Par Abdelatīva Kešiša filmu "Adeles dzīve" jeb "Zilā ir vissiltākā krāsa", 2013
"Provokatīvais, seksuāli atklātais un jauniešu komiksa sižetā balstītais lesbiešu mīlas stāsts" man šķita daudz radnieciskāks Mihaela Hanekes "Mīlestībai", kas uzvarēja pagājušā gada Kannu festivālā, nevis visiem šiem brēcoši skaļajiem apzīmējumiem. Abas filmas ir maigas, lēnas, sāpīgas un imitē dzīvi ar tādu nesaudzīgu trāpīgumu, ka skatītājs apdullst. Tiesa, pirmo mīlestību pārdot ir vieglāk nekā pēdējo. Par to jau liecina gan kases ienākumi, gan izteikti raibā publika filmas seansos. Aiz manis sēdēja bariņš sirmu kundzīšu, un laikam es mazliet gaidīju viņu sašutumu apsolītajā piecu minūšu garajā seksa ainā. Kundzītes skatījās ar patiesu ziņkāri. Tas bija jauns vīrietis nedaudz virs trīsdesmit, kurš demonstratīvi pameta kinozāli. Nevajag ļauties stereotipiem.
"Adeles dzīve" jeb "Zilā ir vissiltākā krāsa" ir pirmā Kannu festivāla laureāte, kas veidota pēc komiksa jeb "grafiskās noveles" motīviem. Tā kā vārds "komikss" raisa asociācijas, ja ne ar līksmām pīlēm, tad vismaz ar visnotaļ viegla rakstura popkultūras vēstījumiem, gribētos piezīmēt, ka šajā gadījumā oriģinālā versija ir skarbāka: Adele (kuru, starp citu, sauc Klementīne) mirst pirmajā lappusē. Tā nav vienīgā atšķirība, oriģināldarbā daudz vairāk aizskartas ar homoseksualitāti saistītas tēmas, it sevišķi sadursmes ar tuviem cilvēkiem un cīņa par homoseksuāļu līdztiesību sabiedrībā, un komiksa autore Žilī Maro atzinusi, ka Abdelatīva Kešiša filma ir ļoti atšķirīga versija par šo stāstu. Bez šaubām, Maro – feministei un lesbietei – ir cita izpratne par minoritāšu jautājumu un arī citas prioritātes nekā tunisiešu izcelsmes Kešišam. To ilustrē šķietami nesvarīga epizode, kur ballītē melnīgsnējs puisis stāsta Adelei, ka filmējies Amerikā, jo tur esot pieprasījums pēc arābu aktieriem, kas var atveidot teroristus un iespaidīgi piesaukt Allāha vārdu. Tomēr nopietni komiksa autore Kešišam pārmet tikai vienu – jau pieminētās "provokatīvi atklātās" gultas ainas. "Man ir sajūta, ka uz filmēšanas laukuma nebija nevienas lesbietes," ironizējusi Žilī Maro, "vienīgie, kuriem publikā nenāk smiekli, ir jauni vīrieši, kas beidzot redz, kā uz ekrāna kāds iemieso viņu fantāzijas." Jā, tieši tā epizode, kas padara filmu sensacionālu, diemžēl arī izsit no līdzsvara, liek distancēties un atgādina, ka tā ir tikai spēlfilma. Tomēr trīs stundas garajā filmā (režisora versijā ir vēl četrdesmit minūtes) "gultas ainas" nebūt neaizņem pārāk daudz laika; tas ir jutekliskums, ne sekss, kas padara filmu seksuāli piesātinātu.
Daudzi cerēja pievilkt filmas tēmu politiskajām norisēm, galu galā salīdzinoši nesen, astoņpadsmitajā maijā, tika legalizētas geju laulības un īsi pirms Kannu balvu pasniegšanas ceremonijas vēl norisinājās protesti pret jaunpieņemto likumu. Gan Kannu žūrija, gan pats režisors, gan aktrises vienbalsīgi apgalvoja, ka šis ir universāls mīlasstāsts, nevis stāsts par homoseksualitāti. Protams. Arī "Kuprainais kalns" vēsta par jūtām starp diviem cilvēkiem vai, piemēram, "Bērniem viss kārtībā" ir brīnišķīga filma par ģimeni. Cits jautājums – vai tiešām, ja netiktu skarts seksuālo minoritāšu jautājums, arī tad šie kinodarbi saglabātu savu esenci un tiktu nobērti prestižām balvām?
