Recenzija
19.12.2016

Naktis bez sapņiem

Komentē
0

Par Toma Forda filmu "Nakts dzīvnieki", 2016

Pirmā brīdī šķiet, ka tas neaizies,
Raugies šajās acīs bezcerīgi vīlusies.
Tad šis priekšstats krīt
Un liek pasmaidīt.
Attopies, ka esi sev vissvešākajā stāvoklī.
"Kontrasts" (grupa "Martas asinis")

Kad tik augsta ranga modes dizainers kā Toms Fords nolemj kļūt par kinorežisoru, gandrīz automātiski rodas skeptiska attieksme. Tā šķiet kā pusmūža krīzes radīta kaprīze. Protams, neliegsimies, līdzi nāk arī skaudība – sak', forši, ka tev ir tik daudz naudas un slavenu draugu, lai tu varētu piepeši izlemt "paspēlēt režisoros". Bet te nu bija. Forda pirmā filma "Vientuļais vīrs" ar Kolinu Fērtu galvenajā lomā bija estētiski izsmalcināts darbs, kas turklāt iemanījās nezaudēt arī saturiskajā un emocionālajā ziņā. Mana sākotnējā skepse bija aizslaucīta, un es ar nepacietību gaidīju režisora (un šis apzīmējums ir godam nopelnīts) jaunāko veikumu "Nakts dzīvnieki". Salīdzinājums ar "Vientuļo vīru" ir neizbēgams, kaut arī saturiski abas filmas ir ļoti atšķirīgas. Līdzīga ir pēcgarša, ko abi darbi atstāj.

Toms Fords (līdzīgi kā Jūens Makgregors ar "Amerikāņu pastorāli") ir izvēlējies ekranizēt ne-ekranizējamu romānu – Ostina Raita grāmatu "Tonijs un Sūzana". Bet jāatzīst, ka Forda kungam ir veicies daudz labāk nekā Makgregoram. Literatūrā lēkāšana laikā un pāreja no viena stāsta līmeņa pie otra vienmēr ir plūstošāka. Ja kaut kas paslīd garām, var pašķirt pāris lappuses atpakaļ un izlasīt vēlreiz. Taču, skatoties filmu kinoteātrī, šādas iespējas vis nav. Ir nepieciešams kārtīgi izvērtēt katra stāsta svarīgākos akcentus, kā arī ļoti precīzi darboties ar montāžu, lai filma nezaudētu savu kontinuitāti un neatstātu skatītāju apjukuma stāvoklī. Neviens, skatoties kino, nevēlas justies stulbs, un filmas, kurās ir vairākas paralēlas sižeta līnijas, ļoti ātri spēj skatītājā radīt sajūtu, ka viņš nav gana gudrs vai uzmanīgs, lai uztvertu notiekošo. Un tajā brīdī skatītājs tiek pazaudēts. Viņš apvainojas, iespītējas un sāk nepieņemt to, kas viņam tiek rādīts.

"Nakts dzīvnieki" patiesībā apvieno trīs dažādas sižeta līnijas. Filmas sākumā mēs sekojam šķietami veiksmīgas galeristes Sūzanas dzīvei. Viņa ir turīga, skaista, precējusies ar šarmantu un izskatīgu vīrieti. Taču drīz vien atklājas, ka tā visa ir tikai grezna, ļoti dārga glazūra, kas pārklāj pilnīgo tukšumu, kas valda gan Sūzanas ārējā, gan iekšējā dzīvē. Šim inertajam un nomāktajam stāvoklim kā jauns enerģijas lādiņš ir negaidīta dāvana no sievietes bijuša vīra Edvarda. Viņš Sūzanai ir atsūtījis sava romāna manuskriptu. Un, līdzko Sūzana sāk grāmatu lasīt, mēs tiekam iemesti citā stāstā – gan vizuāli, gan sižetiski atšķirīgā no tā, ko esam redzējuši pirms tam. Pāreja ir ļoti krasa, un skatītājs netiek īpaši sagatavots šim pārlēcienam. Bet šoreiz tas darbojas – jaunos noteikumus pieņemt ir ļoti viegli, un uzmanība ar aizrautību seko nu jau citam stāstam. Attīstoties romānā aprakstītajam vardarbīgajam trillerim, vienā brīdī notiek vēl viens lūzums – mums tiek piedāvāts ieskatīties arī Sūzanas un Edvarda kopīgajā pagātnē. Piepeši ir dzimušas vēl divas paplašinātas un izvērstas stāsta līnijas, kuras gandrīz pilnīgi pārņem to sižetu, kuram sākotnēji bijām sagatavojušies sekot.

Kādā mirklī rodas vilšanās sajūta – tas šķiet kā negodīgs gājiens. Es taču gribēju uzzināt par to, kā Sūzana dzīvo šobrīd! Kas ar viņu notiek tagad? Es negribēju klejot pa pamestu tuksnesi kopā ar skarbu šerifu un sagrautu ģimenes tēvu. Vai maldīties pa fragmentārām Sūzanas atmiņām. Taču ar laiku šī vilšanās sajūta pazūd. Un tas nav tikai veiksmīgas montāžas un meistarīgi izveidotu kadru nopelns. Filmai ritot uz priekšu, ir skaidrs, ka režisors ir apzināti un konceptuāli veidojis stāstu tieši šādi. Jo tā Sūzana, kuru mēs redzam šobrīd – šajā nosacītajā kino tagadnē –, vairs nemaz nepastāv. No viņas ir palikusi tikai ārējā čaula – kā dzīvs cilvēks viņa eksistē tikai savās atmiņās vai Edvarda iztēlē. Arī romāna lasīšana kļūst ne tikai par stāsta izstāstīšanas paņēmienu, bet arī par varoni būvējošu instrumentu. Sūzana ir atteikusies no savas identitātes, viņa jau sen ir atmetusi vēlmi kļūt par mākslinieci un pievērsusies pētniecībai. Viņa nerada, viņa lasa, viņa vēro. Sūzana apzināti ir uzbūvējusi savas dzīves naratīvu tā, ka pati ir nokļuvusi pasīvā pozīcijā.

