Pērnā gada atvasarā laikrakstā "The New York Times" bija publicēts Mikelandželo Dāvida statujas oriģināla potītēm veltīts raksts. Precīzāk sakot, raksts bija veltīts 1504. gadā pirmoreiz izstādītās skulptūras potīšu pārsteidzošajam trauslumam.
Vai nu ar viltīgi asprātīgu aprēķinu, vai pavisam nejauši itāļu dižrenesanses meistars savu Bībeles Goliāta uzveicēja interpretāciju bija akmenī izkalis tā, ka pat visniecīgākā novirze no perfekti vertikālas stājas (mazliet ieslīpa pamatne, kaut kur pa ielu garām muzejam braucoša sabiedriskā transporta izraisīta vibrācija u.tml.) slodzes un spriegumu sadalījumu uz abu kāju potītēm padarītu tik atšķirīgu, ka nabaga daiļo Dāvidu jau pavisam drīz varētu piemeklēt jebkuram pie datora sēdošam, viedierīcēs iekņupušam vai sēdēšanas kultūras ģenētiski predisponētam indivīdam vai indivīdei draudošs muguras skriemeļu, šauro gurnu, šmaugā vidukļa, atslēgas kaulu, krūšu kurvja un pat visa brīnumskaisti staltā, plecīgā un baltā marmora ķermeņa kolapss… (Šeit varētu sekot tirāde par milzi uz māla kājām, asprātības par Ahileja papēdi, bet tas nu nepavisam nav interesanti, vēl jo vairāk tāpēc, ka Mikelandželo, kā tas labi redzams arī šobrīd un vēl līdz 25. jūnijam Londonas Nacionālajā galerijā skatāmajā ekspozīcijā "Mikelandželo & Sebastjāno"izliktajos divos gandrīz identiskajos augšāmcēlušos Kristus tēlos, asimetriska kāju noslodze ir bijis visai iecienīts mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis).
Toties tas, kas man šajā rakstiņā šķita patiesi interesants un kāpēc vēl arvien to atceros, ir atsauce uz itāļu žurnālista, rakstnieka un politiķa Luidži Barcīni jaunākā 1964. gadā pirmoreiz izdoto darbu "Itāļi" (jau atkal esmu piemirsis, vai pēc jaunākajiem priekšrakstiem tagad atkal drīkst nelietot apzīmējumu "itālieši" vai tomēr nedrīkst). Un atsauce bija šāda: "[..] viens no uzticamākajiem iepriecinājumiem, ko Itālija piedāvā tās viesiem, ir iespēja "sajusties morāli pārākiem par vietējiem iedzīvotājiem"."
Lai kāds arī būtu bijis šī izteikuma vēsturiskais, politiskais vai humoristiskais konteksts, acumirklī atskārtu, ka tajā atklāta kāda pagalam cilvēciska, bet varbūt ne vienmēr apzināta, atzīta un, neslēpsim, arī neizmantota patiesība, proti – ikvienā ceļotājā, bet jo īpaši tajā, kas sevi iztēlojas par nedaudz citādu tūristu "nekā visi citi", snauž vēl no vissenāko kolonizatoru mēģinājumiem pazīstamā tieksme kaut kur aizbraukt, kaut ko ieraudzīt, saraukt degunu par tur redzamo un visbeidzot secināt, ka savās mājās tomēr ir krietni vien labāk. Pat ja tur ir māla klons, tu neesi nekāda Džeina Fonda un tavs mīļais nav Alēns Delons.
