Recenzija
24.02.2016

Moderna filma par divām sievietēm

Komentē
2

Par Toda Heinsa filmu "Kerola", 2015

"Vai tā bija vai nebija mīlestība, ko viņa juta pret Kerolu? Un cik absurdi bija tas, ka viņa pat nezināja. Viņa bija dzirdējusi par meitenēm, kas iemīlas, un viņa zināja, kādas viņas bija un kā viņas izskatījās. Ne viņa pati, ne Kerola tā neizskatījās. Tomēr tas, ko viņa juta pret Kerolu, izturēja visas mīlestības pārbaudes un atbilda visiem aprakstiem."

 Patrīcija Haismita "Sāls cena"

Pēc "Kerolas" pirmizrādes Rīgā notika psihoterapeitu diskusija par filmu. Tas nav unikāls gadījums, kinoteātris "Splendid Palace" jau vairākkārt piedāvājis noskatīties filmas, kuras papildina psihoterapeitu viedoklis, dēvējot to par "Psihoanalītisko kinoklubu". Nepieredzējusi šos seansus, varu izdarīt secinājumus tikai par "Kerolu": mani nepameta sajūta, ka gribēts darīt labu un demonstrēt iejūtību un atvērtību, taču galarezultāts izgaismo to, cik tāls ceļs mums vēl ejams. Vispārējā noskaņa šķita esam apmēram šāda: skaidrs, ka sievietei ir attaisnojošs iemesls iemīlēt otru sievieti, it sevišķi, ja visi vīrieši apkārt ir kretīni un viņa sevī nes grūti dziedējamas traumas. Ainas Poišas, Ināras Vārpas un Māra Siliņa sarunu, kuras pieteiktā tēma bija "Sievietes izvēles brīvība, viņas loma ģimenē un sabiedrībā", kamēr reālā tēma – "Mēs nudien neesam homofobi, mēs vienkārši gribam saprast – nu bet kāpēc viņa kļuva par lesbieti?" –, pametu pirms tās beigām. Sāpīgs vērojums, vēl jo sāpīgāks tāpēc, ka skaidrs – šī it kā uzskatāma par sabiedrības atvērto un progresīvo daļu. Heteroseksualitāte ir dabiska, bet homoseksualitāte – pierunājāt – pieļaujama. Tika uzstājīgi meklēti iemesli, kas motivējis vienu sievieti iemīlēties otrā, tāpat arī priekšroka tika dota tādiem jēdzieniem kā "iekāre", "apjukums", "seksualitāte", visnotaļ negribīgi piesaucot mīlestību. Viens no "Kerolas" sižeta galvenajiem elementiem ir bezcerīga mātes cīņa par tiesībām audzināt savu bērnu, lai arī viņas vīram ir pierādījumi, kas liecina par Kerolas homoseksualitāti. Tomēr kādā brīdī Māris Siliņš atzīmēja, ka mīlētājām paveicies būt sievietēm, jo nekas traks jau nebija būt lesbietei piecdesmitajos, būt vīrietim un gejam būtu bijis krietni nepatīkamāk. Tehniski nevar iebilst – patiešām, liela iespēja, ka būtu bijis vēl nepatīkamāk.

Entonijs Leins "The New Yorker" recenzijā savukārt raksta – nav brīnums, ka režisors Tods Heinss izvēlējies ekranizēt konkrēto darbu, lai caur piecdesmito gadu prizmu radītu aizliegtās mīlas portretu, kas mūsdienās liktos pagalam triviāls un vienkārši atrisināms: pamet vīru, iemīlies citā sievietē, tevi tikai un vienīgi slavēs par drosmi. Lai arī kopš piecdesmitajiem gadiem nenoliedzami notikušas būtiskas pārmaiņas sabiedrības uztverē un arī likumdošanā, tik idealizēts skatījums mulsina. Arī mūsdienās divas sievietes, nakšņojot kopā moteļos ASV, varētu sajust nosodījumu, arī mūsdienās seksuālā orientācija kādam var šķist šķērslis, lai piešķirtu aizbildniecību pār bērniem, un visdažādākie aizspriedumi, kas tieši ietekmē homoseksuālu cilvēku ikdienu, nekur nav pazuduši. Patrīcijas Haismitas (pēc viņas darbu motīviem radītas arī tādas kinopērles kā Hičkoka "Svešinieki vilcienā" vai Mingelas "Talantīgais misters Riplijs") romāns "Kerola" kopš 1952. gada, kad tas tika izdots kā "Sāls cena", ko Haismita publicēja ar pseidonīmu Klēra Morgana un diskrēto pieteikumu "Moderns romāns par divām sievietēm", nogājis garu taciņu – no klusas uzdrošināšanās līdz brīdim, kad Holivuda uzbliež filmu un grāmatu pēkšņi pārdod lidostās, tās vāku ilustrējot ar divu pasaulslavenu aktrišu fotogrāfijām. Taču, ja piecdesmitajos viss būtu bijis tik slikti, bet tagad – viss tik labi, šķietami nevienam nezināmas autores radītā "Sāls cena" toreiz nebūtu varējusi atrast izdevēju, bet šobrīd "Kerola" būtu nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā gada labākā filma.

