņām, saka Maskavas dzejniece Natālija Azarova, kas jūnijā sākumā Rīgā notikušajā festivālā "Dzeja bez robežām" uzstājās divas reizes – ar klasisku dzejas lasījumu un performanci, kurā dzeju papildināja skaņa un attēls. Robežu neievērošana intereses un darbības daudzveidībā ļoti labi raksturo viņas personību. Dzejniece (lai gan publicējas tikai apmēram četrpadsmit gadus) savulaik beigusi Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti, ilgu laiku strādājusi par pētnieci, pasniedzēju un tulkotāju, darbojusies arī citās jomās un valstīs. Šobrīd viņa ir Krievijas Zinātņu akadēmijas Valodniecības institūta galvenā zinātniskā līdzstrādniece un pēdējos gados publicējusi vairākus darbus par filozofijas un dzejas valodu. Turklāt 2012. gadā uzmanību izpelnījās Azarovas Tanu dinastijas laika ķīniešu dzejnieka Du Fu atdzeja, bet 2015. gadā par portugāļu dzejnieka Fernandu Pesoa tulkojumu viņai tika piešķirta Andreja Belija prēmija. Natāliju Azarovu intervēja Ilva Skulte.

Jūs ieradāties Rīgā, lai uzstātos festivālā "Dzeja bez robežām". Zināmā mērā festivāla ideja ir tuva uzreiz vairākiem jūsu darbības aspektiem. Festivāla centrā ir gan lirika, gan tulkojums, gan dzejas lasījums. Vai jums nešķiet, ka šie konceptuālie aspekti iezīmē jaunu dzejas vietu mūsdienu pasaulē?

No vienas puses, bezrobežu shēma šobrīd šķiet ļoti moderna. Tā saucas gan konferences, gan festivāli, gan zinātniskie projekti, bet tas runā ne vien par to, ka kultūra tiecas darboties pāri robežām, bet arī tieši par pretējo. Par to, ka pats robežas jēdziens pastāvīgi ir klāt mūsu apziņā un, paverot robežas, kultūrā vienlaikus tiek absolutizēts robežas jēdziens. Tādēļ jauno situāciju nebūtu vērts pārspīlēt. Dzeja var tiekties ierobežot savu telpu, un arī tas būs kaut kas jauns. Vairāku manu dzejoļu ciklu telpu (piemēram, "Цветы и птицы", "Цыпки", "Равно-ровно", "Ловушки для цвета") var iedomāties kā visaptverošu stilu, tas ir, to var konvertēt mūzikā, glezniecībā, grafikā, arhitektūrā, fotogrāfijā utt. Bet ir arī cikli, kas man pašai nav mazāk nozīmīgi, taču eksistē tikai un vienīgi poētiskajā telpā, piemēram, "Раззавязывание". Un, visbeidzot, man ir arī vairāki teksti, kas veidoti kā muzikālas kompozīcijas, piemēram, tie divi cikli, ar kuriem es uzstājos festivālā: "Бразилия" un "Красные краны на сером".

Vai tas atbilst jūsu meklējumiem dzejā?

Runājot par savu domu, es bieži izmantoju pašas atrastu terminu "sievišķā ideja" (женская идея, ko nevajadzētu sajaukt ar feminismu). "Sievišķā ideja" ir 21. gs. ideja, bet tā nozīmē gan laikmeta aprakstu, gan pretošanos tam. Tajā, ka mani poētiskie cikli ir atvērti, īpaši saskatāma nozīmīga sievišķās idejas sastāvdaļa, ko es saucu par nepilnīgu noteiktību (недоопределённость, ko nevajadzētu jaukt ar nenoteiktību). Mūsdienās uzdevums ir nevis noteikt kaut ko (определить), tātad kaut ko norobežot, bet gan nepilnīgi noteikt (недоопределить). Bet šī nepilnīgā noteikšana nenozīmē atteikšanos no noteikšanas kā tādas. Tas ir līdzīgi tam, kā māte māca bērnu peldēt: līdzko bērns jau viņai gandrīz piepeldējis klāt, viņa paiet solīti atpakaļ. Daudziem mūsdienu dzejniekiem šī nepilnīgā noteiktība ir ļoti raksturīga – tā ir jaunākās dzejas īpatnība, un tā raksturīga arī sarunām par dzeju, bet kopumā vēl plašāk: tā ir raksturīga mūsu laika domāšanas iezīme. Visās manās atbildēs šī nepilnīgā noteiktība ir klātesoša.

