Es sēdēju visa tā trokšņa pašā viducī, un man sāpēja sirds. Man sāpēja sirds par to, ka nekādi netieku gudra, kā lai atšķir īstu bēgli no pašlabuma rausēja žuļika, man sāpēja sirds par to, ka nepaspēju iztīrīt dzīvokli un nopirkt vietā dzīvokļa biedrenei apēsto čipsu paku, un man sāpēja sirds par viņu, lai gan par viņu es vispār nedrīkstētu domāt, pat ne tik, cik melns aiz mazā pirkstiņa naga.
Bet es domāju, turklāt diezgan bieži, un tur nu nekas vairs nebija līdzams.
Blakusgeitā drīz bija jāsākas iekāpšanai kārtējā "Ryanair" reisā uz Dublinu, un es biju priecīga, ka mans galamērķis ir cits. Cilvēki, kuri dodas uz Dublinu, man īsti nepatīk. Cilvēki, kuri dodas uz Dublinu, dīvaini ož. Cilvēki, kuri dodas uz Dublinu, neprot atskrūvēt gāzētā ūdens pudeli, tāpēc nošļāc ar tās saturu grīdu un nedaudz arī blakus sēdošos. Cilvēki, kuri dodas uz Dublinu, nav klātesoši, viņi vienmēr dodas uz Dublinu. Viņiem ir tramīgs acu skatiens kā iebaidītiem un nobadinātiem zvērēniem. Man no viņiem ir nedaudz bail.
No manis pa labi sēdošais resnais puika cītīgi rubina degunu un īd vēl resnākajai mammai kaut ko par to, ka apnicis gaidīt. Protams, ka viņam apnicis gaidīt. Ja es būtu tik resna, man arī apniktu gaidīt. "Brauc vien atpakaļ uz savu Dublinu, sīkais resnuli," pie sevis nodomāju. "Mums vajadzīgi pilsoņi, kuri domā par savu fizisko formu, jo tikai tādai nācijai ir nākotne." Fiziskās formas uzturēšanai nepieciešama disciplīna, bet disciplīna ir diezgan laba lieta, jo palīdz efektīvāk sasniegt mērķus – gan personīgos, gan kolektīvos.
Pa kreisi no manis sēž nenosakāma vecuma narkomānu pārītis. Kakls un rokas viņiem čūlās, priekšzobi izbiruši, acis pazudušas kaut kur dziļi dobuļos, paši izkāmējuši kā Jēzus Kristus pēc noņemšanas no krusta vai kas tamlīdzīgs. Es teiktu, ka sākuši ar metamfetamīnu un beiguši ar heroīnu. Nu, nav jau vēl īsti beiguši, ja jau reiz lido uz Dublinu, bet gan jau drīz beigs.
Un vispār – no kurienes narkomāniem nauda, lai lidotu uz Dublinu? Jā, jā, es jau zinu, ka uz Dublinu ar "Ryanair" var aizlidot par 30 eirikiem, bet vienalga… No kurienes narkomāniem nauda, lai lidotu uz Dublinu?
Bet lai jau lido. Mums šā kā tā vajadzīgi pilsoņi, kuri domā par savu fizisko formu, jo tikai tādai nācijai ir nākotne.
Lai gan kas es vispār tāda, ka drīkstu kādu tiesāt? Mana fiziskā forma šobrīd ir tik ļoti izplūdusi kā tā piesarkušā rokera acu skatiens, kurš man meimuroja pa priekšu pie pasu kontroles punkta. Un es nerunāju par tauku kunkuļiem uz saviem gurniem un vēdera, kuri patiesībā aizsargā manus reproduktīvos orgānus no apkārtējām nejēdzībām un negācijām, lai tad, kad būs pienācis laiks, es varētu dzemdēt tīrradni. Es runāju par garīgo izplūdumu, kurš kļuvis tik koncentrēts, ka pieņēmis fizisku formu un nu ieskauj mani kā entās reizes pārvārītas eļļas smaka ātrās ēdināšanas ēstuvē. Garīgā izplūduma fiziskais apvalciņš, tā teikt. Freida kungs šajā brīdī gan jau kapā griežas kā mazais vilciņš un skaļi ņirdz.
