Mūsu stāsts uzvarējis

Nu ko tad Ījaba kungs piedāvā, otru valsts valodu, krievu skolas forever, pilsonība visiem, sinhronizēt svinamās dienas, kultūrtelpu , Moskovijas akcepts katram valstiskam lēmumam, vārdu sakot LR "svoi čelovek v gejrope"? Tad es domāju Moskovītu patvaldoņiem LR beidzot kļūtu vismaz uz laiku akceptējama. Vai to vajag mums, LR lojālistiem? Tas laikam ,katram pašam jāizlemj.
Man jau liekas, stāvoklis kā tagad, ir dabisks mūsu situācijai, jo esam uz robežas starp Moskovijas klejotāju-lopkopju civilizāciju un Rietumu zemkopju civilizāciju, un koflikts šeit ir iedibināts...

Mēs tikai varam izturēt , vai sabrukt, padošanās Moskovijas prasībām(un to vietējo aģentu) ir sabrukšana.

Kādēļ gan iekarot to, kas jau nopirkts – Krievija no Janukoviča bija dabūjusi visu, ko vien vajadzēja! Ja Ukraina pēc Janukoviča gāšanas lauztu iepriekš noslēgtās vienošanās, tas būtu pamatots casus belli, un tad kara iznākumā Krievija varētu iegūt vairāk nekā tikai Krimu.

Nepiekritīšu par Sevastopoles stratēģisko nozīmi. Tuvo Austrumu jūras teritoriju kontrolē tas, kurš kontrolē Bosforas jūras šaurumu. Krievijai ieguldīt lielus līdzekļus Melnās jūras flotē ir riskanti, jo tā kara gadījumā būs iesprostota Melnās jūras "ezerā" vai vēl trakāk – iesprostota Vidusjūrā projām no bāzes.

Tā ir arī parādījusi, ka pastāv cieša saistība starp lingvistisko un etnokulturālo minoritāšu iesaisti valsts dzīvē no vienas puses un nacionālo drošību no otras puses. Vāji integrētu minoritāšu jautājums var kļūt par Eiropas kopīgās drošības jautājumu visai burtiskā nozīmē.
================================================
Un ko Ījabs ar šo vēlējās teikt? Tieši KĀ tad nu krievi VĒL VAIRĀK būtu jāintegrē?

Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī viņi pie varas ir gadiem. Saeimā daudzi balsojumi tiek izšķirti ar SC balsīm. Daudz kas ar zaķiem, brigmaņiem, u.c. tiek nokārtots jau aizkulisēs.
Latviešu politiķi (izņemot NA un Druvieti, Šadurski), "kultūras ļaudis", "biznesa cilvēki", u.c., arī pats Ījabs vai no ādas izlīdīs, lai ar krieviem vispār un specifiski ar Latvijas "krievu medijiesm" sarunātos krieviski, nevis latviski.
Tieši latviešiem 2014. g. Latvijā darbu atrast grūtāk - ja neprot nabaga maz integrētās, atstumtās "minoritātes" valodu.
Uz afišu stabiem, it īpaši vasarās, grūti pamanīt to dažu kultūras pasākumu reklāmas, kas NAV DOMĀTAS tieši "minoritātei".

Ko vēl mēs tādu varētu veikt, lai krievu kolonistu (Ījabs pats lieto terminu "kolonijas" - tātad, protams, ir arī kolonisti) beidzot Ījaba vērtējumā būtu pavisam komfortabli un "droši" integrējušies?

Tādi kā Ījabs aizmist, ka viņu angažētais politiskais viedoklis maizestēvus interese tikai tikmēr, kamēr viņā kāds muļķis ar mieru klausīties un kamēr pilnīga "integrācija" (tāda, kādu to apraksta Haris) vēl nav notikusi. Janukviča skumjais liktenis un tā drīzais gals varbūt varētu likt attapties arī dažam prātīgakam SC stabulīšu pūtējam.

Ja Putins nerīkotos tā, kā viņš izrīkojās ar Krimu, es būtu izbrīnīts, jo runa ir par arhistraķegisko Sevastopoles ostu, no kuras var, figurāli runājot, kontrolēt Tuvo Austrumu reģionu.
Kas attiecas uz minoritātēm - es piekrītu autoram, ka tas ir laika jautājums, jo Baltija ir atslēga no Baltijas jūras. Es esmu krievs, man nav sakņu Krievijā. Latvijas drōšības pamatā ir tās iedzīvotāju labklājība. Nevar būt citādi. Nav ekonomikas - nav demokrātijas, patriotisms ir daļai iedzīvotāju, bet ar to ir maz. Laiks strādā ne mums par labu.

Ījabs to nepasaka, bet, manuprāt, ir vērts to apdomāt - kā atšķirt Latvijai lojālos krievus (krieviski runājošos) no visādiem pļiņeriem un ždanokām.

Protams, ka pret šādiem krieviem būtu jāizturas ar cieņu - nevajadzētu aizliegt izglītību krievu valodā, būtu jāmeklē iespēja viņus vairāk iesaistīt valsts pārvaldē, neņirgāties par to, kas katram krievam ir svētums - uzvara pār nacismu WW2 un 9. maija svinēšanu (šīs lietas ir katram krievam DNS).

Baidos tikai, ka tas šeit nav īsti iespējams, jo vietas pie siles ir tik, cik tās ir, un ar krieviem politiķi naidosies kaut vai tikai tāpēc, lai savu vietiņu saglabātu. Nacionālradikāļi vispār pārtiek tikai no šās spriedzes sabiedrībā. Tas atgrūž jēdzīgos krievus pie Ušakova un Urbanoviča tipa darboņiem, kas ir tādi paši nacionālradikāļi, bet tikai no pretējās puses.

Jā, tad vēl paliek ultraradikāļi, kuriem jumts pavisam ir aizbraucis. Tie no konfrontējošajām pozīcijām ir tikpat kā nodibinājuši savienību - kopā cīnās pret geiropu un sorosu. Kauns, ka viens otrs tautā mīlēts komponists arī ir tik zemu kritis.

Īsāk sakot, bēdu ieleja.