Tiesa, salīdzinot ar Maro darbu, tā adaptācijā gandrīz neparādās konfliktsituācijas, kas saistītas ar seksuālo orientāciju, tā vietā Kešišs pretstata vides, no kurām abas meitenes nāk. Sociālā satīra par franču proletariātu (nabagi, ēd makaronus pie televizora, spriedelē par kārtīga darba nepieciešamību, neko nesaprot no vīniem) un t.s. bobo jeb buržujiem-bohēmistiem (turīgi, izbauda jūras veltes, rīko dārza ballītes, novērtē mākslu) ir tik kliedzoši klišejiska, ka pat Adeles sapņu meitenes Emmas puiciskais tēls, kas šķietami iemieso sabiedrības ideju par stereotipisko lesbieti, sāk šķist daudzslāņains un dziļš.
Abdelatīva Kešiša īstā un vienīgā mīlestība ir Adele, viss cits ir izplūdis fons. Skatītājs iemācās viņas ķermeni, viņas žestus, viņas sejas izteiksmi, kamēr meitene ir aizmigusi, paradumu atbrīvot astē sasietos neķemmētos matus, lai pēc mirkļa atkal tos savāktu kopā, skatītājs ir pieskāriena attālumā, viņš saredz poras uz Adeles ādas. Un visa centrā ir mute. Vienalga, vai viņa neapzinātā mulsumā paver lūpas, baudkāri, gandrīz dzīvnieciski rij ēdienu vai raud kā bērns, asarām un siekalām plūstot pār seju, – kamera neatkāpjas. "Portrets, portrets, portrets, un tā trīs stundas, sasodītais Eiropas kino," filmu sašutis komentēja kāds mans draugs – operators.
Šie tuvplāni var šķist apnicīgi vai pat fizioloģiski nepatīkami, jo tajos nav nekādu izskaistinājumu, viss ir dabisks, īsts un brutāls. Bet tie ir arī hipnotizējoši. Nezinu, vai runas par Kešisa cietsirdību pret saviem aktieriem bijis publicitātes triks vai īstenība, taču deviņpadsmitgadīgā Adele Eksarhopula (varones vārds pieskaņots aktrises vārdam) demonstrē apbrīnojamu talantu, ļaujot kamerai lauzties taisni iekšā dvēselē. Adele ir viens no tiem pusaudžiem, kas savu apjukumu un trauslumu slēpj aiz noslēgtās, pašpārliecinātās meitenes tēla. Virspusējas attiecības ģimenē, bariņš draudzeņu, kam nepiemīt tik liela smalkjūtība, lai Adele spētu viņām atklāties, vienaldzīgs čomiskums pret pasauli... No vienas puses, viņa ir izolējusies, no otras puses, nemitīgi gaida impulsu, kādu, kas liks viņai notikt. Tā, protams, būs Emma, kas stāstā parādās salīdzinoši vēlu. Adele mācās literatūras novirziena klasē, un fonā skan fragmenti no darbiem par mīlestību, aprauti komentāri, atbildes uz skolotāju jautājumiem, kas formulē katra pusaudža mulsās ilgas pēc kaislības. Adele klusē un vēro. Meitene paklausa draudzeņu padomiem un iet uz randiņiem ar pievilcīgu vecāku puisi. Nekāda kaislība viņā nemostas, bet tad draudzenes metas virsū ar jautājumiem par seksu un, nogurusi no neticības, ka tāda nav bijis, Adele nokniebjas arī.