Lai ņirdz. Es jau esmu pieradusi, ka visi tikai ņirdz.
Dublinieši ir prom, beidzot var elpot. Labi, ka pie Dievmātes nelido tik daudzi kā uz Dublinu. Es negribu viņu dalīt ar tik daudziem trokšņainiem smerdeļiem kā dublinieši.
Šausmas, kas ar mani? Nogurums atņēmis veselo saprātu? Laikam jau.
Cilvēks nogurumā kļūst neiecietīgs un īgns. Neredz tālāk par savu degungalu un nemaz nevēlas. Cenšas uzspiest citiem savu taisnību un ij negrib dzirdēt par citu cilvēku taisnību. Cilvēks nogurumā kļūst pat nedaudz tā kā ļauns. Reizēm pat diezgan ļauns. Žultains. Agresīvs. Pat pret bērniem.
Cilvēks nogurumā nav cilvēks.
Diez, no kurienes mūsu zemē tik daudz nogurušu cilvēku? Pajautāšu Dievmātei. Mans Dievs, es tik daudz viņai gribu pavaicāt! Vai viņa man atbildēs? Kādā valodā runā Dievmāte? Kas viņai garšo? Varbūt kaut ko aizvest ciemkukulī? Vai viņa to neuzskatīs par lētu pielīšanu?
Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka Dievmātes zemē dzīvo cilvēki, kuri nēsā līdzi un lieto auduma kabatlakatus. Tas tāpēc, ka viņiem ir lieli un kumpi deguni kā man, kuri bieži un daudz ir jāšņauc. Tā kā papīra kabatlakatiņus tu kalnos uz katra stūra kioskā vis nenopirksi, tad par deguna šņaukšanai nepieciešamo atribūtiku ir jāpadomā iepriekš pašam.
Kalnos par visu ir jāpadomā iepriekš pašam, kalnos nav uz ko paļauties.
***
Ceļš pie Dievmātes bija akmeņains un stāvs, bet gaisā mijās pirmo rudens lapu aromāts ar govju mēslu smārdu. Kājas bija jāliek divtik uzmanīgi, lai ne tikai nepakluptu, nenoripotu lejā un nepārsistu pakausi pret akmeni, bet arī lai neiekāptu kādā no milzu brūnumiem, kuru tur bija ka biezs.
Govis Dievmātes zemē staigā savā vaļā neviena nepieskatītas. Saimnieks no rīta atver vārtiņus, lai izlaistu savas daiļavas plašajā pasaulē, bet vakarā sagaida atpakaļ mājās. Ja tu kādam uzticies, tad viņam nav citu variantu, kā atmaksāt ar to pašu. Ja tu kādam uzticies, tad agrāk vai vēlāk viņš uzticas tev pretī.
Govis Dievmātes zemē gandrīz zina satiksmes noteikumus un ir tolerantas pret citādākajiem. Socializējas ar klaiņojošajiem suņiem, cūkām, tūristiem. Viņas nebaidās un nebēg, jo no dzimšanas jau zina, ka Dievmāte viņas sargā.
Es arī gribētu zināt, ka Dievmāte mani sargā.
Saule karsēja kā negudra, un vējš pūta kā aptaurēts, spļaujot putekļus man acīs un cenšoties novirzīt mani no Dievmātes kursa, bet es spītīgi turējos pretī. Garām abos virzienos man gāja suņi, ēzeļi, govis un cilvēki – katrs cita mērķa un motivācijas vadīts. Es sen tik intensīvi nebiju kustējusies augšup, tāpēc visi muskuļi smeldza, liekot aizmirst par smeldzi sirdī, kas bija galvenais iemesls, kāpēc biju tur.
Taisnība laikam vien būs, ka garīgas kaites un sirdsēstus vislabāk ārstē smags fizisks darbs.
