Mucā audzis, pa spundi barots?

Šonedēļ publiskotā SKDS aptauja vēsta, ka 44,6 % iedzīvotāju uzskata, ka plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā informācija ir neobjektīva. Tas esot viszemākais uzticības līmenis kopš 2003. gada.

Lai cik it kā nepārprotams šis vēstījums būtu, vispirms tomēr jānorāda uz vismaz divām grūtībām tā tālākā apcerēšanā.

Pirmkārt, kas tiek saprasts ar "objektivitāti". Žurnālists/redaktors/medijs pat var nenodarboties ar bēdīgi slaveno "izraušanu no konteksta" vai, dievs nedod, kļūdainu ziņu izplatīšanu – pati atspoguļojamo notikumu atlase un izkārtošana prioritātēs neizbēgami ir subjektīva. Līdz ar to baidos, ka "objektīvu" mediju nav.

Otrkārt, kas tiek saprasts ar plašsaziņas līdzekļiem. Ņemot vērā t.s. drukāto mediju auditorijas sašaurināšanos (rupji sakot, tos lasa arvien mazāk, tādēļ tie arvien mazāk vispār ir informācijas patērētāju uzmanības lokā), jāpieņem, ka runa ir par elektroniskajiem medijiem un interneta portāliem. Jo, ja ar medijiem konkrētajā gadījumā tiek saprasti visnotaļ populārie dažādas ievirzes tabloīdi un to atvasinājumi, tad paģērēt no tiem "objektivitāti" ir aplami to "dabas" dēļ. Tātad jāpieņem, ka runa ir par TV un portāliem.

Pabeidzot šo "laukuma" iezīmēšanu, vien subjektīva piezīme, ka autors sev un kolēģiem pārmestu ne tik daudz "objektivitātes" trūkumu, cik vienveidīgumu tēmu izvēlē, kā rezultātā mediju piedāvātā satura daudzveidība patiešām ir kritiski zema.

Uzticības zudums plašsaziņas līdzekļiem ir tik daudz apspriests, arī citās valstīs, ka vēlreiz cilāt šo tēmu liekas pašmērķīgi. Stīvēšanos ap tēmu, kas bija pirmais – vista vai ola – vai, citiem vārdiem sakot, vai mediji ir tādi, kādi tie ir, jo pakļaujas auditorijas spiedienam, vai arī paši auditoriju tādu ir izveidojuši, vēlētos neskart. Mani vairāk interesē šāds jautājums: ja puse no Latvijas iedzīvotājiem presei (lietošu šo vecmodīgo apzīmējumu) neuzticas, kur šī sabiedrības daļa iegūst informāciju par notiekošo? Un cik lielā mērā šo informāciju vispār meklē?

Vienkāršākā atbilde uz pirmo jautājumu būtu daudzinātie "sociālie tīkli", kas, cik saprotu, patiešām ir būtiska platforma informācijas iegūšanai un domu apmaiņai. Lasītājiem būs vien jātic uz vārda, ka te neizpaužas presē strādājoša indivīda greizsirdība, tomēr es neredzu iemeslu, kādēļ sociālos tīklus uzskatīt par "objektīvāku" informācijas avotu nekā presi. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka, veidojot savu loku, mēs daudzos gadījumos instinktīvi izvēlamies cilvēkus, kurus puslīdz varam uzskatīt par līdzīgi domājošiem, līdz ar to notiek zināmā mērā vārīšanās savā sulā. Turklāt nav iemesla uzskatīt, ka "neprofesionālis" informācijas atlasē vai vērtēšanā ir kaut kā "objektīvāks" par "profesionāli". Līdz ar to mēs varam draudzīgi lamāt presi, bet atļaušos apgalvot, ka sociālie tīkli nekāda diža alternatīva priekšstata par notiekošo veidošanā nav.

Tālāk otrais jautājums, un te man ir dalītas jūtas. Pilnībā akceptēju to, ka cilvēki neinteresējas par Latvijas politiku, – manuprāt, te zināšanu minimumam vajadzētu būt spējai nosaukt Valsts prezidentu un valdības vadītāju. Un pietiek.