Ir paredzami katru februāri sašust par to, ka "Oskara" statuete jo gadus top baltāka, plikpauraināka un tradicionāli vīrišķīgāka, un šis gads nav izņēmums. Režisors Spaiks Lī ir viens no skaļākajiem "Oskara" boikota pieteicējiem, un, iespējams, tieši reaģējot uz viņa iebildumiem pret dažādības trūkumu jeb "baltumu", Kinoakadēmija beidzot publicējusi paziņojumu, kurā izteikta nožēla par situāciju un solītas pārmaiņas nākotnē. "Kerola", kas pilnīgi noteikti demonstrē līdzvērtīgu kinematogrāfisko meistarību, saturisko nozīmi un tikpat spēcīgus talantus kā daudzas no nominētajām filmām, vismaz var cerēt uz balvu sešās citās kategorijās, ieskaitot labāko aktrisi, labāko otrā plāna aktrisi un labāko operatoru (brīnišķīgs Edvarda Lahmena sniegums). Salīdzinājumā – Šona Beikera mazbudžeta veikums "Tangerine", daudzu kritiķu uztverē viena no nozīmīgākajām un negaidītākajām 2015. gada filmām, par spīti paredzējumiem, Kinoakadēmijai vispār nav likusies interesanta. Tas nozīmē – kamēr elegantas vintāžas lesbietes vēl tiek kaut cik akceptētas, melnādainas transpersonas reālistiskā un ļoti cilvēciskā portretējumā – ne tik ļoti.

Tiesa, uzskatīt, ka "Oskara" nominācija pienākas tāpēc, ka filmā tiek risināti minoritāšu jautājumi, reizēm šķiet tieši tikpat absurdi kā tas, ka filma tiek ignorēta šā aspekta dēļ. "Oskars" jau sen vairs neliecina par laba kino standartu, taču diemžēl precīzi atspoguļo to Holivudas daļiņu, kas tiek uzskatīta par inteliģentāko un jēgpilnāko no masu produkcijas. Un tādā gadījumā jāsecina, ka seksuālo minoritāšu atspoguļojums tajā, maigi sakot, ir nabadzīgs. Šis vien, šķiet, varētu būt iemesls starp divām "varbūt" filmām drīzāk izvēlēties to, kura runā par šīm tēmām. Tas, vai "Kerola" varētu būt "Oskara" materiāls, atkarīgs no konkurences, un jā, šogad pilnīgi noteikti varētu. Tad kāpēc nav? Vai tiešām tāpēc, ka "Kerola" ir par "gejisku" konservatīvajai Kinoakadēmijai – un ne jau tikai sižeta dēļ, bet arī tādēļ, ka gan grāmatas autore, gan scenārija autore, gan režisors nekad nav slēpuši savu homoseksuālo orientāciju? Pēdējo desmit gadu laikā labākās filmas kategorijā no tādām, kas tieši runā par seksuālajām minoritātēm, bijušas divas: "Dalasas pircēju klubs" (2013) (kaut galvenais varonis – heteroseksuāls) un "Bērniem viss kārtībā" (2010). Savukārt nedaudz senāk – 2005. gadā – salīdzinoši klišejiskā drāma "Sadursme" ieguva "Oskaru", apsteidzot "Kupraino kalnu" – pēc kritiķu domām, sava gada absolūto favorītu. Izdevuma "Hollywood Reporter" 2015. gadā veiktā aptauja liecina, ka šīs filmas hipotētiska uzvara ir pirmajā vietā, kad akadēmijas locekļiem jāizvēlas viens "labojams" lēmums no "Oskara" pagātnes. Tas gan lielā mērā atgādina šī gada publisko paziņojumu no sērijas "mums žēl, ka mums tā visu laiku gadās".