Kustēšanās augšup allaž ir grūta un sāpīga, bet, ja nekusties, tavi muskuļi atrofējas un tu zaudē formu. Kļūsti vājš un negatavs. Nederīgs. Locītavas ierūsē, viduklis apaug ar taukiem, plaušu tilpums samazinās, bet mēs taču lieliski zinām, ka tikai kustīgai nācijai ir nākotne, tāpēc nekas tāds nav pieļaujams.
Kāpiens pie Dievmātes ilga stundas, kuras šķita tik garas kā dienas, jo ik solis tā muļķīgā kritiena/šļūciena pa akmeņaino nogāzi dēļ sagādāja sāpes. Paciešamas, bet tomēr sāpes, jo tās atņēma man enerģiju un spēju skaidri domāt. Tāpēc brīžos, kad sāpju dzīvē ir pārāk daudz, cilvēks mēdz galīgi saiet šreijā, bet pēc tam nekad vairs nav tāds kā agrāk.
Es nebiju plānojusi kalnos krist, jo apdrošināšana, kurā ietverta bīstama aktīvā atpūta, izmaksātu krietni vien sālīgāk, taču izrādās, ka dzīvē ir lietas, kuras notiek neatkarīgi no tā, ko tu plāno vai ne. It sevišķi sāpes.
Reizes piecpadsmit es gribēju atmest Dievmātei ar roku un doties atpakaļ uz nogurušo cilvēku zemi, kur, šķiet, ir mana īstā vieta, bet garāmejošie ebreju vai poļu bariņi – kas nu kuru reizi – mani uzmundrināja, cienājot ar šokolādi un uz atvadām sakot, ka tiksimies augšā. Atmešana ar roku man gan nav tipiska, bet sāpēja tik ļoti, ka manī pamodās kas primitīvs un ļoti egoistisks, liekot aizmirst par visiem tiem eksistenciāli svarīgajiem jautājumiem, kurus vēlējos uzdot Dievmātei.
Varbūt patiesībā visiem tiem nogurušajiem cilvēkiem kaut kas ļoti sāp un tāpēc viņi tā uzvedas?
Es apstājos un, atspiedusies uz nūjas, dziļi ievilku elpu. Es tiešām vairs nevarēju. Samežģītā gūža ellīgi sāpēja, bija grūti noturēt līdzsvaru, galva reiba, bet es tomēr pacēlu to uz augšu. Laikam cerēju ieraudzīt kādu debesu sūtītu mierinājumu – un ieraudzīju ar! Samiedzot acis, cauri saules stariem kalna galā varēja saskatīt paprāvu akmeņu krāvumu ar krustu virs tā.
Jā! Es taču kaut kur dziļi iekšā zināju, ka esmu uz pareizā ceļa!
Manu miesu pārņēma neviltota prieka un cerības vilnis, vienā mirklī liekot aizmirst par sāpošo gūžu un sāpošo viņu. Es sāku kāpt ar jaunu sparu, ar atmodas soļiem šķārdot akmeņus, kuri draudīgi krita pa nogāzi lejup. Smilšu taku nomainīja šķembu ceļš, kurš savukārt pārvērtās atkal putekļainā smilšu takā, bet pēc tam – grīļīgu akmeņu upē, kas plūst pretēji ierastajam upju tecēšanas virzienam. Vēl pavisam nedaudz! Es biju vēl vairāk satraukusies nekā pirms pirmā randiņa ar pirmo mīlestību, jo šoreiz tas viss bija pa īstam un ar potenciāli paliekošām sekām.
Lai gan katra mīlestība mīlestības brīdī šķiet īsta un ar paliekošām sekām.
Nonākusi virsotnē, biju bezgala vīlusies un dusmīga. Biju gatava spert zemes gaisā, ja vien varētu, ja vien nesāpētu, ja vien būtu spēka, bet vienīgais, ko es varēju, bija apraudāties kā gražīga bērndārzniece, kura nav tikusi pie ilgi kārotās lelles, ko vienā acumirklī nepieciešamības gadījumā var transformēt par nāriņu.
