* * *
Šai dienai
Minora skaņa
Piekvēpis gaiss
Saules blāvais aplis
Kā bļoda
No kuras visi ēd gaismu
Kaķi un suņi
Saslien augšā kaklus
Lok iekšā gaismu
Kā putru
Bet saule ir skopa
Un dienai –
Minora skaņa
STIKLIŅU SPĒLE
Es tev atdevu
Savu labāko smaidu
Kaut arī visi tavi vārdi
Jau sen
Ir sabiruši burtos
Kā mazi zaļgani stikliņi
Tie tagad vizuļo saulē
Agrajā rīta stundā
Neviens tos nav salasījis
* * *
Tavas acis
Ir pilnas ar sniegu
Atļauj man iekrist to kupenā
Un izgaršot ziemu
Man negribas vairs
Dzīvot pašai sevī
Man gribas
Padzīvot ziemā
* * *
Es vakar aizbraucu
Dzīvot uz mēness
Un nu es stāvu
Uz bāli plankumainās virsmas
Un skatos kosmiskā pļavā
Pilnā zvaigžņu puķēm
Katru nakti
Es apgulšos savā mēness dārzā
Starp sudrabotiem stiebriem
Un domāšu
Kāpēc tu ļāvi
Mākonim pārcirst mēness ripu
Uz pusēm
Kā viltotu rotaļlietu
Vai tu nezināji
Ka es esmu uz tā
* * *
Tu sēdi šosejas malā
Starp garām pēcpusdienas ēnām
Un baro zvirbuļus
Tie laižas
Pie tavām plaukstām
Kā kolibri
Uz košu dienvidu ziedu
Tu sēdi šosejas malā
Uz zemas apmales
Starp zvirbuļiem
Un pēcpusdienas ēnām
Kā kādā nepabeigtā
Gleznā
* * *
Manā istabā uz grīdas
Guļ naktstauriņi
Un asiņo
Es nevaru aiziet pie tevis
Šodien debesis ir zemas
Tajās nav to kāpņu
Pa kurām citvakar
Kā pa garo pupu
Mēs uzkāpām augstu
Šovakar debesis
Ir bez kāpnēm
Un manā istabā uz grīdas
Mirst naktstauriņi
* * *
Jūra sakusa kopā
Ar debesīm un ar krastu
Pirmatnīgi
Pelēkzili
No ūdens izkāpa
Ness un Nesija
Un dūņu mežģīnes
Krasta slapjajās smiltīs
Izveidoja divas tumšas svītras
Augstu aiz mākoņiem
Dūca lidmašīna
Tālu
Bez atbalss
Vēsi zilajās porcelāna debesīs
Dūca lidmašīna
Tikpat pirmatnīgi
Tikpat pelēkzili
* * *
Vēl pirms uzsniga sniegs
Viņa dejoja valsi
Nomaļas viesnīcas numurā
Senlaiku telefonam karājās klausule
Melnā cirtainā vadā
Nevarēja dzirdēt balsis
Vēl pirms uzsniga sniegs
Viņa dejoja valsi
Melnos mežģīņu apakšsvārkos
Gar vienlaidu tumšu
Plazmas televizoru
Ar izslēgtu bildi
Viņa dejoja pati sev
Un gaiši violetajiem
Zīda aizkariem
Viņa spēlēja viesības
Mirušā gadsimtā
Pirms viņš vēl bija pārnācis mājās
Viņa klausījās zvirbuļos
Otrpus logam tur ārpusē
Kur diena garšoja kā lakrica
Un rotaļājās
Leduspuķēs
Pirms vēl uzsniga sniegs
* * *
Pa mūsu domu ēnainajām istabām
Staigā mazi bērni
Krēslainos gaiteņos
Pazūd viņu basās kājas
Aizskan soļi
Mūsu domu ēnainajās istabās
Stāv vāzē kobaltzili ziedi
Mēs tos saplūcām
Atvasaras pļavā
Nebijušā vakardienā
Tonakt
Kad debesīs bij' divi pusmēneši
Un mēs nezinājām
Uz kurieni doties
Mēs stāvējām blakus
Kā divas čaulas
Pilnas ar nakti
Un pļavas trauslo smaržu
Tai naktī
Visskaļākie bija čuksti
Un viens no pusmēnešiem –
Tikai atspīdums
Tavas domu mājas tumšajā rūtī
Tai naktī
Atvasaras pļavā
Mēs savas krēslainās domu istabas
Pārdevām Likteņmātei
Tā prasīs nodevas
Par mazo bērnu soļiem
Ēnās
***
Kā saburzītas papīra driskas
Lido dzeltenas lapas
Lietus piles
Asfaltā urbjas
Dienas saraustītais pulss
Atsitas māju logos
Un garāmbraucošu mašīnu
Spīdīgi tumšajos stiklos
Debess aizklāta ar tīklu
Nevar redzēt
Kur paslēpta visuma jēga
Kaltušas lapas
Mirušas lapas
Viena nokrīt
Tev uz vaiga
Un paliek par liecību
Šai dienai
* * *
Viņa sēdēja
Dzēra kokteili
Mūzikas nebija
Kas paceltu sirdi līdz krēslainajiem griestiem
Savā glāzē
Viņa iemeta
Koši sarkanu ķirsi
Kas sapņaini šūpojās lustras bālajā gaismā
Kaut es varētu
Viņa vēlējās
Tāpat šūpoties
Pa krēslainā bāra gludi spodro grīdu
Bet viņa
Nebija ķirsis
Kas brīvs
No nezin no kurienes nākušām iegribām
Viņa raudāja
Bet ķirsis
Koši sarkani
Šūpojās savā kokteiļglāzē
4