Ja tomēr pieņem, ka mūsdienu dzejas māksla apzināti pārkāpj daudzas iepriekš svarīgas robežas, – kādas robežas ir svarīgas jums?

Jebkurš jauns pārspriedums vienmēr sākas ar "krīzes" jēdzienu, šajā nozīmē sievišķā ideja sākas ar modelēšanas krīzi, tomēr, ja tā ir pastāvīga krīze, tad tā vairs arī vispār nav krīze (drīzāk cerība uz to, ka viss nav bezcerīgi). Acīmredzot tā gan ir, gan nav krīze – saistībā ar sieviešu loģiku. Robežas jēdziens pieder modelēšanas laikmetam, bet man katrs dzejolis ir jauna telpa. Cerība, utopija un ticība labākai nākotnei – tas ir tas, kas ļoti izklausās pēc avangarda un izjauc sabiedrībā pieņemtos uztveres rāmjus.

Kādiem autoriem bijusi ietekme uz jūsu meklējumiem un, iespējams, arī darbiem?

Kas attiecas uz dzejniekiem, kam bijis lielākais iespaids uz to, ko rakstu, man jāatzīst, ka tāds ir Pauls Cēlans. Viņš ir dzejnieks, kas, par spīti visiem 20. gs. mēģinājumiem noraidīt patiesības konceptu, to nekad tā arī neizdara. Piemēram, viņš saka: "Dzejolis, ja tas ir patiess dzejolis, pilnībā apzinās, cik tā pirmsākumi ir neskaidri. Tuvoties tam kādā strikti noteiktā un nemaināmā veidā nozīmē labākajā gadījumā mēģinājumu paredzēt to, kas dzejolī nekādā gadījumā nekļūst par pārliecinātu meklējumu objektu." Daudzi Cēlanam ir pārmetuši, ka viņš raksta pats savā valodā, bet, man liekas, labu dzeju var definēt tieši ar pretējo – ja cilvēki domā, ka ar valodas palīdzību tā komunicēt nav iespējams.

Kā dzejniece jūs daudz strādājat ar valodu, īpaši ar to valodā, kas parasti paliek fonā, ko mēs neuztveram kā figūru, – ar intonāciju, skaņas īpašībām. Kāda ir jūsu poētiskā stratēģija valodas ziņā?

Eiropiešiem svarīgāka ir figūra, jo viņi aizraujas ar naratīvu, bet Austrumu kultūrā svarīgāks ir fons, un viņi nesaprot, ko darīt ar priekšplānu. Man fons un figūra ir līdzvērtīgi. Vēl bieži saka (un ne tikai par mani vien) – tas, lūk, jums tur dzejā, bet valodā turpretī… Mūsdienās mēs pat nezinām, vai vispār eksistē tāds konstrukts kā valoda. Pārfrazējot Džonu Keidžu, varētu teikt, tikko mēs uzzinām, ka nepārvaldām kaut ko, tā tas kļūst par dzeju. Tas attiecas arī uz valodas pārvaldīšanu, tas ir, mēs nepārvaldām valodu, bet, par spīti 20. gs. beigu idejai, arī valoda pār mums nevalda. Varbūt vajadzētu vienkārši beidzot nošķirt vārdus "valoda" un "valdīt".

Pēc izglītības esat valodniece. Vai tas iespaidoja jūsu radošo es?

Es nedomāju, ka tas iespaidoja to, kā rakstu dzeju. Katrs dzejnieks ir valodnieks, kas pārdomā valodu, kaut arī nedara to diskrēti vai objektīvi.

Un kāda ir vizualitātes loma?