Beidzot biju saņēmusies atkal doties augšup, lai saņemtu atbildes un iegūtu ja ne norādījumus, tad vismaz neskaidrus mājienus par to, kurš ceļš būs mazāk grambains par pārējiem, bet še tev! Manas locītavas ir pārāk ierūsējušas, viduklis pārāk apaudzis ar taukiem, plaušu tilpums – nepietiekams. Nav gana ar to, ka gribi nokļūt pie Dievmātes, – ir jāuztur fiziskā forma, lai tas būtu iespējams. Citādi jau viņa sēdētu Stacijas laukumā un par trīs eirikiem katram nīkulīgajam resnulim norādītu virzienu.
Manam skatam pavērās stāva aiza, pilna ar zemes rankaļiem un apledojušiem akmeņiem. Pretī ņirdza Kazbeks, paslēpies zem sniega cepures un ietinies mākoņu villainē. Man nekad tur nenokļūt.
Es apsēdos uz zemes blakus akmens krāvumam ar krustu un ar nosalušo plaukstu glāstīju zaļo un samtaino Kazbeka vēderu. Tik tuvu un tomēr tik tālu. Sejā pūta ledains vējš, drīz vien es nejutu savus pirkstus, bet spēka piecelties vairs nebija. Atgriezties nogurušo cilvēku zemē tukšām rokām? Kā es to paskaidrošu?
Man pienāca klāt izstīdzējis ebrejs tā ap 30 – viņam bija muļķīga cepure kā lāča galva – un uzjautāja, vai man viss ir kārtībā. "Jā," es, vārgi iesmējusies, atbildēju. "Tagad viss ir atkal kārtībā, paldies."
"Kāpēc tu te sēdi viena pati tik augstu?" viņš turpināja.
"Es gāju pie Dievmātes, bet man laikam ir iedota nepareiza adrese," mēģināju būt asprātīga.
Ebrejs Lāčcepure iesmējās: "Vai tad tu nezināji, ka Dievmāte dzīvo lejā, ciematā, starp vienkāršajiem ļaudīm?"
Nē, nezināju.
***
Trīcošiem locekļiem noklumburējusi lejā, aplipusi ar dadžiem, apputējusi, pēc sviedriem un nolemtības smirdoša, es nogūlos visā garumā zālē kalnu ielejā un izplūdu asarās. Viss kaķim zem astes. Tu, cilvēks, ar smagu sirdi un sakostiem zobiem kāp ārā no savas gadiem rūpīgi sargātās un lolotās komforta zonas, lai beidzot tomēr mainītos un mainītu, lai atkal iedegtos un varbūt pat nedaudz dziedātu, bet vienīgais, ko saņem, ir grūdiens ar papēdi atpakaļ zem jūras līmeņa. Pēdējo reizi! Jūs dzirdat? Pēdējo reizi, es saku!
Kādu brīdi gulējusi un atgaiņājusi vairākus piedāvājumus par pieciem lariem aizvest līdz ciematam, es piecēlos, noskurinājos un sāpoša soļoju uz ielejā speciāli tūristiem uzslieto improvizēto kafejnīciņu, lai kaut nedaudz iestiprinātos pirms kaunpilnās došanās atpakaļ uz nogurušo cilvēku zemi.
Piegājusi klāt necilajai būdelei, galīgi apstulbu. Pie apaļā plastmasas galdiņa milzīgo kalnu ielenkumā sēdēja Dievmāte un viņš, un abi, kaut ko jautri savā starpā čalojot, grauza saulespuķu sēklas un uz visām pusēm spļaudījās ar miziņām. Kādu brīdi stāvēju un vēroju viņus, cenšoties saprast, kas, pie velna, līdz Dievmāte mani pamanīja un piebikstīja viņam, norādot manā virzienā.
Viņš acumirklī pierausās kājās, piebīdīja pie ļodzīgā galdiņa vēl vienu krēslu un, smaidot caur savām šķidrajām ūsām kā tāds pašapmierināts jūras lauva, pamāja un uzsauca man: "Čau, mincīt! Mēs tevi gaidījām! What took you so long?"
0