Adeles rīcību motīvi paliek apslēpti, skatītājs tā arī neuzzina, kāpēc lietas izvēršas tā un nevis citādāk. Emma ir kareivīga, spēcīga personība ar jau izveidojušos uzskatu sistēmu, bet Adele arī viņai blakus paliek trauslais, nedrošais jēriņš. Filmā notiek divas demonstrācijas: viena, kur skolnieki un studenti iziet ielās, pieprasot vairāk līdzekļu izglītībai, un otra – LGBT gājiens cauri pilsētas ielām. Adele brīnišķīgi iejūtas abos, bet var nojaust, ka cilvēku straume viņu vēl joprojām varētu nest jebkur. "Traģēdija ir kaut kas, kas notiks, un mūsos nav varas to apturēt," kādā no literatūras stundām skaidro skolotāja, un tas acīmredzot ir kaut kas, kam Adele izvēlas ticēt un kā sevi attaisnot. Velti Emma viņu rosina domāt un jau pirmajā tikšanās reizē mēģina izskaidrot Sartra vārdus "eksistence ir pirms būtības". Adele pārī ieņem bezpalīdzīgo, stereotipiski sievišķīgo lomu, un viņas domas Kešišs izvēlas neatklāt. Mēs zinām, ka meitene raksta dienasgrāmatu, bet nekad neuzzinām, kas īsti tajā rakstīts. Tikmēr oriģinālais komikss ir balstīts uz šo dienasgrāmatu, kas Emmas rokās nonāk pēc Klementīnes pašnāvības. Kešišs savā adaptācijā izvēlas atņemt Adelei balsi, aktīvo pozīciju, padarot viņu par fascinējošu objektu, ko pašam secēt un interpretēt. Var vilkt paralēles ar absolūti citas stilistikas darbu – Fransuā Ozona pēdējo filmu "Jauna un skaista" ("Jeune& Jolie"), kur jauna meitene no pārtikušas ģimenes izklaidējas, piestrādājot par prostitūtu. Sapņaina estētika, laba deva jutekliskuma, vīrišķīga fantāzija, kur nevienā brīdī režisors nejūt vajadzību paskaidrot – kāda velna pēc lai šī skaistā pusaudze gribētu par naudu atdoties padzīvojušiem kungiem?
Komfortabli iejuties savā jaunajā kino briesmoņa lomā (filmēšanas komanda strādājusi sešpadsmit stundas dienā, nav maksāts par virsstundām, kameras cilvēki rupji triekti nost no laukuma, jo viņu klātbūtne traucējusi kadra intimitātei, aktrises spiestas stundām nepārtraukti simulēt seksu utt.), Abdelatīvs Kešišs ik pa brīdim nāk klajā ar ekscentriskiem paziņojumiem, viens no tiem ir patiesa nožēla, ka nav iespējams uzņemt divdesmit stundas garu filmu, lai izsekotu Adelei visā dzīves garumā. Bet režisors apsverot iespēju filmēt turpinājumu. "Es mīlu šo personāžu – šo stipro, drosmīgo, brīvo un dāsno sievieti, es iztēlojos stāstus un piedzīvojumus, kas viņai vēl priekšā," viņš saka intervijā žurnālam "Cahiers du Cinéma". Ja viņš Adeli patiešām par tādu uzskata, būtu gribējies vairāk sajust šīs viņas rakstura šķautnes, ne tikai visu pārņemošo ķermenisko klātbūtni. Sadzirdēt viņu starp valdzinoši bezsaturiskajiem filmas dialogiem, kuru patiesīgums "mēs viens otru īsti nesaprotam, bet turpinām sarunāties" līmenī ir viens no filmas visspēcīgākajiem elementiem. Visi tukšvārdīgie "Ak tā?", "Patiešām?", "Nopietni?", nesaprasti joki, kas pēc tam tiek stomīgi izskaidroti, vai mulsi smiekli drīzāk pieder reālajai dzīvei – kinovaloda parasti izvairās no ikdienišķas komunikācijas precīza tēlojuma, tā vietā ļaujot tēliem būt stipri lakoniskākiem un asprātīgākiem. "Zils ir vissiltākā krāsa" šajā ziņā meistarīgi sapludina dzīvi un kino kā jau izcils sasodītā Eiropas kino piemērs.
"Nu, kā tev filma?" jautāja viena kundzīte otrai, kāpjot lejup pa kinoteātra kāpnēm. "Interesanta, ļoti interesanta," pēc ilgas pauzes skanēja atbilde. Tā sirsnīgi, bez neveiklības pieskaņas, kādā mēdz izskanēt šī frāze, kad nav nekā cita, ko teikt. "Zils ir vissiltākā krāsa" nav provokatīva, pat pāris kundzes nevarēja nošokēt. Bet tai piemīt savāda intensitāte, tuvuma apziņa, izmisīgas ilgas pēc siltuma. Iznākot pa durvīm, sapratu, ka viscaur drebu. Vēl jānodzīvo līdz tādai nervu sistēmas stabilitātei, kāda, šķiet, piemita abām tantiņām, kas čalodamas pagāja man garām.
3