Zināmas līdzības ir saskatāmas "Nakts dzīvnieku" un "Vientuļā vīra" galvenajos varoņos. Gan Sūzana, gan Džordžs ir zaudējuši dzīves jēgu. Tiesa, atšķirībā no Sūzanas, Džordžam tā ir tikusi atņemta. Sūzana pati savu izvēļu dēļ ir to pazaudējusi. Un tādēļ arī ir tik grūti izjust empātiju pret šo varoni. Mēs drīzāk nevis jūtam sievietei līdzi, bet gan skaudri sajūtam to tukšumu, kas valda viņā un viņai visapkārt. Abu varoņu ieņemtā vērotāju pozīcija ir liels izaicinājums aktierim. Līdzīgi kā Kolins Fērts "Vientuļajā vīrā", arī Eimija Adamsa "Nakts dzīvniekos" spēlē divas lomas – "laimīgo un dzīvo" pagātnes sevi un "tukšo, cerību zaudējušo" tagadnes sevi. Toms Fords ir izvēlējies ļoti trāpīgu pieeju – ar šī kontrasta palīdzību vēl skaudrāk nolasāmas ieturētās un aukstās Sūzanas sāpes un vilšanās šībrīža situācijā. Pēc līdzīga principa ir būvēts arī Džeika Džilenhola aktierdarbs – mēs redzam jauno rakstnieku Edvardu un viņa alter ego – grāmatas varoni Toniju, kurš romānā meklē veidu, kā atriebties ļaundariem, kas izpostījuši viņa ģimeni.

Atšķirībā no "Vientuļā vīra", šī Toma Forda filma šķiet rafinētāka un savā veidā ietur lielāku distanci. Žurnāla "Time" recenzijā pat tiek minēts, ka nav skaidrs, ko tieši režisors ir vēlējies pateikt. Viss ir skaisti, nostrādāti, bet nepamet sajūta, ka aiz glancētās virskārtas ir kaut kas vēl, bet to nav izdevies parādīt. Īsti tam nevaru piekrist, jo, manuprāt, režisora pienākums nav skatītājam ar karoti iebarot savu mesidžu. "Nakts dzīvnieki" ir vizuāls orgasms – katrs kadrs ir rūpīgi sakārtots un nopulēts līdz žilbinošam spožumam. Un tas sasaucas ar Sūzanas perfekti nospodrināto pasauli. Tās ir laikmetīgās mākslas galeriju baltās sienas, uz kuru fona tiek izstādīti darbi, ko neviens vidusšķiras cilvēks nekad mūžā nespēs iegādāties. Tās ir viņas slavenu dizaineru drēbes, tas ir viņas pārspīlētais meikaps un stikla būrim līdzīgā māja. Šī sieviete dzīvo pašas radītā sprostā, un tieši šī atmosfēra ir tas, ko režisors konsekventi iedarbina un ko vēlas nodot skatītājiem.

Filmā tiek apspēlētas vairākas tēmas – kas ir mākslinieks, kādi ir mākslas uzdevumi, kā arī atriebība un nožēla. Taču, manuprāt, visskaidrāk "Nakts dzīvnieki" runā tieši par nožēlu. Jo bieži vien tieši atriebība iet roku rokā ar šo sajūtu. Lai arī cik liels būtu bijis pārinodarījums, lielākā daļa cilvēku pēc atriebes akta veikšanas nejūt piepildījumu, drīzāk vēlas, kaut nebūtu to darījuši. Līdzīgi arī Sūzana dzīvo ar nožēlas sajūtu par to, kādas izvēles ir izdarījusi, it kā vienkārši gribot dzīvot labāku dzīvi. Romāna varonis Tonijs nožēlo, ka nav bijis pietiekami drosmīgs un vīrišķīgs, to pēc tam kompensējot ar atriebības kāri. Šie nakts dzīvnieki nespēj atrast gaismu vai izeju no tumsas, viņi kuļas pa savu pagātni, atsakoties no iespējas ietekmēt tagadni un tādējādi izmainīt savu nākotni. Šķiet, tieši tāpēc arī režisors Sūzanas varoni ir būvējis tā, ka viņas nav žēl, viņa drīzāk izraisa nožēlu.

Nesen kādā lekcijā runājām par kino, kur forma dominē pār saturu. Šādas filmas tiek uzskatītas par otršķirīgām, jo, par spīti naidīgumam pret naratīva diktatūru kino, "formas kino" joprojām ir drīzāk nievājošs nekā komplimentārs apzīmējums. Taču es uzskatu, ka jebkura vizuāla māksla primāri uzrunā skatītāju – kāds pārsteigums! – vizuāli. Un "Nakts dzīvnieki" ir tiešām ļoti gaumīgs, niansēts un – riskējot izklausīties patētiski – vizuāli grandiozs kino. Protams, var nepārprotami redzēt, ka filmas režisors ir modes dizainers, ir skaidra viņa gaume un pasaules skatījums. Jā, tā iespējams nav pasaule, kurai kāds no mums jebkad piederēs, bet uz to ir šausmīgi interesanti skatīties. Turklāt, atšķirībā no spīdīgajiem modes žurnāliem, kuriem virspusēji līdzinās "Nakts dzīvnieki", tā itin nemaz nav tukša un bezsaturīga.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!