Vēl viens cinisks pieņēmums – "Dalasas pircēju klubs" un "Kuprainais kalns" runā par reālu fizisku, pat dzīvības apdraudējumu cilvēkiem ar citādu seksuālu orientāciju un skatītāju noliek samērā ērtā pozīcijā – diez vai viņš uzskata, ka homoseksuālus cilvēkus vai transpersonas drīkst fiziski ietekmēt, līdz ar to konkrētu filmu aicinājums uz toleranci pārlieku netraumē arī konservatīvu pasaules skatījumu.  Turpretī tādas filmas kā "Kerola" pat īpaši nepieprasa žēlumu vai līdzjūtību pret saviem varoņiem, bet vienkārši ataino mīlasstāstu, kas norit starp diviem cilvēkiem, kuriem gadījies iemīlēties sava dzimuma pārstāvī. Homoseksualitāte nenoliedzami ir stāsta aspekts, bet tāds pats stāsta aspekts kā, teiksim, vecuma vai abu sieviešu statusa atšķirības. Nekas tik ārkārtīgi svarīgs, līdz ar to – visnotaļ "normāls". Un te nu visi tradicionālo vērtību aizstāvji var pa īstam aiz šausmām lēkt gaisā.

Līdz ar to pats vairākkārt izskanējušais apzīmējums "lesbiešu drāma" šķiet pārlieku ierobežojošs un pat aprobežots. "Kerola" pārstāv kādu citu, nedaudz plašāku un tomēr minoritāti Holivudas izpratnē, proti – sievietes. Intervijā ar interneta mediju "Vice" Tods Heinss uzsver mūžīgo cīņu ar "Holivudas amnēziju" – uzskatu, ka stāsti par sievietēm nav pelnoši vai pat vajadzīgi. Un tieši Keitas Blanšetas un Rūnijas Maras tēlu klātbūtne atstāj vislielāko iespaidu uz skatītāju, vīriešu tēliem un pat notikumiem kā tādiem topot par fonu divu personību spēcīgam magnētismam. "Sāls cena" ir vienīgais Haismitas darbs, kura centrā nav kriminālas aktivitātes, bet divu cilvēku attiecības. Heinss tomēr izvēlējies stilistisko noskaņu veidot līdzīgu krimināldrāmai, balstoties uz nepateikto, līdz galam neatklāto, nezināmo. Nekāda lieka jūtelība vai sentimentalitāte nepiesārņo ne ekrānu, ne dialogus, to vietā jaušams stilizēts teatrālisms un konstanti saspīlēta atmosfēra – kā gaidot noziegumu, kurš nekad nenotiks.

"Sāls cena" uzrakstīta no deviņpadsmitgadīgās Terēzes perspektīvas, atklājot viņas pasaules uztveri un izdzīvojot mīlestību, kas robežojas ar apsēstību, Kerolas varonei ne mirkli nenoņemot noslēpumainības plīvuru. Terēzes vērojums ir brīžiem naivs un bērnišķīgs, sakāpināts, jūtīgs un vienlaikus ļoti godīgs. Liela daļa teksta sastāv no viņas interpretācijas par notikumiem un nemitīga izbrīna par to, kas un kāpēc notiek, – iespējams, šāds izteikti introspektīvs redzējums, pārvērsts dialogos vai rīcībā, zaudētu savu vērtību, tādēļ ekranizācijā gan Kerola, gan Terēze veidotas kā tēli, kuru ķermeņa valoda, balss toņa nianses un skatiens vada filmu. Šķiet, Heinsam gribējās dot maksimāli daudz telpas abām aktrisēm, tāpēc jebkas cits – pat mazā Kerolas meita – šķiet tikai garāmejošs fakts. Brīžiem tas ir mazliet mulsinoši – elementi, kas romānā piešķir raksturu, filmā tiek pastumti malā. Kerolas bagātība un greznums grāmatā atstāj spēcīgu iespaidu uz Terēzi, kura vada dienas, vērojot iepirkšanās centra pelēcīgās un dzīves nobružātās kundzītes – pārdevējas. Tas ir kontrasts ar ikdienišķību, kas pavedina jauno sievieti, nevis bagātība kā tāda. Šis kontrasts filmā izzūd, atstājot tikai krāšņumu un ievelkot Terēzi Kerolas pasaulē. Viņa arī nešķiet apstulbusi cita līmeņa dzīvesveida priekšā, bet ātri piemērojas un rada pašpietiekamas būtnes iespaidu. Varbūt pašā sākumā Terēze drošības labad restorānā izvēlas pasūtīt to pašu, ko Kerola, taču vēlāk šādas nianses nav manāmas. Atbrīvošana no personificējošām detaļām var laupīt ticamības momentu, taču vienlaikus piespiež ne mirkli nenolaist acis no abām galvenajām varonēm. Keitas Blanšetas košsarkanās lūpas sajūtu līmenī aizņem vismaz pusi no kadra, bet Maras uzkrītošā līdzība Odrijai Hepbērnai piešķir vēl spēcīgāku saikni ar piecdesmitajiem nekā 16 milimetru kinolente.

