Kristians Volfs ir amerikāņu eksperimentālās mūzikas komponists, dzimis 1934. gadā vācu izdevēju Helēnas un Kurta Volfu ģimenē. Volfi izdeva Franca Kafkas, Roberta Mūzila un Valtera Benjamina darbus, nākot pie varas nacistiem, emigrēja un 1941. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur sekmēja tulkotās literatūras izdošanu, tai skaitā – publicēja ķīniešu Pārvērtību grāmatas angļu versiju, kas atstāja lielu iespaidu uz Džonu Keidžu. Sešpadsmit gadu vecumā Kristians Volfs iepazinās ar Keidžu un drīz vien kļuva par vienu no viņa domubiedriem līdz ar Ērlu Braunu, Mortonu Feldmanu un Mērsu Kaningemu. Lai arī Volfa pamatprofesija bija klasiskās literatūras pasniedzējs, viņš ir kļuvis par nozīmīgu figūru 20. gadsimta eksperimentālās mūzikas jomā, viņš ir radījis jaunas mūzikas pieraksta sistēmas, atstājis lielu iespaidu uz klusuma izmantošanu mūzikā. Mēs satikām Kristianu Volfu Rīgā, kur viņš bija ieradies, lai piedalītos festivālā "Skaņu mežs" un pasniegtu meistarklases jaunajiem mūziķiem un komponistiem Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ar Kristianu Volfu sarunājās Ilmārs Šlāpins. Video – Ģirts Raģelis.
Kā jums šķiet, vai ir iespējama jauna revolūcija mūzikā?
Es neesmu par to daudz domājis. Es esmu pārāk vecs, lai domātu par kaut ko tādu. Jā, es uzskatu, ka tāda iespējamība pastāv. Savā ziņā tāda jau notikusi pēdējos 20 gados. Tehnoloģisko pārmaiņu dēļ. Tu nekad nevari zināt, kas notiks tālāk tehnoloģijā, kas vienmēr ietekmē mākslu tādā vai citā veidā. Tagad tu vari ielādēt mūziku datorā, ir pagājuši tikai desmit gadu, kopš kaut kas tāds ir iespējams. Tas lielā mērā var ietekmēt to, kā komponisti domā par mūzikas komponēšanu, kā viņi to nodod. Kas zina, kas notiks tālāk.
Ko jūs teiktu jaunajiem mūziķiem, ja viņi jautātu, kas mūzikā ir vissvarīgākais?
Vispirms ir jābūt drošam par to, ka tu esi mūziķis. Tev ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par to, kas tev jādara. Nedari to, ja neesi drošs par to, vai tu esi mūziķis vai ne. Un, ja tas ir kaut kas, kas tev jādara un bez kā tu nevari dzīvot, tad visdrīzāk ar tevi viss būs labi. Tu atradīsi veidu, kā to darīt. Citādi man nav nekādu padomu par stilu vai to, kā strādāt. Ir jāiemācās disciplīna. Tā ir otra svarīgākā lieta. Taču, ja tu patiešām esi nodevies mūzikai, tad pārējais atnāks. Vēl viens padoms – ja esi komponists un vari izpildīt mūziku, dari to. Ja esi mācījies spēlēt kādu instrumentu, nepamet to novārtā. Uzturi šīs iemaņas. Tev vienmēr jābūt spējīgam piedalīties un izpildīt vismaz savu mūziku. Tas, manuprāt, ir nozīmīgi. Plaisai starp komponēšanu un izpildīšanu vajadzētu būt pēc iespējas mazākai.
0