Rakstā pieminētā grāmata: Sanita Reinsone. "Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās". Sērija "Studia humanitarica". Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017
Kad jūs pēdējoreiz apmaldījāties? Pat ļoti iespējams, ka nekad mūžā, jo tehnoloģiski un vēl visvisādi izgudrojumi, kā arī izmaiņas ikdienas ieradumos un vajadzībās šādu nepatikšanu iespēju arvien samazina. Pat ja jūs vēl aizvien mēdzat doties purvos vai mežos sēņot un ogot, ļoti ticams, ka jums līdzi būs mobilais tālrunis un līdz jūsu atrašanās vietai sniegsies mobilo sakaru tīkla pārklājums. Pat ja jūs nogriezīsities gaužām šauros un tumšos šķērsceļos, nepazust palīdzēs globālās pozicionēšanas sistēmas jeb GPS mākslīgo Zemes pavadoņu raidītie signāli. Un tomēr mūsu puse kaut kādu iemeslu dēļ šajā ziņā šķiet īpaša, jo vai gan ir vēl zināma kāda cita valsts, kurā rakstītajās un pa radio ik stundu pārraidītajās ikdienas ziņās arī 21. gadsimta otrās desmitgades nogalē visai regulāri nonāk vēstis ne vien no folklorizētas dzīvnieku pasaules (kūmiņš manīts pilsētā, ķepainis pie robežas, pelēcis vai garausis vēl kaut kur u.tml.), bet arī satraucoši jaunumi par cilvēkiem, kas apmaldījušies Latvijas salīdzinoši nelielajā teritorijā, viņu atrašanos vai reizēm arī bēdīgo galu. Iespējams, tieši tāpēc filoloģijas zinātņu doktores, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošās pētnieces un digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītājas Sanitas Reinsones grāmata "Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās" nav vis individuāls kāda autora untums vai pa vadātāja ierādītiem maldu ceļiem gadījusies nejaušība, bet gan pelnīta likumsakarība, par kuras iznākumu atliek vien nobrīnīties – kāpēc gan agrāk nevienam kaut kas tāds nebija ienācis prātā?
Savu pirmo nozīmīgāko apmaldīšanās reizi atcerējos, kad grāmatā lasīju nodaļu par stāstītāju indevi savas individuālās pieredzes stāstus vispārināt – piemēram, pirmo personu aizstājot ar otrās personas vietniekvārdu. Uz autores jautājumu par to, vai apmaldīties iespējams arī pilsētā, teicēja Inta reiz bija atbildējusi: "Nu zinat, ja, man ir gadījies, tad gadījies tā normāli. Es neesmu pati nekāda rīdziniece, tu aizej uz to ielu, tu nezini, tas varbūt tā dabīgi. Kādreiz tā gadās, un vēl uztraucies… Tā vienkārši. Nu ir tā gadījies, nu ne jau nu tā, bet… Vienkārši, nu tiešām tu nezini. Tiešām tu nezini. Tu vienam prasi, tas nosūta tur uz to pusīti, a pilnīgi otram prasi, tas – uz to pusīti. Viņi paši nezina, un tevi sūta uz vienu pusi, uz otru. [..]"
Arī es, tāpat kā teicēja Inta, neesmu nekāds rīdzinieks. Pirmoreiz vienam pašam uz Rīgu man vecāki atļāva aizbraukt, kad man bija gadi četrpadsmit, un pats pirmais, ko tur izdarīju, – es apmaldījos, meklējot ceļu no Doma laukuma līdz Pētera baznīcai. Izmēģinājos gan šā, gan tā, vienu pusīti un otru, bet vienmēr attapos pie Bastejkalna. Šis piedzīvojums, kā vēlāk sapratu, savā ziņā atkārtoja mana tēva – dzimuša un auguša Pārdaugavas rīdzinieka – bērnības pieredzi, kad viņš, būdams pie cirka, nebija sapratis, kā nokļūt Centrāltirgū, kur tolaik bija strādājusi viņa māte, un tāpēc braucis ar taksometru (šoferis samaksu neesot prasījis).