No otras puses, praksē nākas pārliecināties par līdzpilsoņu visnotaļ izplūdušajiem priekšstatiem par Latvijas nodokļu un sociālo sistēmu, lai gan skaidrāks redzējums par šīm tēmām it kā būtu pašu "es par politiku neinteresējos!" interesēs. Līdzīgi kā mazāk mitoloģizēti priekšstati par Latvijas ekonomiku kopumā – kaut vai tādēļ, lai indivīds varētu pieņemt pārdomātākus lēmumus jautājumos par savu patēriņu, virzību darba tirgū utt. Citiem vārdiem sakot, ļoti mierīgi uztveru norobežošanos no t.s. informācijas, bet ne ekonomikas jautājumos, līdz ar to aktuāls ir jautājums, kur indivīds, kurš nevēlas piesārņot savas smadzenes, saņem/var saņemt informatīvo atspēriena punktu sev kā ekonomiskajam subjektam. Un, ja nu ir lauciņš, kurā akmens mediju virzienā tiešām metams (jo, atkārtošos, augstas saturiskas kvalitātes prasīšana vispār ir grūti aprakstāma un varbūt pat ne sevišķi vajadzīga, jo šo daļu indivīds var bez lielām sāpēm ignorēt), tad jāmin vairumam objektīvi neko daudz neizsakošu makroekonomisku datu atreferēšana preses relīžu līmenī un ne sevišķi konstruktīvs, vispārinošs "rāmis" stāstam par ekonomiku, kuru (rāmi) varētu aprakstīt kā "viss ir slikti, tie tur, augšā, neko nesaprot". Tātad, manuprāt, plaisa starp medijiem un publiku vērtējama bez mētāšanās ar rokām un vainīgo meklēšanas, vien – skatoties no publikas interešu viedokļa – nelāgi, ka šis informatīvais ķīselis, kas daudziem negaršo, attiecas arī uz ekonomikā notiekošo.

Turpinot refleksiju par aptaujas iezīmēto plaisu (pieņemsim, ka tāda ir) starp Latvijas medijiem un sabiedrību kopumā, manuprāt, iespējamās bažas par to, ka šīs plaisas rezultātā cilvēki dzīvo jēdzīgas informācijas vakuumā, mazina tāds elementārs fakts kā mūsu svešvalodu zināšanas. Cik esmu novērojis, ļaudis var ļoti maz patērēt Latvijas medijus, bet izveidot sev noteiktu avotu loku svešvalodās. Latvijas presei no tā prieka maz, bet tā, ciniski sakot, ir preses problēma. Mēs, protams, tagad varam sākt iet pa apli un vērtēt ārzemju mediju "objektivitāti", tomēr kopumā dažas svešvalodas protošam indivīdam iespēja atsijāt graudus no pelavām ir pietiekami liela.

Tātad SKDS aptaujas vēstījums, manuprāt, neko dramatisku par Latvijas sabiedrības informētības līmeni neliecina.

Cita lieta, ka, manuprāt, ir vērojamas izmaiņas izpratnē par to, kas vispār "informācija" ir un kāds ir tās mērķis. Ņemot vērā, ka daļa no mums, atvainojos par banalitāti, nevis strādā, lai dzīvotu, bet dzīvo, lai strādātu, ir labi saprotams, ka nogurušais indivīds vēlas, lai "informācija" visupirms būtu "interesanta". Ne prātā nenāk par to moralizēt, bet rezultātā veidojas diezgan savdabīga apkārtējā pasaule – nebeidzami video par smieklīgām situācijām, mīlīgiem dzīvniekiem, ekstrēmām izdarībām, vizuālas montāžas utt., viss glīti sapakots neapgrūtinoša ilguma fragmentiņos. Kas tur par mozaīku veidojas – nudien nezinu. Būtu neprofesionāli šādu mozaīku kritiski salīdzināt ar citām (kas arī ir tikai fragmentu apkopojumi), tomēr liekas, ka arī presi nepatērējošā daļa konstruē ne mazāk blīvus filtrus saziņā ar pasauli, kā to mēģina uzspiest prese.