Man ir savi tā saucamie firmas grafiskie paņēmieni, precīzāk tas, ko saucu par dzejas grafisko dizainu. Es burtiski zīmēju dzejoli lappusē, tādēļ arī manā gadījumā absolūtais vairākums dzejoļu ietilpst vienā lappusē. Turklāt es izmantoju nestandarta attālumus starp rindiņām, starp vārdiem un dažkārt arī burtiem, un tas viss var iegūt jaunas variācijas katrā jaunā rindiņā. Svarīgi ir tas, kā vārdi savstarpēji mijiedarbojas vertikāli, ne tikai horizontāli, kādreiz tādas lietas darīja tikai ar atskaņu palīdzību, tagad to var izdarīt jebkurā dzejoļa daļā.

Vizuālā dzeja man (un laikam ne tikai vizuālā) ir telpiska rakstība, un katrs dzejolis ir vesels hieroglifs, jutekliski uztverama grafika. No šejienes arī katra dzejoļa netiražējamais grafiskais dizains.

Toties tagad es strādāju pie kaligrāfijas tieši kā kaligrāfijas. Iespējams, tādas dzejas prezentācijai nepieciešams jau tīri izstādes plašums.

Vai dzeja jums gadījumā nav vienkārši spēle? Kā abas – dzeja un spēle – saistītas?

Nē, spēle tā man nekādā gadījumā nav. Spēle ir kaut kas, kur mēs jau iepriekš zinām noteikumus, un tā ir ierobežota laikā. Ja mēs meklētu kaut ko diametrāli pretēju dzejai, tā varētu būt spēle. Dažreiz mūs moka ar "vārdu spēli", tomēr tas ir tikpat bezjēdzīgs vārdu salikums kā "bālais vājums" vai "veģetatīvā distonija". Varbūt tieši tādēļ, ka mana dzīve sagadījusies tik neierasta, neparedzama vai neizskaidrojama apkārtējiem cilvēkiem, esmu atbrīvota no nepieciešamības spēlēt šīs literārās spēles – lietot maskas, pseidonīmus, tēlot lomas.

Jūs rakstāt salīdzinoši nesen – vai arī tikai nesen nolēmāt publicēties? Kā tas notika, un kā jūs – kas tomēr esat arī pazīstama pētniece – pieņēma literārā vide?

Jā, lauks, kurā sāku, nav dzeja. Laikam tādēļ es viegli no dzejas pāreju pie citām lietām un atgriežos atpakaļ. Brīvība attiecībās ar dzīvi un lietām man ir svarīgāka par tā saucamo radošo brīvību, un tā ir tieši brīvība attiecībās ar lietām, nevis vārdiem, kā bieži mēdz domāt. Mans ceļš uz dzeju bija netipisks. Domāju, ka būs grūti atrast daudz dzejnieku, kas sākuši rakstīt tik vēlu kā es. Varu apgalvot, ka līdz 45 gadiem es ne reizi pat nemēģināju uzrakstīt dzejoli, pat jaunībā ne. Reiz es pat atteicos izpildīt uzdevumu, kurā bija jātulko Šekspīrs, jo man likās, ka ar četrpadsmit ir par maz, lai darbu izdarītu godīgi. Pēc saspringtas cīņas ar savu skolotāju man izdevās viņu pārliecināt, ka nav laba ideja skolēnam, kas pats var sarakstīt tikai ļoti sliktu dzejoli, likt tulkot lielus dzejniekus. Varbūt te vainojams zināms perfekcionisma līmenis. Daudzus gadus esmu bijusi pētniece, pasniedzēja, biznesa sieviete un dzīvojusi dažādās valstīs, bet visu šo laiku kaut kas kaut kur dziļi zemapziņā teica, ka esmu dzejniece. Bet būt dzejniecei nenozīmē, ka obligāti nepieciešams rakstīt dzeju. Dzejai vajadzētu ietilpt tajā brīvībā, ar kādu tu mijiedarbojies ar objektiem un pasauli. Un šī brīvība varbūt ir svarīgāka pat par to vieglumu, ar kādu cilvēks lieto valodu. 2003. gadā es atgriezos Krievijā, lai uzsāktu pētniecisko darbību, un gandrīz tajā pašā laikā sāku publicēt savu dzeju, piepeši nokļūstot pašā Krievijas dzejas dzīves centrā.


 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0