Par to, ka manas apmaldīšanās spējas (vai arī vadātāja spējas) gadu gaitā nav zudušas, nesen pārliecinājos Londonā, turklāt, kā novēroju, atmiņai par konkrēto ģeogrāfisko punktu un iepriekšējai pieredzei ar iespējamību aizklīst neceļos ir visai maza saistība, jo tikai ar dažu mēnešu intervālu pamanījos šīs iemaņas atsvaidzināt vienā un tajā pašā vietā. Abās reizēs tas notika pie Čaringkrosroudas "Foyles" grāmatnīcas. Abās reizēs es labi zināju, ka, iznākot no veikala, man jāpagriežas pa kreisi, un abos gadījumos es tomēr devos pa labi, nostaigāju garām pāris kvartāliem un tikai tad piepeši iztrūkos, jo īsti nesapratu, kāpēc visapkārt redzamais īsti nesakrīt ar to, kam manā iztēlē tur vajadzēja būt, jo kāpēc gan pie Oksfordstrītas parādījušies Ķīniešu kvartāla lukturīši. Protams, Londonas Soho diez vai var salīdzināt ar mūžamežu vai uz visām debesu pusēm šķietami vienādu tīreļa ainavu, tomēr šādi personiski piedzīvojumi apliecina, ka apmaldīšanās nav tikai ārēju apstākļu vai pārdabisku būtņu izraisīts, bet arī mūsu uztverē un apziņā labi iesakņots notikums.
Neatkarīgi no tā, vai apmaldīšanās vaininieks bijis vadātājs vai kādi citi iemesli, vai tā notikusi laukos, pilsētā vai mežā, paša notikuma "recepte" jau parasti ir visai vienveidīga. Tev ir jābūt vai jānokļūst vienā vietā, bet tu attopies pavisam citā, kādu laiku varbūt pat neapjēdz, kur esi, tad – apjēdz (vai tā arī neapjēdz) un beigu beigās kaut kā izkulies atkal līdz savam mērķim vai pazīstamām vietām (vai arī tev nepaveicas un tevi jau pēcāk sameklē vai varbūt pat atrod kāds cits). Sanitas Reinsones grāmatā uzmanība pievērsta ne tik daudz apmaldīšanās stāstu saturam (lai gan arī tā tur netrūkst, jo autore ar apmaldīšanās stāstu vākšanu ekspedīcijās nodarbojusies no 2002. līdz 2011. gadam), bet gan mehānismiem, ar kādiem šos par konkrētu individuālo pieredzi pārtapušos notikumus ļaudis transformē gan sev pašiem, gan citiem izklaidējošos, uzjautrinošos, pamācošos un varbūt vēl kādos vēstījumos. Apjoma ziņā kompaktajā monogrāfijā neuzmācīgi, tomēr blīvi ieausts vērā ņemams citu autoru pētījumos un vēl dažādos avotos rasts materiāls. Ņemot vērā jau pieminēto un Latvijai specifisko kontekstu, iespējams, atsevišķu apakšnodaļu būtu varēts veltīt arī apmaldīšanās stāstu formām ziņās.
Lasot par stāstītāju trikiem, piemēram, manipulāciju ar stāstījuma skatpunktu, nav grūti aizmaldīties arī no grāmatas pamattēmas attālākos ceļos, jo apmaldīšanos jeb nepārtrauktu maldīšanos var uztvert arī kā gana ilustratīvu cilvēka pamatstāvokļa metaforu, tā teikt – tikko no viena grāvja laukā, otrā iekšā. Un pie šādas maldīšanās pilnīgi noteikti pieden arī iesākumā paustā bravūrīgā pārliecība par apmaldīšanās iespēju samazināšanos mūsdienu pasaulē. Par tās aplamību var pārliecināties ikviens GPS lietotājs brīdī, kad kādu ar mehāniskās mākslīgā intelekta balss palīgu pieveiktu maršrutu ne no šā, ne no tā ir jāatkārto vienīgi paša spēkiem. Tad nu piepeši izrādās, ka paļaušanās uz šo vadātāju modrību iemidzinājusi tiktāl, ka nepamanīti garām paslīdējuši gandrīz visi citkārt par pašsaprotamiem uzskatāmie orientieri – škērsielu skaits pirms nākamā pagrieziena, zīmīgas namu fasādes, pat ceļa rādītāji un zīmes. Lai gan kaut kas līdzīgs ar mums notiek pat tad, ja svešā vietā ļaujam sevi vadīt otram cilvēkam un šis cilvēks mums šķiet interesantāks vai vēl kādā ziņā svarīgāks nekā visapkārt redzamais, jo pēcāk, palikuši bez šāda pavadoņa, mēs viens divi iekrītam vadātāja nagos.
0