"Kerola" nav ne atstāsts par piecdesmitajiem gadiem mūsdienu kinovalodā, ne arī stāsts, kas nododas filmu citātiem, izmantojot netiešas vai tiešas atsauces uz kinoklasiku. To drīzāk var uzskatīt par mēģinājumu restaurēt maksimāli autentisku vidi, par paraugu ņemot fotogrāfiju un citus dokumentālus materiālus. Turklāt Heinss apzināti izvēlējies iedvesmoties no fotogrāfu sieviešu darbiem. Ruta Orkina, Estere Bablija, Helēna Levita un Viviana Meiere ir vārdi, ko režisors vairākkārt piemin, runājot par "Kerolas" Ņujorku. Tas bija periods, kad dokumentālā fotogrāfija mainījās – Ņujorkā attīstījās ielu fotogrāfija, dokumentālā fotogrāfija aizvien vairāk orientējās uz emocionālu, nevis maksimāli objektīvu pasaules atspoguļojumu. Un tāpēc Tods Heinss atņem Terēzei grāmatā piedēvēto teātra scenogrāfes talantu un ieliek savai varonei rokās kameru. Pirmajā acu uzmetienā tas var šķist banāli – kaislība pret fotogrāfiju. Taču tam ir simboliska nozīme – sieviete otrpus kameras vairs nav iekāres objekts, gluži otrādi, tas ir viņas varā – izvēlēties šo objektu. Jeb, izmantojot Rutas Orkinas citātu: "Būt par fotogrāfi nozīmē likt cilvēkiem skatīties uz to, uz ko es vēlos, lai viņi skatās."

Jēdzienam "homoseksualitāte" filma pieskaras maz, tāpat arī grāmata. Būtiski ir tas, ka Terēze nespēj asociēt savas sajūtas ar sabiedrībā tolaik populāro ideju par visām lesbietēm kā pārspīlēti vīrišķīgām, izteikti atšķirīgām un vispār stipri savādām būtnēm. Bet ārpus apjausmas par priekšstatiem, kas ir tik kropli un tik dziļi iesakņojušies sabiedrībā, ka tos kļūst neiespējami savietot ar savu realitāti (es neesmu tāda, tātad es neesmu lesbiete?), "birkām" nav īpašas nozīmes. Nejauši vai apzināti, bet tieši tas padara "Kerolu" par šarmantu skatāmvielu – tā neanalizē kādu mīlestības paveidu un neuzstāj uz universālas sajūtas dēvēšanu specifiskos vārdos. Jeb, kā vienā intervijā to īsi raksturo pati Keita Blanšeta: "Šī nav "Zils ir vissiltākā krāsa". Tāds nav šīs filmas mērķis."

Bet nevarētu teikt, ka šīm filmām nav nekā kopīga. Ir. Piemēram, abas balstītas uz atklāti homoseksuālas autores sievietes darbu. Vai – abas, pretēji paredzējumiem, netika nominētas Amerikas Kinoakadēmijas balvai. Pēdējais pilnīgi noteikti vēl aizvien diemžēl ir obligāts nosacījums, lai filma kvalificētos kā pilntiesīga "lesbiešu drāma".

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2