Angļiem tas ir priekšstats, kas aiziešanu no saviesīga pasākuma reizēm liek nosaukt par "franču atvadām", un līdzīga, taču pretēji vērsta izpausme ir sastopama arī Lamanša pretējā krastā – ileràl'anglaise. Pie šādiem "savās mājās labāk" priekšstatiem pieder arī tūristu apziņā labi pazīstamā "Parīzes viesmīļu rupjība" vai vēl aizvien šur tur apspriestais amerikāņu vispārīgais resnums, ķīniešu savādie ēšanas un visi pārējie japāņu tikumi, itālieša neizdarība, nespējot pat izkalt kārtīgu marmora statuju, kas stingri stāvētu uz abām kājām, grieķu nesātīgie pensionāri, no Eiropas Savienības izstāties sadomājušie briti, austrāliešu nesaprotamā angļu valoda (vai Austrālijas kontinenta neeksistēšana vispār), tam visam allaž pa vidu un visur esošie krievi utt. Jo kas gan spēj būt vēl neizsīkstošāks līksmības avots kā prieks par savu pārākumu vai vēl lielāks iepriecinājums par cita nelaimi (amerikāņu valodā tik iecienītais, bet jau atkal no citurienes patapinātais jēdziens – Schadenfreude).
Taču latvietis šajā Luidži Barcīni pieminētajā sakarībā nav nekāds itālis, kur nu vēl nemākulīgais Mikelandželo, jo allaž tiecies nevis pēc pieticības un pazemības, bet gan pēc ik mazākā sava pārākuma apliecinājuma un, kā tagad iemīļots daudzināt, – izcilības. Nu, gluži vai kā tāds Dāvids, kas, ja atceramies no populārā stāsta, tāds puišelis vien bija, un kurš gan būtu gribējis ticēt, ka tieši viņam ar vienu pašu lingu izdosies pieveikt par sevi krietni vien brangāko un stiprāko milzi. Taču ar trāpīgi sviestu akmeni apdullināja un pēcāk galvu nocirta gan, un Mikelandželo kala pieminekli viņam, nevis tam Goliātam.
Mums drošāk šķiet mēģināt izlikties stiprākiem, gudrākiem, prasmīgākiem, pievilcīgākiem par visiem citiem pat vēl pirms cīņas. Un tieši tāpēc mums ir paši unikālākie gaļas dēlīši, jaunizgudroti velosipēdi un pasaulē vēl neredzēti pulksteņi, vēl viena no jauna un atkal izštukota Lielvārdes josta; Rīgas ieraudzīšana, pieliekot pie zināmas vietas mēli; gandrīz vai dzīvniecisks magnētisms; brīnumains līdzeklis pret miršanu un ziepes itin visur, kur vien vajag vai nevajag, – katrs nieks ir mūsu cerība un trumpis (vai varbūt labāk – Trampis: "Make Latvia great…"?)
Vienīgi nav saprotams – kur gan paliek mūsu vājumi un trūkumi, mūsu trauslās potītes un neuzticamie muguras skriemeļi? Kur gan pazūd tautasdziesmās, lai kāda būtu to izcelsme, dziedātā pazemība un cenšanās iztikt bez liekas lekšanās? Igaunija, kā jau bieži ziemeļu un dienvidu ģeogrāfisko attiecību dinamikā, ir mūsu ļaunais bubulis, un tieši tāpēc jau par bēdīgu folkloru ir kļuvusi salīdzināšanās ar šiem. Lūk, Igaunijā viss ir labāks, tāds un šitāds, tāpēc jābrauc tīksmināties par viņu pārākumu. Aplam!
Brauciet labāk pie mums, izošņājiet, izgaršojiet, iztaustiet, izmēģiniet, un pārliecinieties, ka pie jums pašiem savās mājās, kukņās un guļamajos kambaros ir simtkārt labāk. Un arī tie visi franču viesmīļi, nesaprotamie austrāļi, dziedošie spāņi, ar krieviem draudzīgie amerikāņi, ar amerikāņiem draudzīgie krievi un visi pārējie vācieši – tad gan jūs beidzot redzēsiet! Novērtējiet kaut vai mūsu allaž progresīvos un citām valstīm pa priekšu skrienošos smēķēšanas un vēl visa kā cita ierobežojumus, tradicionālajām vērtībām piesaistīto sabiedriskā transporta biļešu kontroles praksi vai arvien inovatīvos nodokļu iekasēšanas tikumus, un tas vēl nebūt nebūs viss. Jums vienkārši pēc visa šī būs prieks atgriezties no Latvijas un pamosties pašiem savās savās mājās gluži kā pēc kāda trauksmaina sapņa. Un vai gan tā nav vislielākā pasaules apceļošanas dāvana?
0